Ar aktrisi Agnesi Budovsku “Stars” tikās kinoteātra puskrēslā, uzreiz pēc režisora Dzintara Dreiberga vēsturiskās drāmas “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” noskatīšanās Madonas kinotelpā “Vidzeme”.
Tikšanās izvērtās par atklātu un sirsnīgu sarunu, kurā aktrise dalījās iespaidos par lomu, filmēšanas procesu un sajūtām, atgriežoties dzimtajā pusē ar tik nozīmīgu darbu. Atmosfēra veidojās dzīva un emocionāla, kā jau brīžos, kad mājās atgriežas savējie.
– No darbiem Nacionālajā teātrī esi prom, bet 13. novembrī mūzikas namā "Daile" pirmoreiz tika parādīta koncertizrāde "Disko roze", veltīta komponistam un trompetistam Gunāram Rozenbergam.
– Jā, no Nacionālā teātra aizgāju, lai atkal pēc tā sailgotos. Vajag atkāpties, lai iegūtu perspektīvu, saredzētu, kas ir kas. Ar ko radoši nodarbojos šobrīd? Mūzikas namā "Daile" ir radīta koncertizrāde kopā ar aktieri Andri Keišu un "Dailes bigbendu". Tas ir viegls, atmosfērisks pasākums, ļoti patīkams. Ja ir slikts garastāvoklis, atnāciet, atbrauciet – kļūs vieglāk!
– Esi arī muzikālā projekta "Jaunība" sastāvā, kur izdziedi Edgara Mākena radītās dziesmas. Vai darboties ar vokālu īpaši mācījies?
– Dziedāšanas jomā šobrīd ir sajūta "gribu, bet nav laika". Un tas ir kopš brīža, kad iestājos aktieros. Tolaik Kultūras akadēmijā man pateica, ka neko vairāk tur neiemācīs. Ja vēlos vairāk, visticamāk, jāiet uz Mūzikas akadēmiju. Sapratu, ka tomēr gribu pievērsties aktiermeistarībai. Protams, ir bijuši dažādi muzikāli projekti, kuros mūzikas pedagoģe man, piemēram, bijusi Ieva Kerēvica vai džeza dziedātāja Inga Bērziņa, bet pirmā nopietnā pedagoģe solo vokālā bija Nadežda Bukarova. Pirms paliku stāvoklī ar otro bērniņu, Nacionālajā teātrī bija paredzēts spēlēt izrādē "La Kritusī", kur dramatiskie aktieri izdzied operas dziedātājiem paredzētu materiālu. Vajadzēja iedziļināties operas vokālā, ko kādu laika sprīdi man mācīja Andžella Goba. Līdz ar to vokāls ik pa laikam tiek uzturēts, bet tas nav primārais manā dzīvē.
– "Stara" lasītāju vārdā sūtām sveicienus arī mūsu novadniekam Matīsam Budovskim, aktrises dzīvesbiedram.
– Paldies, noteikti sveicināšu! Matīss Nacionālajā teātrī tikko iestudēja izrādi "Ods". Tas ir jauns latviešu oriģināldramaturģijas darbs – Andra Kalnozola lugas iestudējums Aktieru zālē. Matīsam Nacionālajā teātrī šī ir režijas debija, iepriekš viņš kā režisors sevi apliecināja Liepājas teātrī. Izrāde ir par šķiršanos, nespēju sadzīvot ar savu iekšējo "es" vai varbūt tieši nespēju iekļauties sabiedrības stigmās. To izrādē izspēlē četri aktieri.
Matīss šobrīd arī filmējas galvenajā lomā kādā daudzsēriju filmā, tāpat ir citi darbi. Radio gan viņš vairs nestrādā, bet savu balsi liek lietā, ierunājot filmas.
– Kā aug un cik lieli ir jūsu dēli?
– Kā smejos, dēla vecumu varu noteikt pēc filmas – laika, kad uzsākām darbu filmēšanās laukumā. Jaunākais puika tikko bija nācis pasaulē, tā ka jutos samērā līdzīgi savam tēlam – TTT basketbolistei Dzidrai. Mazie, protams, aug ātri: vecākajam dēlam šobrīd jau pieci gadi, jaunākajam – divi.
– Kas ir vecāku atbalsta komanda?
– Matīsam ir vecmāmiņa, kas mūsu dēliem ir vecvecmamma – viņa ir viens no galvenajiem mūsu atbalstītājiem. Lai varētu nofilmēties sporta drāmā "Tīklā. TTT leģendas dzimšana", uz filmēšanas laukumu man kopā ar mazo dēliņu vienmēr līdzi brauca mamma. Tās bija dienā 12 stundas dažādās vietās, kuru laikā vajadzēja pieiet un pabarot savu bērnu.
Mūsu dēliem ir arī aukle, kura vecāko dēlu pazīst no nepilna gada vecuma, kad atsāku strādāt teātrī. Auklīte ir brīnišķīga, absolūts sirds cilvēks. Kā viņa prot saprasties ar bērniem, kā kopā dzīvojas – brīnišķīgi! Un ir jau arī Matīsa mamma, kas palīdz, tātad kopā četri cilvēki, kas dara mūsu ikdienu vieglāku. Mana mamma uz Rīgu brauc no Praulienas, Matīsa mamma – no Jaunkalsnavas, un abas iesaistās un palīdz, lai mēs varētu nodarboties ar saviem sirds darbiem. Bez viņām to nevarētu. Puikas gan iet bērnudārzā, vecākajam dēlam tur bija grūtāk iejusties, jo viņš ir kovida laika bērniņš, bet jaunākajam viss šķiet labi, jo vecākais brālis tomēr rāda piemēru.
– Rīgā, kā zināms, ir daudz krievu valodā runājošo. Filma par TTT aizskāra jautājumu par ideoloģijām un tautībām. Kādas domas šai ziņā ir pašai?
– Kaut tas ir sarežģīts jautājums, man ir stingra pārliecība par to – lai kādā valodā cilvēks runātu, lai ko domātu, mans kā pilsones uzdevums ir apliecināt, ka veselais saprāts ir tas, kam jāuzvar jebkurā cīņā. Mēs nevaram robežu dēļ nogalināt cilvēcību, nevaram dažu cilvēku mantkārības dēļ nogalināt sapratni. Es dzīvoju daudzdzīvokļu mājā, kas būvēta 1953. gadā, un tā ir kādreizējo virsnieku māja, kur joprojām mīt daudzi, kuriem tolaik šie dzīvokļi tika piešķirti. Viņiem ir pilnīgi cits viedoklis par to, kas notiek Latvijas sabiedrībā un pasaulē. Mans kā kaimiņienes uzdevums ir apliecināt, ka neesmu "fašiste", neesmu naidīga un ļauna, neesmu noskaņota pret to, ka viņi runā krievu valodā vai ka viņiem ir atšķirīgi uzskati. Ir jāsaglabā cilvēcība. Domāju par laiku, kurā izveidojās TTT komanda. Par Dzidru un viņas stingro, spītīgo nostāju. Arī viņā ir liela, liela cilvēcība. Dzidrai Karamiševai-Uztupei bija brālis, kuru iesauca leģionā, tāpēc viņš 50. gados nevarēja atgriezties Padomju Savienībā. Vienīgais veids, kā Dzidra varēja satikt brāli bija, spēlējot basketbolu. Vienīgais veids, kā tikt pāri PSRS robežai. Bet iedomājieties, ka pirms TTT viņa 10 gadus spēlēja PSRS izlasē. Tas nozīmē spēlēt un aizstāvēt valsti, kuru Tu ne pārāk spēj cienīt, bet par to visu neviens neko nedrīkst zināt. Tas viss, lai tikai tiktu pie sava mērķa – satiktu brāli. Šodien mēs varam klaji paust savu viedokli, un tas ir arī jādara. Mums nedraud Sibīrija par nepareizi pateiktiem vārdiem. Bet brīvību nevajag pārprast. Gribas, lai vienkārši cits pret citu saglabājam cieņpilnu attieksmi.
– Daudzi no Latvijas devušies prom. Vai nav bijusi doma dzīvot kur citur?
– Noteikti ne. Piedzimt Latvijā man nozīmē dzīvot Dieva ausī. Esam izredzēti kaut tikai no laikapstākļu viedokļa vien. Jā, mums gada lielāko daļu ir patumšs, bet mēs nepiedzīvojam katastrofālas viesuļvētras, nenormālus plūdus, zemestrīces un daudzas citas kataklizmas, kas vērojamas pasaulē. Mums ir ļoti mainīga un skaista daba – ja cilvēkiem ir laiks uz to paskatīties un iedziļināties, tas ir brīnišķīgi. Šai zemē esam apveltīti ar ļoti lielu skaistumu.
– Ko var teikt par Madonu – vai dzimto novadu apciemo?
– Šobrīd ir tā, ka mamma biežāk atskrien pie mums, bet man ir brālis, kurš dzīvo Gulbenes novadā, pie viņa gan braucam. Biežāk visi tad pulcējamies tur.
Katrā ziņā priecājos, ka no Madonas kultūras vidē galvaspilsētā esam daudzi. Madona ir slavena ar sportistiem un kultūras ļaudīm. Ieeju radio SWH studijā, tur priekšā ir Sanda Dejus. "Sveiki, Madona!" – tā mēs sasveicināmies. Tāpat bija ar dziedātāju Ievu Kerēvicu. Kad viņa uzzināja, ka esmu no Madonas, komunikācija un sastrādāšanās uzreiz kļuva atbrīvotāka. Madonas vārds mums visiem ir kā parole. Un vēl taču ir arī aktieri Dainis Grūbe, Gints Andžāns – visi novadnieki!
16.12.2025.