Ošupes pagasta iedzīvotāja RALFA BORMAŅA iedvesmas avots pavisam noteikti ir cilvēki — gan tie, kas ir apkārt, gan sabiedrībā atpazīstamas personības viņam svarīgās jomās. Ralfs atminas kādu gudrību: „Ir teiciens — ja tu esi gudrākais cilvēks telpā, tad tu esi nepareizajā telpā”, un viņš tam ļoti piekrīt. Puisis uzskata, ka lielākais zināšanu resurss ir cilvēki, jo katrs no mums ir uzaudzis citādi un piedāvā ieraudzīt pasauli caur savām vērtībām, prasmēm un pieredzi.
– Jau kopš pamatskolas (sveicieni Degumnieku pamatskolai!) esmu uzskatījis, un nu jau var teikt – arī pārliecinājies, ka jebkura mācību iestāde var iedot pamatu zināšanās un domāšanā, kas ir svarīgi, taču galvenais ir meklēt un izmantot iespējas paralēli mācībām. Tas ir daudz svarīgāk, jo veido tavu izpratni par to, kā skolā iegūtās zināšanas pārveidot prasmēs un kā tās mijiedarbojas. Tieši šie piedzīvojumi padarījuši manu laiku gan skolā, gan universitātē īpaši mīļu. Spilgtākais piemērs noteikti ir Rīgas Tehniskās universitātes Studentu parlaments, kurā interesantā veidā darboties sāku pat pirms studiju uzsākšanas. Piecus gadus vēlāk, kad mana aktīvā darbība tajā jau ir noslēgusies, atmiņā turu vairākus desmitus organizētu projektu, Zinātnes un inovāciju nodaļas vadīšanas pieredzi, simtiem jaunu cilvēku, kas nu ir kļuvuši par draugiem, kolēģiem darba vietā un paraugiem.
– Katram ir kāds cilvēks, kurš iedvesmo, un tev arī tāds visticamāk ir.
– Ar laiku mani iedvesmas avoti mainās atkarībā no tēmas, kas dzīvē tobrīd ir aktuāla, taču vienmēr esmu prātā paturējis savas trīs mammas – mammu, vecmammu un krustmammu. Šīs sievietes ir spēcīgākās, ko zinu, – katra savā ziņā. Es cenšos dzīvot, vadoties pēc vērtībām, ko esmu iemācījies no viņām. Mamma vienmēr spējusi atrisināt jebkuru problēmu, rūpējas par četriem bērniem, vienlaikus sasniedzot milzīgus panākumus karjerā, kas man ir iemācījis cieņu un atbildību. Vecmamma ir mans spēka etalons, jo viņas uzturētā saimniecība cienījamā vecumā parāda, cik daudz var paveikt ar gribasspēku, iemācot man izturību un mērķtiecību. Krustmāte vienmēr ir bijusi kā labākais draugs, ļaujot paskatīties uz lietām no malas un nomierinot, ka ikviena problēma ir atrisināma, ikviens mērķis ir sasniedzams. Tas man iemācījis vienkāršību un drosmi. Viņu atbalsts ir tas, kas mani motivē turpināt augt un nostādīt sev jaunus mērķus.
– Esi domājis, ar ko vēlies saistīt nākotni?
– Šķiet, ka esmu viens no tiem laimīgajiem, kam jau ir izdevies atrast to, ko vēlos darīt. Pašlaik strādāju lielākajā kravu kuģniecības uzņēmumā pasaulē – „MSC". Katrs piektais konteiners pasaulē tiek pārvadāts tieši ar mūsu uzņēmumu. Divarpus gadu laikā esmu guvis iespēju strādāt uzņēmuma globālajā drošības komandā, kas ir bāzēta Šveicē un ar kuru sadarbojos attālināti, lai vadītu man uzticētos drošības projektus. Man ir liels gods strādāt tieši šādā jomā, jo zinu, ka mans darbs tieši un netieši rezultējas glābtās dzīvībās visā pasaulē. Protams, darbs bieži norisinās diskrēti, un ikdienā strādāt ar vairāk nekā 130 valstīm pasaulē nav viegli, taču apziņa, ka mans darbs palīdz sabiedrībai, vien man ir milzīgs motivators to turpināt darīt un pētīt, lai palielinātu savu kompetenci jomā, kur saskaras ekonomika, drošība, starptautiskā komunikācija un sadarbība. Pašlaik ekonomisko drošību arī redzu kā savu ilgtermiņa nodarbošanos, it īpaši, ņemot vērā pašreizējos ģeopolitiskos apstākļus, vēlos būt pārliecināts, ka spēju sabiedrībai dot aizsardzību arī frontēs, par kurām ikdienā dzirdam mazāk, bet kuras arī ir tikpat svarīgas.
– Atceries izaicinājumus, kam nācies stāties pretī?
– Pavisam noteikti šajā atbildē vēlos izcelt izdegšanu. Lai arī pēdējā laikā šis vārds tiek pieminēts aizvien biežāk, joprojām domāju, ka daudzi nesaprot, kas tas ir, un ka katram tas izpaužas citādāk. Manā gadījumā tas nebija nekas dramatisks, bet lēns process – es to salīdzinu ar balona pūšanu. Kad gadu vienlaicīgi savu laiku veltīju pilna laika studijām, pilna laika darbam un vēl papildu pusslodzes darbam, sapratu, cik „plāni esmu izstiepies". Šis balons joprojām turējās kopā, līdz ar to arī pārslodze slēpās aiz pārliecības, ka tieku galā ar visu, un aiz teiciena „jo vairāk darām, jo vairāk varam izdarīt". Pavisam noteikti cilvēki var paveikt daudz, taču ikvienam jāpārliecinās, ka pienākumi nerada lielāku postu nekā ieguvumi. Dažkārt šķiet, ka iespēju ir tik daudz un vajag izmantot visas, taču varu teikt – nevajag censties iespiest trīs domas, trīs diennaktis, trīs dzīves gadus vienā.
– Noteikti vari padalīties, ko esi iemācījies, pārvarot grūtības.
– Pirmkārt, esmu iemācījies, ka aiziešana nav kapitulācija, bet rūpes par sevi. Brīdī, kad zemapziņa jau kādu laiku čukst, ka vide, kurā atrodos vairs nav laba, palikšana tajā bieži vien ir tikai ego jautājums, vēlme sev pierādīt, ka „es taču tieku galā". Tas sasaucas ar izdegšanu – jo ilgāk palieku vietā, kas mani iztukšo, jo mazāk spēju dot sev un citiem. Tā var būt darba vieta, kurā cerības par „nākamnedēļ būs vieglāk" kārtējo reizi tiek pieviltas, projekts, kurā redzi, ka nevari tam atdoties, vai pat konkrēta cilvēku kompānija, kurā jūties tukšāks nekā pirms tam. Otrkārt, ir ārkārtīgi svarīgi pastāvīgi novērtēt to, kas jau ir sasniegts. Esmu novērojis arī savu vienaudžu vidū mūžīgu skrējienu pēc nākamā paaugstinājuma darbā, pēc vēl vienas izglītības, pēc attiecībām, pēc pasaules. Protams, ka tas ir vajadzīgs, taču vienlaikus mums jāspēj izbaudīt augļus, ko varam novākt šajā vecumā, neļaujot tiem sapūt uz lauka, sējot jau nākamos. Ne apstāties, bet piestāt, aplūkot to virsotni, kurā esam uzkāpuši, pirms lecam lejā no kraujas, lai jau rāptos nākamajā, augstākā kalnā.
– Pastāsti par savām interesēm un brīvā laika nodarbēm.
– Pašreizējās aizņemtības un pienākumu dēļ daudz brīvā laika neatliek, tāpēc domāju, ka joprojām esmu interešu meklējumos, kas pati par sevi mēdz būt interesanta nodarbe. Manā pieredzē visveiksmīgāk to var izzināt, izraujot sevi no ikdienas un ierastā. Tāpēc arī, lai cik ļoti aizņemts esmu, man ir svarīgi, ka kaut kur manā kalendārā ir iekrāsoti datumi ar nosaukumu „ceļojums". Pasaule ir pavisam plaša, un es jūtu, ka tieši šī daudzveidība ir tas, kas man liek justies brīvi, tāpēc cenšos pēc iespējas vairāk to apgūt un izmantot. Esmu bijis vairāk nekā 29 pasaules valstīs un plānoju pie šāda skaitļa neapstāties. Lai arī neesmu pārliecināts, vai ceļošanu var nosaukt par hobiju, jo tādā līmenī to izdodas attīstīt vien reti kuram, tā noteikti ir mana aizraušanās. Gan plānošanas process, gan, protams, galamērķa izbaudīšana ir tas, kas ļauj uz sevi paskatīties no malas. Pie ļoti daudzām manas līdzšinējās dzīves atziņām esmu nonācis, tieši skatoties uz okeānu vai no blakus esošā kalna vērojot, kā kūsā pilsēta ar miljoniem iedzīvotāju.
Jāpiebilst, ka pilnīgi ikvienā manis apmeklētajā valstī vismaz vienu reizi man ir izdevies būt bez savu finansiālo līdzekļu iesaistes, jo ikvienam, it īpaši jauniešiem, ir pieejami bezgala daudzi Eiropas Savienības vai citu organizāciju projekti, kurus aicinu izmantot pēc iespējas vairāk.
Starp visiem pienākumiem ir grūti atrast regulārus brīvus brīžus, taču, protams, mēģinu rast laiku, lai piepildītu savas enerģijas rezerves. Lai kompensētu laiku, ko veltu darbam, brīvo laiku cenšos pavadīt pie mīļajiem cilvēkiem, jo, lai arī domāju, ka esmu introverts un spēkus atjaunoju vienatnē, motivāciju iegūstu no apkārtējiem. Brīvdienās cenšamies satikties, stundām staigājot pa pilsētu, dodoties viens pie otra ciemos, kur stundas pazūd kā minūtes.
– Kas ir tā vieta, kur sevi redzi pēc pieciem gadiem?
– Es neredzu sevi konkrētā vietā vai vidē, bet zinu, ka es esmu laimīgs. Es zinu, ka darīšu darbu ar cilvēkiem, nu jau, cerams, sniedzot atpakaļ sabiedrībai visu to zināšanu kopumu, ko būšu ieguvis savas dzīves pirmajos trīsdesmit gados. Nezinu, vai atradīšos Latvijā – dziļi sirdī jūtu, ka mans ceļotāja gars būs mani aizsaucis uz kādu citu pasaules daļu, taču esmu pārliecināts, ka jebkurā gadījumā strādāšu pie tā, lai ar savu darbu palīdzētu visai sabiedrībai.
28.11.2025.