Jāņa Norviļa Madonas Mūzikas skola šogad svin īpašu gadskārtu — 80 pastāvēšanas gadus, kuros cauri laikiem tā devusi spārnus neskaitāmiem jaunajiem talantiem un kļuvusi par vienu no nozīmīgākajiem kultūras stūrakmeņiem Madonas novadā.
Skola dibināta 1945. gada 12. novembrī, un jubilejas sarīkojums 15. novembrī Madonas novada kultūras centrā pulcēja pedagogus, audzēkņus, absolventus un viesus, lai kopīgi atskatītos uz bagāto vēsturi, godinātu skolotāju pašatdevīgo darbu un izceltu skolas sasniegumus. Svētku atmosfēra bija piepildīta ar mūziku, atmiņām un sajūtu, ka skola ir vieta, kur talants satiekas ar aicinājumu un kur tradīcijas turpina dzīvot visās nākamajās paaudzēs. Protams, nekas nav viengabalains – starp skolas audzēkņiem ir arī tādi, kam skola bijusi satricinājums, kuras dēļ viss izkrīt no rāmjiem. Kāds varbūt arī aizgāja no šīs mācību iestādes noguris un samulsis, neizturēdams tās ritmu. Taču, pat aizverot durvis, cilvēkbērnā ir palikusi daļa no skaistas pasaules – pieskāriens, kas iemāca mūziku klausīties citādi.
Svētku vakara centrālais notikums bija tieši koncerts. Tajā uzstājās skolas izcilākie absolventi – mākslinieki, kas šodien koncertzāles piepilda ar skatītājiem gan Latvijā, gan ārpus tās. Viņu atgriešanās uz pašmāju rampas radīja īpašu, emocionālu gaisotni – katrs priekšnesums bija ne vien profesionāli izsmalcināts, bet arī personisks sveiciens savai pirmajai muzikālajai mājai. Skatītājiem tika dāvāts spožs tehniskais meistarīgums, bet jo vairāk aizrāva priekšnesumu garīgā temperatūra, atklājot, cik liels ir skolas absolventu muzikālais rādiuss – no spoža klasikā repertuāra izspēles līdz brīvām džeza improvizācijām. Marta Spārniņa, Didzis Kalniņš, Jānis Apeinis, Latvīte Cirša, Samanta Ceruka, Kārlis Auziņš, Ieva Kerēvica, Kate Lasmane, Elīna Čeprova, Andris Buiķis, un vēl un vēl.
Koncertu vadīja Ieva Kerēvica un Artūrs Biķernieks, uzsverot, ka mūzikas skolā iegūtais ir daudznozīmīgs pavadījums arī viņu dzīvei. Mācību iestādes direktors Mārtiņš Bergs izteica pateicību skolas dibinātājam un pirmajam direktoram Jānim Stabulniekam, pašvaldībai toreiz un tagad, tāpat valstij, jo, pateicoties tās atbal-
stam, audzēkņiem ir pieejama muzikālā izglītība.
Piedzīvot, kā bērnos mostas inteliģence un izpratne, – tā ir skolotāju privilēģija. Par to viņi nebeidz jūsmot, paši nereti paliekot uzplaukušo talantu ēnā. Sarīkojumā tika sveikti visi skolas pedagogi, arī tehniskie darbinieki, ikviens saņēma pateicības vai atzinības rakstu no skolas direktora, novada pašvaldības vai Latvijas Nacionālā kultūras centra pārstāvju rokām.
Īpašu goda rakstu par ilggadēju, nozīmīgu pedagoģisko darbu, sveicot skolas 80 gadu jubilejā, no Latvijas Nacionālā kultūras centra saņēma Ingrīda Gailīte, Līga Cepīte, Tatjana Savicka, Ilze Vāvere un skolas direktors Mārtiņš Bergs.
Skolas direktors minēja, ka ar Madonas Mūzikas skolu saistīta mūziķa Normunda Šnē dzimta: Madonā strādājis viņa vectēvs Alberts Mucenieks, mamma Felicita un tēvs Romāns Šnē. – Nāku pie jums no tālajiem gadiem ne kā viesis, bet kā savējais, lai kopīgi šodien priecātos par skolas vēsturi, radošu biogrāfiju un izaugsmi, – vēstīja kādreizējais Madonas Mūzikas skolas direktors, 94 gadus jaunais Romāns Šnē. – Vēlu skaisti skanošus un radošus arī skolas nākamos gadus!
Skolas kolektīvs saņem sveicienus un dāvanas
Pēc koncerta mūzikas skolas kolektīvu sveica sadarbības partneri novada pašvaldībā, kultūras iestādēs, arī kolēģi no citām mūzikas skolām.
Absolventiem bija iespēja apmeklēt mūzikas skolu, izstaigāt klases, ļauties kādam izaicinājumam, redzēt mūzikas skolas ikdienu foto slīdrādē Laimas zālē, apsēsties skolas solā Zvaigžņu zālē. Madonas novada kultūras centra vestibilā savukārt bija pieejams 360 video spineris kolorītiem atmiņu foto un video.
Nekas liels nav mainījies
– Manai mūzikas skolai bija dzimšanas diena. Lieliska iespēja satikt savus laikabiedrus un skolotājus. Iespēja apskatīt mūzikas skolu, – atmiņās dalās Rasa Pakalniņa no Liepājas. – Sajūtas kā muzejā – teju nekas nav mainījies. Durvis un vārdu zīmītes uz tām – tās pašas. Zāles durvīs caurumiņi no tur spraustajiem sarakstiem, kurš pēc kārtas spēlēs ieskaiti. Platās kāpnes uz otro stāvu gan šķiet šaurākas…Solfedžo klasē tās pašas gleznas pie sienas, tās pašas klavieres, tas pats apaļais klavieru krēsls. Vairs gan nesmaržo pēc dūmiem, jo netiek kurināts ar malku. Un skolotāji – kaut ko runā par pensiju! Bet taču mainījušies nav nemaz! Nemaz! Lai gan pagājuši vismaz 20 gadi…
Vakars ar mūziku un sarunām. Par īsu, protams, lai atcerētos visu.
Bildēs un dzīvē ir skolotāji, kuru dēļ mīlu mūziku. Meldra Štāla mani ieveda solfedžo pasaulē ar vieglumu un mīlestību uz mūziku. Līga Cepīte, kuras kabinetā pavadīti desmit gadi – pie klavierēm, gatavojoties konkursiem, festivāliem. Mapes ar notīm glabājas joprojām. Artūrs Grandāns – mans flautas skolotājs, kuram šķietami dzīvē vispār nav stresa, tikai bezgalīgs humors, vēlme un prasme iedvesmot bērnus un jauniešus. Viņš sagādāja man fantastisku pārsteigumu – flautu! Ir arī citi skolotāji, kuri mani veduši mūzikas pasaulē, bet šie ir mani guru. Viņi bija ne tikai skolotāji, bet arī atbalsts, kad dzīvē bija izaicinājumi un bēdas. Mūžīga pateicība par viņu ieguldīto!
Manas saknes un īstās mājas
– Madonas Mūzikas skolas jubileja nosvinēta ar šiku, – atzīst arī Francijā dzīvojošā mūziķe Ilze Lejiņa. – Paldies maniem skolotājiem – vijoļspēlē Maijai Lisovskai, kura jau mūžībā, un saksofona spēles skolotājam Andrejam Cepītim. Brīnišķīgs mūzikas ceļa sākums! Paldies Artim Kumsāram par folkloras mīlestību un latvietiskuma cildināšanu. Jūtos lepna, dzimusi Madonā, kaut pirmajos Rīgas gados klasesbiedri mani apsmēja par sēlisko dialektu. Šobrīd par to galīgi nekaunos, tieši otrādi – tā ir mana identitāte, manas saknes un manas īstās mājas.
25.11.2025.