Kopš tiek svinēti Jāņi, jāņugunij tiek piedēvēta maģiska svētības vara. Ugunskuru rīko uz kāda augstāka kalna vai vietā, kur pulcēties un Jāņus nosvinēt.
Zināma jāņuguns ir muciņas dedzināšana. Augstākā vietā, kalna galā pie kārts piestiprina kādu muciņu, kas pildīta ar sveķainu malku, tāsīm, darvu vai citām labi degošām vielām, un aizdedzināto muciņu paceļ gaisā.
Tomēr arī jāņuguns tradīcijai ir varianti, un 19. gadsimtā Lubānas pusē novērots, kā kaimiņu mājas saimnieces, kam ganību robežas saiet kopā, kurina jāņuguni. Zāļu vakarā saimnieces ar citu mājas sieviešu palīdzību sadzen visus lopus, govis, aitas un cūkas, vienā vietā. Pēc tam ar spicu mietu zemē iztaisa caurumu, kurā ielej no siera, piena, karašām, alus, degvīna un vēl citiem labumiem gatavotu maisījumu. Šajā maisījumā iemet veselu vistas olu. Pēc tam pār caurumu uzkur gaišu uguni, ap kuru tad visas mielojas un priecājas.
To, ka Jāņu naktī nedrīkst gulēt, zinām visi. Lubānas pusē meitām skaidri un gaiši ir pateikts: „Meitām jāiet Jāņu naktī līgot, ja gulēsi Jāņu nakti, mūžam vīra nedabūsi."
Autore: LAIMDOTA IVANOVA