Sirsnīgā gaisotnē 15. novembrī — Undīnēs — Madonas muzeja Izstāžu zālēs notika rakstnieces Ilzes Indrānes, īstajā vārdā Undīnes Jātnieces (1927—2025), jaunākās grāmatas atvēršanas pasākums, pulcējot literatūras interesentus, ģimeni un autores domubiedrus.
Jaunais darbs ir īpašs – tajā apkopotas rakstnieces vēstules, kas rakstītas dažādos dzīves posmos un adresētas gan tuviem cilvēkiem, gan kolēģiem, gan zināmā mērā sev, jo vēstuļu rakstīšana vienmēr ir kā dialogs ar pasauli. Tieši šī atklātība un intimitāte piešķir jaunajai grāmatai sevišķu jēgu, pienesumu, autentiskumu.
Klausītājiem bija iespēja dzirdēt fragmentus no vēstuļu krājuma, ļaujot sajust gan laikmeta noskaņu, gan personisko pārdzīvojumu dziļumu. Vēstuļu valoda ir indrāniski dzīva – tā atklāj rakstnieces radošo domāšanu, vērojumus, skaudrumu, arī humoru. Paldies meistarīgajiem lasītājiem: Signei Prušakevičai, Mārai Zavackai un Jurim Jātniekam!
Grāmata ir notikums latviešu literatūrā – ne tikai dokumentāla liecība, bet arī emocionāli piesātināts ceļojums rakstnieces iekšējā pasaulē. To sagatavojusi Ilzes Indrānes uzticības persona Dace Zvirgzdiņa, izdevusi SIA "Madris", atbalstījusi Madonas novada pašvaldība un valsts fondi.
Vēstuļu izlase veidota divu gadu laikā no gandrīz sešiem simtiem rakstnieces vēstuļu un zīmīšu 18 personām – draugiem, skolotājiem, žurnālistiem, klasesbiedriem. Kā minēja Skaidrīte Naumova, starp lappusēm elpo iztēle, katra lappuse ir maza revolūcija, katra grāmata pati par sevi ir kā visums. Izdevēja piebilda, ka jaunais krājums ir arī Daces Zvirgzdiņas stāsts par Ilzi Indrāni, jo tieši viņa izvēlējās publicēto.
– Vēstules, kas atlasītas grāmatā, attēlo skaudru dzīvi, bet es tādu neatceros, jo manā atmiņā ir tikai labais, – aizdomājās Juris Jātnieks. – Ar māsu esam izdzīvojuši skaistu bērnību, viss laikmets ir bijis gaišs, visi gadi šajā pasaulē bijuši brīnišķīgi. Un tas ir tāpēc, ka vecāki piesedza skaudrumu. Tas mums kā vecākiem piemīt visiem.
Ar īpašu siltumu, radot ģimenisku atmosfēru, sarīkojumu iekrāsoja bērna izpildītā akordeona melodija. Savukārt Ilzes Indrānes mazbērna Reiņa atmiņas par vecmāmiņas stingrību attiecībā uz darba tikumu ļāva noprast viņas vēlmi iemācīt, ka atbildība veido cilvēka raksturu un nekas vērtīgs dzīvē nenāk bez ieguldītā darba.
– Ar katru rakstīto vārdu, katru fotogrāfiju, arī digitālo materiālu mēs kļūstam bagātāki. Kultūra ir mūsu tautas izdzīvošanas pamats, tāpēc novada pašvaldības vārdā pateicos visiem, kas radījuši šo skaidro liecību un tādā veidā saglabājuši rakstnieces Ilzes Indrānes piemiņu, – no savas puses teica pašvaldības pārstāvis Zigfrīds Gora.
21.11.2025.