Madonas novada bibliotēkā valda jauna enerģija — pamazām mainās paaudzes, un otro gadu bibliotēkā strādā arī ILUTA STANGA. Viņa sāka darbu kā galvenā bibliotekāre Bērnu literatūras nodaļā, bet kopš jūlija beigām, kad iepriekšējā vadītāja pensionējās, ir Bērnu literatūras nodaļas vadītājas amatā.
Ilutas mērķis ir padarīt bibliotēku par vietu, kur ne tikai tiek glabātas grāmatas, bet arī veidojas kopiena, kurā ikviens var atrast iedvesmu un zināšanas. Mūsdienās bibliotekāra darbs sniedzas tālu pāri tradicionālajai priekšstatu robežai par cilvēku, kas vienkārši izsniedz grāmatas. Bibliotekārs ir informācijas ceļvedis, kultūras pasākumu organizētājs, digitālās pratības veicinātājs un bieži vien arī uzticams sarunu biedrs vietējiem iedzīvotājiem. Viņš palīdz orientēties ne tikai grāmatu plauktos, bet arī plašajā informācijas pasaulē, kurā nereti grūti atšķirt patieso no maldinošā.
– Iluta, no kuras puses īsti nāc, kur esi mācījusies, vai jau bērnībā sapņoji strādāt bibliotēkā?
– Nāku no Jēkabpils novada, tur arī bija manas pirmās skolas. Pēc tam ieguvu akadēmiskā bakalaura grādu vēsturē Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā, jo ārkārtīgi mīlēju vēsturi. Tomēr man bija vajadzīgi daudzi gadi, kamēr atradu nodarbošanos, kas sirdij tuva – kļuvu par bibliotekāri. Šeit jāpateicas Latvijas Universitātes Madonas filiāles vadītājai Lolitai Kostjukovai, kura kādā sarunā par nākotnes mācību iespējām jautāja: "Un ko tu vēlies pa īstam?" Tas man deva drosmi un mērķi. Tālāk jau bibliotekāra izglītību ieguvu pieaugušo tālākizglītības programmā, mācoties skaistajā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Tas bija laiks, kad varēju apgūt profesiju, maksājot tikai 10 % no mācību maksas.
Bērnībā gan domāju, ka būšu žurnāliste vai skolotāja. Likās, ka žurnālisti ir interesanti cilvēki, kuriem daudz piedzīvojumu, bet par skolotājiem toreiz gribēja kļūt puse klases.
– Kādas ģimenē bija un ir lasīšanas tradīcijas, un vai pašai joprojām patīk lasīt grāmatas? Kādas?
– Es patiešām uzaugu ar grāmatām. Mamma lasīja pasakas pirms miega, tagad ik vakaru lasu arī saviem bērniem. Kopš pašiem pirmsākumiem piedalījos "Bērnu žūrijas" lasīšanas veicināšanas programmā, kurā tagad aicinu piedalīties citus. Grāmatas ir mana lielā aizraušanās. Nav dienas, kad nelasu. Patiesībā manā somā vienmēr ir kāda grāmata – ja nu atrodas brīvs mirklis. Tas taču ir daudz jaukāk, nekā kavēt laiku telefona ekrānā!
Ir ļoti labas bērnu grāmatas par nopietnām tēmām, kas man patīk, piemēram, E. Hellanes "Es esmu Dzīve" un "Es esmu Nāve", kuras atklāj dzīves skaisto pusi un izskaidro nāvi. Interesanti lasīt arī pusaudžiem paredzēto D. Ozoliņas "Vilkaču meža gids", kurā apspēlēta dzīve mūsdienās. Lasu dažādu literatūru – parasti kādas 3-4 grāmatas vienlaicīgi, lai varu izvēlēties pēc noskaņojuma. Parasti viena no tām ir nozaru literatūra, piemēram, par apkaimju vēsturi vai arhitektūru. Otra ir vieglāka satura kā, piemēram, F. Makfadenas "Mājkalpotāja", bet trešā – tā sauktā "augstvērtīgā literatūra", piemēram, L. Vinogradovas "Vārnas", kas ir ārkārtīgi laba grāmata. Mēdzu izvēlēties pēc principa – jo biezāka, jo labāk. Stāstus lasu nelabprāt, jo tie pārāk ātri beidzas. Vispār man nav mīļākās grāmatas, jo ir tik daudz tiešām labas literatūras, ka nevaru izvēlēties.
Esmu no tiem, kas grāmatas ņem no bibliotēkas, jo tas ir ne tikai ērti, bet arī ekonomiski izdevīgi. Pati grāmatas iegādājos reti, jo savu grāmatu plauktu mājās veidoju lēni un uzmanīgi, izvēloties tikai to, kas man tiešām svarīgs, ko pārlasīšu.
– Kā nolēmi kandidēt uz vakanci Madonas bibliotēkā? Vai, iepazīstoties ar reālajiem pienākumiem, joprojām uzskati šo darbu par privilēģiju?
– Kopš mācību uzsākšanas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, mans mērķis bija darbs Madonas novada bibliotēkā. Sākumā gan pieteicos uz prakses vietu, lai sajustu, vai šī būs īstā izvēle. Toreiz nezināju, kurā nodaļā vēlētos strādāt, tāpēc pieteicos uz tā brīža aktuālo vakanci. Un tā bija īstā! Darbs bērnu literatūras nodaļā ir ārkārtīgi daudzpusīgs – tā nav tikai grāmatu izsniegšana un saņemšana. Mēs veidojam tematiskās nodarbības skolām par gandrīz jebkuru tēmu, organizējam pasākumus, veidojam izstādes, dodamies uz semināriem un konferencēm, piedalāmies projektos, veidojam ierakstus mājaslapā un sociālajos tīklos un vēl, un vēl. Svarīga darba daļa ir bērnu prieku un bēdu uzklausīšana. Savukārt pagājušajā nedēļā aktīvi mācījām pazīt pulksteni un sasiet kurpju šņores. Jābūt atvērtam un elastīgam. Vai šis darbs ir privilēģija? Es teiktu, ka tā ir iespēja.
Pasākumi pie mums notiek regulāri – reizēm lielāki, reizēm mazi un mīļi. Taču domāju, ka mani lielākie un veiksmīgākie pasākumi vēl priekšā.
– Kādu redzi Madonas novada bibliotēku? Vai tai ir sava seja un harisma? Kāds ir iestādes kolektīvs?
– Jā, Madonas novada bibliotēkai ir sava seja, bet tai nemitīgi mainās "aksesuāri". Mēs esam lasītprasmes un grāmatas vērtību nesēji, bet reizē esam tie, kas transformējas līdzi iedzīvotāju vajadzībām. Mēs ik dienas meklējam ceļus, kā sasniegt un uzrunāt vairāk cilvēku, un ne tikai caur grāmatām. Vēlamies, lai mūsu apmeklētāji kļūst zinoši, spriest spējīgi un apveltīti ar kritisko domāšanu. Mūsu kolektīvs ir radošs un aizrautīgs.
– Tuvojas Latvijas valsts svētki, un Madonas bibliotēka aicina iedzīvotājus piedalīties fotoakcijā "Mūsmāju sarkanbaltsarkanais karogs". Vai arī pašas ģimenē ir kāds īpašs sarkanbaltsarkanā karoga stāsts, kad visi kopā godājat Latvijas simbolu?
– Man vēl nav sava karoga stāsta, viss šai ziņā ir priekšā. Bet "Stara" lasītājus patiešām aicinu iesūtīt fotogrāfiju un stāstu par jūsu mājas sarkanbaltsarkano karogu – kā tas tiek izkārts, kāda ir tā vēsture vai īpašā nozīme katra ģimenē. Tā var būt sena karoga tradīcija, īpaši darināts karogs vai vienkārši sirsnīgs mirklis, kad ģimene kopā godā Latvijas simbolu. Ar minēto akciju vēlamies parādīt, ka mīlestība uz savu zemi un karogu dzīvo katra latvieša mājā, katrā ģimenē un katrā sirdī.
Fotogrāfijas un stāstus līdz 10. novembrim gaidīsim uz e‑pasta adresi [email protected].
– Kā kopumā izjūti novembri – Latvijas valsts patriotisma mēnesi? Kā to piedzīvo?
– Novembrī vienmēr piezogas kāda kripatiņa svinīguma – gribas vairāk iztaisnot muguru un iekšā mutuļo lepnums. Man gan gribētos, lai latvieši nebūtu tik sērīgi šajos svētkos, bet vairāk priecātos, novērtētu labo. Mēs ar ģimeni Lāčplēša dienā vienmēr dodamies uz Poruka ielu iedegt svecītes. Ja ir iespēja, dodamies arī lāpu gājienā. Šogad plānots apmeklēt vairākus koncertus. 18. novembrī klāsim svētku galdu, katrs izvēlēsies, ko gatavot. Būs arī svecītes, ko varēsim kopā nopūst, jo tā taču ir dzimšanas diena!
– Ko vēlies novēlēt mūsu laikraksta lasītājiem – saprast, izlasīt, kā sevi bagātināt pirms 11. un 18. novembra?
– Novēlu atrast vairāk laika draugiem un citiem sev tuviem cilvēkiem. Tas bagātina, iepriecina un padara svētku laiku gaišāku.
– Tā kā neesi iezemiete, vaicāšu, kas Madonā patīk, kas ir tās lietas, kas palīdz dzīvot gan pašai, gan ģimenei?
– Esmu augusi Zemgales līdzenumos, Daugavas krastos. Kad ieprecējos Madonā, pirmais, ko sajutu kā atšķirīgu, bija pilsētas reljefs. Tas ir ārkārtīgi skaists, bet pierast bija grūti, it sevišķi pārvietojoties ar velosipēdu. Nevaru sagaidīt, kad tiks pabeigti labiekārtošanas darbi graviņā un atkal varēšu pastaigāties savā mīļākajā vietā pilsētā.
Esmu pateicīga, ka izglītības iestādēs ir bezmaksas pusdienas bērniem, ka mums ir sporta, mūzikas un mākslas skolas. Novērtēju plašo kultūras pasākumu piedāvājumu, iespēju baudīt kino un piedalīties sporta notikumos. Prieks, ka ir tik daudz iespēju bērniem – rotaļu laukumi, jauniešu centri un dažādas aktivitātes.
– Kādas personības dzīvē un literatūrā ir bijušas autoritātes, no kurām mācīties, kam līdzināties?
– Pirmās personības, kas uz mani atstāja iespaidu jau pamatskolā, bija Kārlis Ulmanis un Oskars Kalpaks. Apbrīnoju viņu apņēmību, drosmi un spēku. Kādreiz bērnībā ģimenes ekskursijās tieši es plānoju maršrutus, tāpēc vienmēr tajās iekļāvu kādu atbilstīgu muzeju, no kura, protams, iznācu pēdējā, izlasījusi ekspozīcijas katru rindiņu.
Tagad man tādu lielu autoritāšu nav, tomēr ir daudz cilvēku visapkārt, kuros novērtēju kādu viņu īpašību, mācos no tā un iespaidojos. Mēs esam tādi, kādi esam, tomēr ir lietas, kuras cits no cita varam mācīties.
– Kas ir tavi hobiji brīvajā laikā?
– Man ārkārtīgi patīk ceļot. Ja varētu, es katru nedēļas nogali kaut kur dotos. Vēlos izpētīt ik katru Latvijas stūrīti, katru ciemu un pilsētu. Sava zeme jāiepazīst. Ja pienācis atvaļinājuma laiks vai garākas brīvdienas, labprāt dodos arī ārpus Latvijas. Sevišķi novērtēju arhitektūru un dabas dažādību. Pirms došanās ceļojumos izbaudu arī pašu plānošanas laiku – meklēju informāciju, izpētu naktsmāju piedāvājumu, atrodu interesantākās apskates vietas un izlasu par tautas īpatnībām – tas ir tik interesanti!
07.11.2025.