Katrs izsaukums ir nezināmais. Katra diena — pārbaudījums. Bet arī lepnums par to, ka vari palīdzēt. ANCE AUSTRA VAITKUS, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Cesvaines posteņa komandiere, ir pierādījums tam, ka sieviete spēj būt gan stingra līdere, gan līdzcietīga glābēja. Sarunā viņa stāsta par darbu, kas prasa pilnīgu atdevi, un spēku, kas rodas no ticības savam aicinājumam.
– Iepazīstiniet ar sevi. Cik ilgi jau esat VUGD?
– Šobrīd esmu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona pārvaldes Cesvaines posteņa komandiere. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā esmu jau četrus gadus – trīs no tiem pavadīju studijās Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā. Pēc tās absolvēšanas pieņēmu izaicinājumu un kļuvu par Jaunpiebalgas posteņa komandieri, bet kopš šīs vasaras esmu tuvāk mājām – Cesvainē.
– Kā sākās jūsu ceļš VUGD – vai tas bija bērnības sapnis vai dzīves nejaušība?
– Jau no bērnības zināju, ka gribēšu darīt kaut ko aktīvu, varbūt ne tik tradicionālu, klasisku profesiju, kā ierasts sievietēm. Papildus tam zināju, ka gribu ar savu darbu kādam palīdzēt, iepriecināt. Pieļauju, ka šāda izvēle saistīta ar to, ka arī mans tētis bija ugunsdzēsējs glābējs. Šī profesija nebija sveša. Varbūt uzreiz nezināju, uz kuru dienestu aiziešu, bet bija skaidrs, ka gribu strādāt sabiedrības labā. Apstākļi sakrita tā, ka izvēle bija par labu VUGD, un tādēļ te esmu.
– Kā jūsu ģimene un draugi reaģēja uz izvēli kļūt par ugunsdzēsēju glābēju, un vēl jo vairāk – komandieri?
– Ģimenei tas noteikti nebija nekāds pārsteigums, jo bijām jau par to runājuši. Tētis arī par savu pieredzi dienestā runāja ar degsmi un pozitīvismu, tādēļ tas, ka dienests ir arī fiziski smags darbs, mani nebaidīja un nevienam nebija pārsteigums. Domāju, ka ģimene, mani pazīstot, pat negaidīja, ka es izvēlēšos klasisku profesiju. Mēs laikam ģimenē visi esam "uz viena viļņa", arī māsa dien Valsts robežsardzē.
– Kāda bija pirmā dienesta pieredze, kas palikusi atmiņā visspilgtāk?
– Studiju laikā ikvienam studentam ir jāmācās gan teorija, gan arī praktiskās darbības. Studiju laikā mums bija jādodas uz īstiem izsaukumiem Rīgā. Tie laikam arī bija tie spilgtākie pirmie iespaidi saistībā ar profesiju. Tas, ka pirms ierašanās notikuma vietā daudz kas nav zināms, cilvēks to nav izstāstījis. Kad esam jau notikuma vietā, lēmumi ir jāpieņem zibenīgi, lai varētu izglābt cilvēkus, mazināt arī notikuma apjomu. Tā bija ļoti nozīmīga pieredze, kas lika saprast, cik trausla var būt dzīvība, cik svarīgi tomēr ir ievērot noteikumus, lai nelaimes nenotiktu… Tāda dzīves skola un savā ziņā rūdījums. Jo ārkārtas notikumos bieži nākas saskarties ar nelaimīgiem cilvēkiem, un ne vienmēr ir iespējams viņiem palīdzēt.
– Kādas īpašības ir vissvarīgākās labam komandierim?
– Manuprāt, komandierim ir jābūt labām komunikācijas prasmēm, jo tad viņš spēj veidot komandu, sadarboties un saprasties no pusvārda. Mūsu ikdienas darbā komanda ir zelta vērtē – mums ir jādarbojas kā vienam veselam mehānismam, lai gan ikdienā, gan izsaukumos nebūtu pārpratumu un mēs varētu palīdzēt pēc iespējas operatīvāk. Protams, arī tas, ka komandiera darbā ir plānotie darbi un tad ir mazākas un lielākas krīzītes, kad ir jātiek galā un jāatrod risinājums. Ļoti noder plānošanas iemaņas, kā arī prasme, spēja saprast, kurš darbs šobrīd ir svarīgāks un neatliekams, bet kurš var vēl pagaidīt… Savā ziņā vadītājam ir jābūt komandas draugam, bet tajā pašā laikā ir daudz un dažādi noteikumi, lai viss strādātu. Vēl gribas teikt, ka arī cilvēcība ir svarīga vadītāja īpašība.
– Kas ir vislielākais izaicinājums, vadot kolektīvu, kurā ir vīrieši?
– Man ir paveicies ar kolēģiem, jo tādus īpašus izaicinājumus neredzu. Mums ir kopīgs mērķis un uzdevumi, mans pienākums ir tos skaidrot, palīdzēt atrisināt dažādas ikdienas problēmas. Šķiet – ja katrs dara savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, tad arī kolēģi to novērtē. Varbūt man nebija tik grūti, jo Vidzemē pirmā posteņa komandiere jau pierādīja, ka sieviete var ļoti labi tikt galā ar šiem pienākumiem. Galvenais, lai pašai patīk savs darbs un izvēlētā profesija. Nenoliegšu, ka sākumā aprunājos ar kolēģi, lai varētu veiksmīgāk iekļauties kolektīvā.
– Vai jūs bieži izjūtat stereotipus par "vīriešu profesiju"? Kā ar tiem tiekat galā?
– Man biežāk šķiet, ka nevis dzimums, bet vecums kādreiz rada stereotipiskus spriedumus. Savā ikdienā laikam neesmu ar to saskārusies un domāju, ka šobrīd jau mainās arī sabiedrības uztvere; varbūt, ja es būtu uzsākusi dienesta gaitas pirms gadiem pieciem, būtu bijis citādāk.
– Kādas īpašības sievietes ienākšanai šajā profesijā dod tai papildu vērtību?
– Mēs pievēršam uzmanību ne tikai tehniskām lietām, bet varbūt vairāk lūkojamies arī uz pašiem cilvēkiem, sajūtām…
– Kādu padomu dotu jaunai sievietei, kura sapņo par karjeru glābšanas dienestā?
– Piepildīt savu sapni. Jo es uzskatu, ka svarīgi izvēlēties darbu, kurš patīk. Lai katru rītu ar prieku var doties uz darbu. Aicinu nebaidīties, iet mācīties, pierādīt sev, ka to spēj. Neteikšu, ka būs ļoti viegli, bet interesanti gan. Plus tā sajūta, ka vari palīdzēt cilvēkiem, kuri nokļuvuši nelaimē, tas sniedz neaprakstāmu gandarījumu. Ja ir mērķis būt VUGD, tad iet, darīt un būt vienam no mums, kas gatavi steigties palīgā tiem, kas nokļuvuši nelaimē.
– Kā jūs atpūšaties? Kas palīdz "atslēgties"? Vai ir kādi vaļasprieki?
– Man palīdz ģimene, aktīvā atpūta – eju pārgājienos, braucu ar riteni. Ja ārā negribas doties, tad patīk spēlēt arī dažādas galda spēles, bet kopumā -tā ir aktīva atpūta kopā ar savējiem. Tās ir lietas, kas ļauj aizmirst darba garoziņu, nelaimes, kuras mēs tomēr redzam ik dienu. Bet palīdz arī tas, ka gan tētis, gan vīrs ir ugunsdzēsēji glābēji. Viņi saprot mani, varam arī izrunāt darbā redzēto.
– Kāda ir jūsu ikdienas mazā "drošības sistēma" – kas palīdz saglabāt līdzsvaru?
– Man patīk plānot, organizēt. Atrast laiku ne tikai pienākumiem, bet arī laiku sev, ģimenei un atpūtai. Cenšos atrast līdzsvaru, lai sevi nepazaudētu. Laiks ģimenei un sev ir galvenie atslēgvārdi.
– Kā redzat ugunsdzēsēju profesijas attīstību nākotnē – īpaši sieviešu kontekstā?
– Pēdējos gados būtiski ir uzlabojušies darba apstākļi VUGD, tādēļ arī tīri tehniski ir iespējams nodrošināt, ka dežūrmaiņā ir gan sievietes, gan vīrieši. Tādēļ pieļauju, ka dienestā būs aizvien vairāk sieviešu. Tomēr gribu uzsvērt, ka šis darbs ir fiziski smags, bet, ja ir vēlme un varēšana, spēj izpildīt fiziskos normatīvus un veselība atbilst visām prasībām, tad kādēļ ne, ja redzi, ka šī profesija būs tev īstā, – vērts to apgūt. Un man pat negribas darbiniekus dalīt dzimumos. Domāju, ka VUGD cilvēkiem šis darbs ir sirdsdarbs. Tādēļ ceru, ka arī turpmāk dienestam pieteiksies tie, kas vēlas palīdzēt un kuriem ir glābēja misijas apziņa.
17.10.2025.