Gada izskaņā Madonas muzejā iecerēta novadnieka, mākslinieka Jāņa Šustera (1895—1988) gleznu izstāde.
Viņa radiniece Liesma Zariņa šobrīd restaurē vairākus gleznotāja darbus, kas bija stāvējuši vecvecāku bēniņos un ir pārklājušies ar ikdienas patinu.
– Izvērtēju, kādā stāvoklī ir gleznas un sakārtoju, lai tās būtu piemērotas izstādei, – atzīst Liesma. – Putekļus pamatā tīru ar destilētu ūdeni. Pie citiem restaurācijas darbiem nereti ir tā, ka ar vienkāršu ūdeni izlīdzēties nevar, tad reizēm izmantoju skalpeli, lai uzmanīgi notīrītu kādu uzslāņojumu. Šīs lietas pieprotu, esmu mācījusies: ja gleznai, piemēram, ir ļoti mazas apmales, tās jāpieaudzē, lai var piestiprināt pie apakšrāmja. Ja ir bojāts krāsas slānis vai ir plīsumi, tad nostiprinu krāsas slāni un, ja nepieciešams, pietonēju, lai nebūtu redzamas plaisas.
Domas par profesiju
Liesma Zariņa Latvijas Mākslas akadēmijā studē maģistratūras programmu restaurācijā (palicis maģistra darba posms) un strādā par profesionālu restauratori.
– Pamatskolas laikā bija dažādas idejas, kas nākotnē vēlos būt – bibliotekāre, jo patika lasīt grāmatas, pavāre, jo patika taisīt ēst, bet neviena no šīm domām neiesakņojās. Savukārt vasarā pēc 9. klases slimības dēļ nokavēju pēdējo eksāmenu un izlaidumu. Parasti vasarā ar ģimeni dodamies kādā ekskursijā, bet šoreiz palikām mājās. Skatījāmies dokumentālu raidījumu par Vatikānu, kur parādīti cilvēki, dažādu profesiju pārstāvji, kas Vatikānā strādā. Brīdī, kad tika rādīti Vatikāna muzeja restauratori, man radās apskaidrība, ka šis ir tas, ko vēlos darīt, – atklāj novadniece.
Soli pa solim
– Ģimnāzijas laikā Ēnu dienās biju Madonas muzejā pie restauratores, kura tai dienā darbojās ar tekstilu, – atceras Liesma. – Savukārt 12. klasē sameklēju būvniecības restaurācijas uzņēmumu Rīgā, kur mani pieņēma ēnot. Braucu uz galvaspilsētu, un tā bija lieliska pieredze Rīgas pilī un Doma baznīcā. Pēc ģimnāzijas vispirms studēju Rīgas Celtniecības koledžā, pēc tam iestājos Latvijas Mākslas akadēmijā. Gāju uz sagatavošanas kursiem, lai iestājeksāmenos būtu spējīga izturēt konkursu uz piecām studiju vietām.
Studiju praktiskie darbi Mākslas akadēmijā galvenokārt noritēja skolā, restaurējot salīdzinoši nelielus mākslas objektus, bet sanāca būt arī Varakļānu pilī un Vilces muižā, kur atsedzām oriģinālos sienu gleznojumus. Tāpat Kuldīgas Svētās Trīsvienības baznīcā, kur kopā ar vācu kolēģiem veicām koka detaļu un ērģeļu krāsojuma konservāciju.
Darbs restaurācijā
Jautāta par darbu pēc bakalaura grāda iegūšanas Mākslas akadēmijā, Liesma atklāj, ka šobrīd strādā uzņēmumā "RE&RE Meistari": – Lielajā ģildē notiek pārbūve, es esmu iesaistījusies logu restaurācijas darbos, strādāju tikai pie logiem, bet līdzās citi restauratori un celtnieki atjauno pārējo ģildes daļu.
Vaicāta par studiju posmu – maģistra darba rakstīšanu – Liesma vēsta, ka darba tēma ir "Līmes monumentālās glezniecības restaurācijā": – Gribu apkopot praktisku materiālu, kas būtu noderīgs arī citiem restauratoriem. Pētu, kādas līmes monumentālajā glezniecībā speciālisti izmanto Latvijā, kāda ir restauratoru pieredze un kādus materiālus viņi lieto mūsu apstākļos – jo ne visus ārvalstu materiālus varam pielietot šeit.
Bērnības gaisotne
Kopš bērnu dienām Liesmai apkārt bijušas gleznas un grāmatas: – Māksla man vienmēr bijusi tuva – bērnībā reizēm laiku pavadīju vecvecāku mājās un Madonas muzejā, kur strādāja mana vecmamma. Apkārtējā vidē allaž bijušas gleznas un grāmatas. Mācījos un pabeidzu Madonas mākslas skolu, savukārt mūzikas skolā mācījos apmēram pusgadu. Tomēr dziedāšana vienmēr bijusi mūsu ģimenes sirdslieta, un nu jau vairākus gadus Rīgā es dziedu jauktajā korī "Aura". Vasarā muzicējām Tiguļkalnā un bijām kora nometnē. Pagājušajā gadā koris brauca uz Kanādu, šogad neliela koristu daļa dosies uz Austrāliju. Mēģinājumi notiek divreiz nedēļā, rudenī mums plānots koncerts tepat Rīgā par Daugavas tematiku.
– Nav viegli apvienot studijas, darbu un vaļasprieku – dažreiz ir pārāk liela slodze, bet ļoti vēlos dziedāt, jo tas ir sirdij tuvu, – atzīst Liesma.
Stāsts par vaļaspriekiem turpinās
Interesanti, ka līdzās kordziedāšanai jaunietei ir vēl citi vaļasprieki. Viņa ir brīvprātīgā "Radio Marija" komandā, veido pleilistes (atskaņošanas sarakstus) nākamajai dienai un aizraujas ar daudz ko citu: – Man ļoti patīk kūku dekorēšana – iedvesmojos no dažādiem video internetā un pati izmēģinu jaunas tehnikas. Patīk eksperimentēt ar nagu mākslu, taisu dažādus tematiskus dizainus. Vēl veidoju kvilinga izstrādājumus – auskarus, kaklarotas, apsveikuma kartītes un miniatūras. Zīmēju arī portretus, un pārsvarā to daru ar parasto zīmuli. Zīmēju no fotogrāfijām, esmu atveidojusi arī dažus slavenus aktierus; nereti portreti top pēc pasūtījuma.
Garoza un sapnis
Taujāta par restauratora darba garozu, Liesma atklāj, ka roku darbs nogurdina un noslogo noteiktas muskuļu grupas: – Tāpēc cenšos pavingrot, dažkārt, lai mazinātu spriedzi roku locītavās, izmantoju arī kompreses vai ziedes.
Jautāta par sapņiem, jaunā restauratore atzīst: – Mans lielākais sapnis ir strādāt Vatikāna muzejā restauratores amatā. Jau mēģinu apgūt itāļu valodu, biju arī programmas "Erasmus+" praksē Milānā, kur restaurēju gleznas un skulptūras. Dabūt darbu Vatikāna muzejā ir gandrīz nereāli. Tur ir milzu konkurence jau starp itāļiem pašiem. Taču dažkārt Vatikāna muzejs pieņem praktikantus arī no citām valstīm. Gribu turpināt ceļu uz savu sapni, jo dzīvē viss ir iespējams. Skatoties dokumentālo raidījumu par Vatikānu, pirmo reizi ieraudzīju, kā strādā restauratori tur, un sapratu, ka vēlos būt daļa no šīs kultūras pieskāriena. Vatikāna muzejā ir vēsturiski nozīmīgas vērtības, tas ir kas ļoti īpašs.
Saikne ar Madonu
Uz jautājumu, cik bieži iznāk atbraukt uz Madonu, Liesma atbild: – Dzīvoju un strādāju Rīgā, bet reizēm uz Madonu atskrienu, īpaši uz svētkiem vai ģimenes locekļu dzimšanas dienām. Ar dzimto pilsētu man ir regulāra saikne, un joprojām vēlos šo saikni saglabāt, lai atkal varētu atgriezties un satikt savējos.
10.10.2025.