Mūzika ir vistiešākais un vienlaikus noslēpumainākais cilvēka gara atspulgs. Mūzika nepavēsta faktus, bet izsaka patiesības, kuras nevar izteikt nevienā citā valodā.
Simfoniskais orķestris ar savu daudzbalsību un spēju savienot pretstatus – kluso un majestātisko, gaismu un ēnas, cerību un izmisumu – ir kā simbols dzīvei visplašākajā izpratnē. Klausoties skaņdarbus orķestra izpildījumā, dodamies ceļojumā, kur nošu partitūra ir kā atslēga mūsu pašu domām un izjūtām. Orķestris veido tiltu starp komponista, diriģenta un klausītāju sirdīm.
26. septembrī Madonas novada kultūras centrā koncerttūri pa Latvijas pilsētām uzsāka Liepājas simfoniskais orķestris diriģenta Gunta Kuzmas vadībā. Šis kolektīvs ir vecākais orķestris Baltijas valstīs. Lai arī redzams un dzirdams, ka kolektīva sastāvs ir mainīgs un daudz tajā jaunu mūziķu, tikšanās ar augstvērtīgu klasisko mūziku Madonā ir tik rets notikums, ka klausītāji burtiski tvēra un dzēra ik skaņdarbu.
Edvarda Grīga pārlaicīgā mūzika
Priekšnesuma pirmajā daļā dzirdējām Gundara Pones uvertīru "Skaistā venēciete" un Edvarda Grīga koncertu klavierēm ar orķestri, kur solo izpildīja talantīgais un profesionālais pianists Daniils Mickevičs.
Edvards Grīgs savā mūzikā spēj sakausēt dabas krāšņumu, cilvēka jūtas un tautas garu. Klausoties skaņdarbu, nejūtam tikai melodiju – ieejam dzīvā pasaulē, kur kalni elpo, fjordi sarunājas un ziemeļu gaisma atklāj arī cilvēka dvēseles trauslumu. Grīga mūzikā sadzīvo līdzsvars starp smeldzīgu lirismu un spēkpilnu enerģiju, folkloras vienkāršību un romantiķa dvēseles dziļumiem. Komponists nenoliedzami iedvesmojās no norvēģu tautas melodijām, tās pārradīja, piešķirot ikvienam vēlmi tajās būt.
Klausoties mūziku, aizdomājos, ka Edvarda Grīga klavierkoncerts komponēts 1868. gadā, kad Grīgam bija tikai 24 gadi. Šis ir viņa vienīgais klavierkoncerts, tomēr kļuvis par absolūti nozīmīgu darbu romantisma laikmeta repertuārā. Edvarda Grīga mūzikā skan ilgas – pēc mājām, dabas tuvuma, pēc tīrības un vienkāršības. Komponista mūzika aicina atgriezties pie sevis, pie kaut kā pirmatnēja, dziļi pazīstama, tāpēc ieaužas ik šūnā.
Klavierkoncerts iesākas ar spēka un drāmas pilnu klavieru kaskādi, kas kā zibens šķeļ klusumu un piesaista klausītāju uzmanību. Daniila Mickeviča interpretācijā tas izklausījās kā ieelpa pirms vētras. Sekoja skaists dialogs starp solo klavierēm un orķestri, kur flīģelis brīžiem šķita kā brīvs, sapņains ceļotājs Norvēģijas ainavās. Otrā daļa – Adagio – nesa mieru pēc vētras. Tā atgādināja vakara klusumu kalnos, kad saule lēnītiņām slīd aiz apvāršņa un viss noklust. Trešā daļa – fināls – pilna dzīvības un tautas mūzikas. Ritmi un melodijas ieveda norvēģu svētkos, kur dzīvesprieks un vitalitāte, kur valda bezgalīga deja.
Madonā Edvarda Grīga klavierkoncerts izskanēja ar aplausu vētru, un ar to pašu spēku un emocionalitāti tas skan pasaules koncertzālēs, valdzinot klausītājus jau vairāk nekā 150 gadus. Klausīties Grīgu patiešām nozīmē atcerēties, ka skaistums var būt gan kluss, gan neapturams.
Ludviga van Bēthovena 7. simfonija
Bēthovena Septītā simfonija bieži tiek dēvēta par "rituālu kustībā", par "dejas apoteozi". No pirmās takts līdz pēdējam akordam šis darbs pulsē ar ritmisku enerģiju. Tā ir mūzika, kas liek kustēties, elpot, dzīvot līdzi. Deja, kas dzimusi no cīņas, no iekšējas liesmas. Tā atspoguļo Bēthovena gara uzvaru pār viņa paša fiziskajām un garīgajām ciešanām. Brīdī, kad komponists rakstīja šo simfoniju, viņš jau bija dziļā nedzirdībā, tomēr viņa iekšējā dzirde spēja saklausīt mūziku, kas stāv pāri ikdienai un aizrauj ar augsta ranga jautājumiem.
Īpaši neaizmirstams ir otrās daļas Allegretto – smeldzīga gājiena mūzika, kas bieži tiek interpretēta kā sēru gājiens vai klusuma refleksija. Tā šķiet apstādinām laiku – nav steigas, ir dziļa iekšēja virzība. Tā ir klusa cīņa, klusa lūgšana, varbūt pat kluss protests pret likteni. Septītā simfonija ir apliecinājums, ka prieks ir garīga izvēle, kas dzimst no spējas pārvarēt, pieņemt esošo un dzīvot pilnasinīgi.
Mākslas spēks vai nespēks
Esot gan koncertzālē "Cēsis", gan Rēzeknes "Gorā", vienmēr līdzās koncertiem ir iespēja baudīt vizuālo mākslu. Izstāžu dzīve turienes Mākslas galerijās jau šķiet pašsaprotama. Un līdzīgu piedzīvojumu dažkārt sniedz arī Madonas novada kultūras centrs, kur otrā stāva foajē iekārtots gleznu "stūrītis", ko papildina arī mazā zāle. Šoreiz izbrīnu raisīja fakts, ka darbu ekspozīcija veltīta Tēlotājmākslas studijas "Madona" 50 gadu jubilejai, bet tā tiek "aizsegta" ar visnotaļ citādi jauko un piemēroto bāriņu. Mazajā zālē gleznu autoru loks savukārt bija tik šaurs, ka deva bada nevis sāta sajūtu. Kur Ivara Veigura, Agneses Briedes darbi? Kur šovasar mūžībā aizsauktās Ligijas Bodnieces gleznas, – bet viņa savu rokrakstu glezniecībā ieguva tieši Madonas tēlotājmākslas studijā! Pieļauju, ka izstāde ir tapšanas stadijā, tāpēc gaidīsim nākamos koncertus kultūras centrā, lai līdzās mūzikai, kas ieskanas sirdī, dzirksti var iedegt arī tēlotājmāksla!
03.10.2025.