19. septembrī Madonas muzeja izstāžu zālēs, klātesot autoriem, svinējām franču fotogrāfa Filipa Maržo (Philippe Margeault) un latviešu fotogrāfa Viestura Ritera fotogrāfiju izstādes “Klusuma ainavas” atklāšanu.
Pirms vairāk nekā sešiem gadiem no savas dzimtās Parīzes mākslas fotogrāfs Filips Maržo pārcēlās dzīvot uz Poliju, uz Gdaņsku, lai būtu iespēja ik dienu iegremdēties Baltijas atmosfērā, izprast un iejusties tajā. Gdaņska kļuva par vietu, no kurienes ceļot uz Baltijas valstīm un fiksēt tur ieraudzīto. Klejojums apkārt Baltijas jūrai veda cauri Latvijai, Polijai, Somijai, Lietuvai, Igaunijai, Vācijai, Dānijai un Zviedrijai. Ziemeļeiropas valstīs fotogrāfs joprojām jūtas labi, te rod iedvesmu, jo šajā apkārtnē radoša vientulība mēdz būt auglīga un visaptveroša. – Kad strādāju, nerunāju, nesteidzos, meklēju kadrus. Tas ir klusuma brīdis ar sevi, – uzsvēra autors.
Personiskā krīze kā atspēriena punkts
– Mani saista piekrastu melanholija. Šos krastus caurstrāvo unikāla gaisma – gaisma, kādu neesmu sastapis nekur citur, – vēstīja Filips Maržo, piebilstot, ka Baltijas valstu tēmu aizsāka pētīt nejauši: – Tas bija sarežģīts brīdis manā dzīvē, bija nepieciešams aizbraukt no dzimtenes, tā nokļuvu Rīgā. Vajadzēja tikt skaidrībā ar sevi, ar to, kas notiek. Janvāris, sniegs, pelēkā apkārtne, tumsa, dabīgā gaisma, kas sliecas uz novakari – tas ieinteresēja un pārsteidza. Sāku veidot fotogrāfiju sēriju, fiksējot īpašo reģiona garu.
Izstādi Madonā veido autora 60 melnbalti oriģināldarbi. Izstādes tapšanu atbalstījis Francijas institūts Latvijā. Mūsu zemē šī ir sestā Filipa Maržo izstāde, bet Madonā izlikts par divdesmit bildēm vairāk nekā citur.
– Klusums autora melnbaltajās fotogrāfijās patiešām ir klātesošs. Tas izpaužas dažādos veidos: klusums, baudot dabas skaistumu, klusums, kas saistīts ar vientulību, cilvēka pārdomām par aizejošo laiku, par vēsturi vai ģeopolitiku, – aizdomājās izstādes kuratore.
Foto atmosfēra kopš bērnības
– Ar fotogrāfiju esmu saskāries no bērnu dienām, jo vecāki bildēja un bija Ogres foto kluba biedri, – ar sevi izstādes atklāšanā iepazīstināja jau otrs tās autors – Viesturs Riters. – Man apkārt vienmēr bijušas bildes, mājās bija fotoaparāti, foto laboratorija, foto ķīmija. Pats sāku bildēt 1985. gadā, un vienmēr esmu fotografējis visu. Esmu cilvēks, kas staigā ar foto kameru, manas bildes ir dažādas, es dzīvoju un runāju caur attēliem. Izstādē vairāk izliktas fotogrāfijas, kas stāsta par vides un cilvēka savstarpējām attiecībām. Paldies, ka muzejs uzticējās nezināmam autoram un deva iespēju plašai publikai parādīt darbus.
Brīvības svars
Kā pateicību muzejam Viesturs Riters uzdāvināja fotogrāfiju, kas laurus plūkusi kādā konkursā, bet klātesošajiem viņš uzdāvināja pamatīgu pārsteigumu. Kā nu ne – izcilas bildes, vietējais cilvēks, bet līdz šim absolūti nezināms fotogrāfs.
– Esmu no Liezēres, kur dzīvoju kopš 2007. gada, – laikrakstam pastāstīja novadnieks. – Ikdienā esmu mežstrādnieks, ar mākslu vispār neesmu saistīts. Citu bildes pārāk neskatos, jo negribu ietekmēties. Materiāla izstādei man bija daudz, bet puse tika atdota, jo tik daudz nebija iespējams izlikt.
Ekspozīcijā likti jaunākie darbi
Autora kolekcijas lielākā daļa ir no pēdējo gadu uzņēmumiem. Tas, kas ir fotografēts ar dronu, datējams agrāk, jo vismaz piecus gadus ar dronu Viesturs nav bildējis. Katru gadu viņš dodas arī tālākos ceļos, no kurienes atved bildes. Fotoaparāti ir vairāki, un ir arī aparāts ar filmiņām, jo ar to uzņemtās bildes no digitālās fotogrāfijas atšķiras tekstūras ziņā.
– Man nav noteikta žanra, "dzīvoju" kopā ar fotoaparātu, bildēju visu, – smaidīja Viesturs. – Ir arī krāsu bildes. Esmu pieradis visu darīt pats, nemāku meklēt atbal-
stītājus vai rakstīt projektus.
Jautāts, vai darbs mežā palīdz izvēdināt galvu, uzrunātais sacīja: – Tas vienkārši ir darbs, kur pelnu naudu. Esmu pieradis pie brīvības, un darbs dod brīvības izjūtu. Man nav problēmas šodien, piemēram, būt muzejā, jo laiku plānoju pats.
Izstāde Madonas muzeja izstāžu zālēs būs skatāma līdz 2. novembrim.
Foto – AGRIS VECKALNIŅŠ
26.09.2025.