Klāt 1. septembris. Izmaiņas tas nesis Dzelzavas pakalnu pamatskolā. Pensijā tikko devusies Dzelzavas pakalnu pamatskolas ilggadējā direktore Anita Dadze, kurai šī skola bija vienīgā darba vieta — kopumā skolā aizvadīti 50 darba gadi, 27 no tiem direktores amatā. Skolas 60 gadu jubilejā viņai pasniegta novada pašvaldības Atzinība.
– Kā jūs izvēlējāties darbu skolā?
– Mani uzaicināja strādāt par skolotāju tā laika skolas direktors. Es biju iestājusies Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā. Piekritu strādāt, mācījos neklātienē. Tā arī paliku šajā skolā, pati tam neticu.
– Kas jūs saista pedagoģijā un kādēļ izvēlējāties šo novirzienu?
– Kādreiz man ļoti patika strādāt ar bērniem. Priecēja, ka darba rezultātu varēja redzēt, jo skolā tomēr ir slimie bērni. Progress bija, varēju salīdzināt, kāds bērns ir pirmajā un pēc tam piektajā klasē. Kaut kas piesaistīja, varbūt paši bērni. Kādreiz gan viņi arī nebija tik ļoti slimi, salīdzinājumā ar tiem, kuri tagad pie mums mācās. Arī kolektīvs mums ir liels un radošs, šeit strādājot, jābūt ļoti aktīvam cilvēkam. Arī kad strādāju par direktora vietnieci audzināšanas darbā, bija jābūt radošai, man tas ļoti patika. Un pēc tam kolektīvs mani ievēlēja par direktori. Šis darbs ir daudz smagāks, bet iespējas ir lielas. Tur ir ļoti jāieguldās, un ja izdodas, tad arī gribas šo darbu darīt.
– Dzelzavas pakalnu pamatskola ir jūsu vienīgā darba vieta?
– Jā, vienīgā. Nostrādāju tajā 50 gadus. Domāju tas ir diezgan daudz, bet tie gadi ir aizskrējuši ļoti interesanti. Pa šo laiku ir bijuši dažādi laiki. Ir ļoti daudz kas izdarīts un par to ir prieks, nejūt kā paskrien laiks.
– Esiet pavadījusi 27 gadus skolas direktora amatā. Cik sarežģīts ir šis darbs?
– Pats smagākais, sarežģītākais ir tas, ka tiek uzdots jautājums vai ir situācija un tā ir jāatrisina. Tā ir milzīga atbildība un nav svarīgi, vai ir rīts vai vakars. Mums arī daudzi bērni paliek internātā un nekad nevar zināt, kad kaut kas var atgadīties vai notikt. Vienmēr par visu atbildīgs ir skolas direktors. Arī kolektīvs ir liels – kopā ar tehniskajiem darbiniekiem esam 55. Ir jāpazīst cilvēki un jāprot ar tiem sastrādāties.
– Cik daudzi bērni paliek internātā?
– Kā kuru gadu, bet aptuveni 57 bērni paliek. Dažiem brauc pakaļ vecāki, bet daļa izmanto sabiedrisko transportu uz Madonu. Līdz ar to, darbs ir arī vakaros. Organizējam sporta nodarbības, pārgājienus un citas lietas.
– Jums skolā ir daudzas tradīcijas. Kādas tās ir?
– Katru 1. septembri veidojam gaismas ceļu – liekam ap skolu svecītes, lai nākamajā mācību gadā viss izdotos. Ne katru rītu, bet mums ir rīta aplis bērniem, kur mūzikas terapeite vai skolotājs spēlē mūziku un visi dzied, novēl labu rītu. Mēs, lai vai cik liels kolektīvs būtu, sveicam viens otru dzimšanas dienās un citos svētkos. Tam parasti ir 20 minūtes laika, jo to darām starpbrīžos, citādi nav laika. Ir kopīgas ekskursijas, teātra izrādes. Kādreiz bija ļoti lielas Ziemassvētku balles, bet pandēmija gan mazliet svinēšanu ir pajaukusi. Augusta beigās vai septembrī, organizējam pensionēto skolas skolotāju tikšanos – veidojam viņiem koncertu un dodam iespēju satikties. Dažas idejas esam aizņēmušies no sadarbības skolām Zviedrijā, Lietuvā, Igaunijā.
– Ar ko atšķiras darbs vispārizglītojošajā pamatskolā un darbs skolā, kurā ir speciālās izglītības programmas?
– Grūti pateikt, neesmu strādājusi tādā pamatskolā. Es domāju, ka audzinošā daļa mums ir daudz atšķirīgāka. Bieži vien mēs skolā sniedzam arī sociālās jomas palīdzību. Mēs par šiem bērniem atbildam, un praktiski skolotājs ir tēva, mātes lomā.
– Tad rodas jautājums vai atalgojums atbalst darbam, ko jūs ieguldāt?
– Es domāju, ka šobrīd atbilst. Mums ir 15% piemaksa, bet tas ir iemesls, kādēļ nav vairāk skolotāju. Mums kolektīvs noveco un jaunie nenāk. Zīmīgi, ka pagājušajā gadā atbrauca, paskatījās bērnus un aizbrauca prom. Arī bērni ir daudz slimāki, salīdzinot ar to kā bija agrāk. Tomēr domāju, ka priekš lauku skolas atalgojums ir diezgan labs.
– Jūs pati minējāt un arī citur skan viedokļi, ka kādreiz bija citādāk, nebija tik daudz bērnu, kuriem nepieciešamas īpašās izglītības programmas. Ko par to domājat?
– Bērnu arī tolaik bija daudz, bet bija vieglākas diagnozes. Viens ir tas, ka mūsu audzēkņi būtībā nāk paaudzēs. Otrs – visa mūsu dzīve, mūsu stress ietekmē veselību. Ir arī daudz tādu gadījumu, ka bērnam ir bijusi kāda trauma. Skolā mācās arī daudz bērnu pēc dzemdībās gūtām traumām. Tie, iespējams, ir galvenie iemesli. Bet traumas un slimības ir nopietnākas nekā bija agrāk.
– Kādi ir galvenie pedagogu, direktora ikdienas izaicinājumi?
– Izaicinājums ir sadarbība ar vecākiem, kā jau tas ir visās skolās. Izaicinājums ir arī tas, ka katram bērnam ir jāgatavo atsevišķa programma. Reizēm arī sagatavoto programmu nevar realizēt. Šobrīd mūsu lielākais izaicinājums ir tas, ka skolā sākta jauna programma bērniem ar uzvedības problēmām. Un tas patiešām bija pārbaudījums, gan direktoram, gan katram skolotājam skolā. Ļoti jāstrādā ar katru bērnu individuāli.
– Vai laika gaitā izglītības sistēma kļuvusi atvērtāka bērniem, kuriem nepieciešamas īpašās izglītības programmas?
– Attiecībā pret bērniem invalīdiem, kuriem ir kustību traucējumi, ir jūtams atbalsts no valsts puses. Bet valsts finansējums, kas piešķirts šai skolai, nav pietiekams. Ja algām ar to pietiek, tad pārējiem izdevumiem nepietiek. Tas arī ir direktora izaicinājums – tērēt naudu tā, lai skola varētu izdzīvot. Šobrīd ir projekts, un caur to šobrīd skolā notiek liels remonts. Kaut vai caur projektu, bet atbalsts ir.
– Darbs jums ir liela dzīves daļa, bet kādi ir jūsu hobiji?
– Laika tiem ir sanācis ļoti maz, bet, brīvos brīžus veltu saviem mazbērniem. Ļoti patīk teātra izrādes, koncerti un, cik iespējams, uz tiem arī dodos. Darbs paņem ļoti daudz laika. Tā kā dzīvoju, blakus skolai, tad visu laiku jāsniedz atbalsts, jāpasaka, ko un kā labāk darīt, īpaši ja ir ārkārtas situācija.
– Kādi ir plāni pēc aiziešanas pensijā?
– Vēl grūti pateikt, bet mani jau aicināja darboties Rīgas Latviešu biedrības namā, kur ir izveidota pensionēto skolotāju biedrība. Ir arī piedāvājumi strādāt par skolotāju. Līdz šim nav bijis tik daudz brīva laika un būs nepierasti, bet varēšu vairāk laika veltīt sev, bērniem un mazbērniem.
– Kāds ir jūsu novēlējums nākamajam skolas direktoram?
– Lai turpina to pašu un izdara vēl vairāk. Protams, būs citādāk, bet vēlu veiksmi, neko citu es nevaru vēlēt. Gribētos, lai turpina labās lietas, kas ir iesāktas.
29.08.2025.