Mežaparka Lielajā estrādē 8. un 9. augustā norisinājās „Dziesma dejo. Deja skan” dejas eposs „Dūna”, kurā piedalījās vairāk nekā 8000 dejotāju un dziedātāju, tai skaitā Lubānas vidējās paaudzes deju kolektīvs „Lubāna” un Varakļānu jauniešu deju kolektīvs „Neprāts”.
Uzvedumā piedalījās arī 400 diasporas dejotājuun dziedātāju no 12 valstīm, tostarp trīs lietuviešu kolektīvi. Šoreiz skatītāji bija sēdināti uz koru dziedātāju podestiem, bet pats uzvedums norisinājās tur, kur Dziesmu svētkos ierasti sēž skatītāji. Īpaši šī uzveduma vajadzībām estrādē tika iebūvēts apjomīgs baseins (850 m²), kas bija centrālais scenogrāfijas elements un arī tika izmantots dejojot, kurā ūdens virsma atdzīvojās kustībā, papildinot dejas ar vizuāli spēcīgu dinamiku un padarot katru soli vēl iespaidīgāku. Šis baseins simbolizēja likteņupi Daugavu – senākajos rakstos dēvēta arī par Dūnu -, kas savieno cilvēkus, likteņus un vēsturisko atmiņu.
„Nekad nebiju jutusi tik lielu enerģiju no skatītājiem"
Jautāta par festivāla norisi un sajūtām, vidējās paaudzes deju kolektīva „Lubāna" vadītāja Laila Ozoliņa laikrakstam pastāstīja: – Jau pats koncerta nosaukums „Dziesma dejo. Deja skan" vēsta par tā īpašo būtību: šajā uzvedumā dejotāji pārtapa dziedātājos, bet dziedātāji ļāvās dejai. Šis koncerts pirmo reizi norisinājās 2022. gadā, tad tajā piedalījās gan VPDK „Lubāna", gan JDK „Žuburi". Šogad vidējās paaudzes deju kolektīvs koncertā dejoja „ Aiz, vīriņa laba dzīve", „Klabdancis", „Gapsis" un „Rūnu raksti". Gan šīm, gan arī pārējām dejām bija dzīvais pavadījums – orķestris, koris.
Uzvedumā varēja piedalīties jebkurš kolektīvs, kas vien izrādīja interesi par pasākumu. Vienīgi bija jāiemācās repertuārs, no kura jāizvēlas trīs vai četras dejas, tad jādodas uz nometni, kura šogad norisinājās Limbažos. Repertuārs atšķiras no Dziesmu un Deju svētku repertuāra.
Laila Ozoliņa uzsver: – Process bija viegls un baudāms, lai gan nelielas grūtības sagādāja dejošana ar dzīvo mūziku. Kopmēģinājums ar kori un orķestri notika tikai vienreiz, tāpēc bija dažas sīkas ķibeles, kuras, domāju, skatītāji pat nepamanīja. Ģenerālmēģinājumā bija mazs satraukums par vietas atrašanu, jo atšķirībā no mēģinājuma tur jau visi bija tērpos, ne vairs mēģinājuma tērpos, kur kolektīva nosaukums uz muguras, bet koncerta beigās viss izdevās. Pēdējā koncertā viss jau bija kārtībā. VPDK „Lubāna" dejotājiem pievienojās dejotāji arī no VPDK „Pūces", tika nokomplektēts ļoti labs sastāvs, kas sastāvēja no 10 puišiem un 12 meitenēm. Vislielākais saviļņojums bija pēdējā koncertā, kurā jutu ļoti lielu atsaucību no lielā skatītāju prieka, bija patīkami redzēt, ka visas sēdvietas bija piepildītas. Tajā brīdī es dzīvoju un baudīju mirkli. Nekad nebiju jutusi tik lielu enerģiju no skatītājiem. Grūti pateikt, vai tās emocijas radīja tas, ka skatītāji bija novietoti savādāk, vai kas cits. Katrā ziņā labprāt dejosim arī nākamgad, protams, atkarībā no piedāvātā repertuāra un vai tas patīk dejotājiem – skaidro Laila Ozoliņa.
„Tas bija manas vasaras spilgtākais moments"
DK „Neprāts" dejotājs Ernests Šminiņš uzvedumu "Düna" aprakstītu kā koncertu, kurš savieno dziesmu un deju vienā lielā, emocijām bagātā šovā par Daugavu. Koncerta doma, kurā dejotāji dzied, un dziedātāji dejo radīja netradicionālu priekšnesumu. Šajā koncertā(atšķirībā no Dziesmu svētku koncerta) bija arī apgaismojums, dūmu mašīnas, vesels baseins, kurā dejotāji dejoja „Audēju deju", „Klabdanci" un finālu. Ernests Šminiņš atklāj: – Gatavošanās koncertam notika cītīgi visu gadu, sākot jau ar brīdi, kad izlēmām, ka piedalīsimies, beidzot ar mirkli pirms koncerta. Visu pavasari apguvām dejas, vasarā pielabojām sīkumus un devāmies uz nometni Limbažos, kur apguvām visu repertuāru. Atmosfēra nometnē bija fenomenāla, nometnē es ļoti saliedējos ar savu kolektīvu, kā arī satiku draugus, kurus ikdienā nesatieku. Visvairāk nometnes laikā nevarēju sagaidīt to sajūtu, kad beidzot dejosim Mežaparka estrādē. Koncerta repertuārs ietvēra neparastus, sarežģītākus deju soļus, kas atšķīrās no tradicionālajām tautas dejām. Tomēr šie izaicinājumi padarīja priekšnesumu vēl vērtīgāku.
Ernests stāsta, ka diena koncertā izskatījās salīdzinoši brīva, no rīta varēja mierīgi izgulēties un sagatavoties vakaram. Mežaparka estrādē dejotājiem bija jāierodas ap pulskten 19.30, koncerta sākums bija 21.45.
– Pēc koncerta ar līdz malām pārpildītu tramvaju devāmies uz Agra Daņiļeviča deju skolu „Dzirnas", kur mēs nakšņojām. Koncertā emocijas bija neaizmirstamas, tās tikai varēja just gan skatītāji, gan dejotāji, gan dziedātāji, gan mākslinieki – visi, kas iesaistījās koncerta veidošanas procesā. Dejošana, kad visapkārt ir svaigs gaiss, koki, savējie, saviļņoja un lika smaidīt visa koncerta garumā. Kolektīvs „Neprāts" koncertā dejoja četras dejas – „Līku loku upe teka", „Lecamdancis", „Diža ceļa maliņā" un „Ābolītis". Dzīvā mūzika padarīja koncertu daudz īpašāku. Tas man, personīgi, visvairāk patika. Uzreiz bija lielāka degsme dejot. Visvairāk man paliks atmiņā brīdis pēc pēdējā koncerta fināla nodejošanas, kad ar puišiem gājām nopeldēties baseinā. Tas uzsita augstu adrenalīnu, un tas arī tika iemūžināts. Visas dejas uzrunāja, bet, ja būtu jāizvēlas viena, teiktu, ka tā bija deja "Lecamdancis" – dinamiska, enerģiska deja. Dejā skanēja daudzas jautras latviešu tautasdziesmas, skatītājiem ļoti patika. Skatītāju ovācijas pēc dejas bija vētrainas, zosāda pārskrēja pāri katru reizi, kad nodejojām deju.Ja es spētu atgriezties atpakaļ laikā, noteikti vēlreiz gribētu piedzīvot deju „Diža ceļa maliņā", jo šīs dejas muzikālais izpildījums man ļoti patika un lika smaidīt un cilāt kājas augstāk kā jebkad. Tāpat to mirkli, kad viss Mežaparks apvienojas dziesmā „Saule, Pērkons, Daugava". Ja koncertu rīkotu vēlreiz, es noteikti piedalītos atkal, šis bija manas vasaras spilgtākais moments. Pēc pasākuma beigām, atbraucot mājās, bija mazliet bēdīga sajūta, bet reizē arī prieks un gandarījums, ka tas ir paveikts, ka ar kolektīvu to paveicām un pārvarējām sevi.
19.08.2025.