IJA un ĀRIS VUŠKĀNI daudzus gadus pavadījuši galvaspilsētā. Sakrītot apstākļiem, pirms vairākiem gadiem iegādājās dārziņu Lucavsalā, bet pēdējos četrus — ir plašs īpašums Liezēres pagastā. Nupat aizvadītas mājas kafejnīcu dienas, kur ģimene aicināja līdzīgi domājošos iepazīt permakultūras principus teorijā un praksē.
Permakultūra viņiem nav tikai dārzkopība – tā ir dzīves filozofija, un sēklas nav tikai mazi graudiņi, bet nākotnes solījumi.
– Kā ceļš jūs atveda uz Liezēri?
Ija: – Sākoties kovida pandēmijai, bijām iesprostoti Rīgas dzīvoklī. Sapratām, ka vajag dārziņu. To iegādājāmies Lucavsalā un joprojām par to rūpējamies. Tieši tur pastiprināti sākām interesēties par permakultūru. Bet pēc gada sapratām, ka ar 800 m2 mums ir par maz un nepieciešama lielāka teritorija, sava māja un zeme. Meklējām pa visu Vidzemi – gar jūras piekrasti, Cēsu, Valmieras, Smiltenes, Madonas novadā. Liezēres pagasta "Īvāni" atrada mūs.
Āris: – Šis īpašums tajā brīdī nebija pārdošanā. Cilvēkiem, kuri vēlējās īpašumu iegādāties pirms tam, saimniece nepārdeva. Radinieku mudināti, atbraucām aplūkot šo vietu. Daudzus gadus tā bija neapdzīvota. Atbraucām, viss bija aizaudzis, neko apskatīt nevarējām. Domājām, ka šis nebūs priekš mums. Vēl divus mēnešus turpinājām meklēt. Atbraucām vēlreiz, zāle bija nopļauta un sākām visu pētīt. Te bija īpaša aura. Laikam tā ir – vieta izvēlas cilvēkus.
Pētījām, ka te apkārt nav rapšu lauku, nav konvenciālo lauku. Ņemot vērā klimatu, domājam, ka tas attur lielos investorus, jo šajos apstākļos audzēt kaut ko ir ļoti grūti. Vieta patika arī tāpēc, ka šeit ir ļoti mazs iedzīvotāju blīvums. Liezēres pagastā ir četri iedzīvotāji uz km2 . Sākumā bija doma, ka daudziem nemaz neteiksim, ka esam iegādājušies īpašumu, lai mums ir tāda vieta, uz kuru varam aizmukt un no visiem paslēpties. Šobrīd – brauc cilvēki no visas Latvijas un arī ārvalstīm, lai iepazītu permakultūru un mācītos no mūsu pieredzes.
Ija: – Brīžiem domājam, kā mēs tik tālu no Rīgas esam nokļuvuši. Pie tam – Latvijas aukstākajā klimatā. Te ir vismazāk saulaino dienu gadā, visvairāk nokrišņu, skarbākais klimats, bet te ir vistīrākais gaiss un daba. Katram pienāk tāds vecums, kad gribas savu dārziņu vai uz balkona izaudzēt tomātu.
– Kā jūs iepazināt permakultūras ideju?
Āris: – Tas nāca laikā ar Lucavsalas dārza iegādi. Izrādījās, ka tas ir applūstošs. Ūdens līmenis dārzā var pacelies 80 cm augstumā. Domājot, kā to apiet, izveidojām paaugstinātās dobes. Meklējot informāciju, atradām kārtainās paugurdobes.
Ija: – Viens no plusiem bija tas, ka dārzu nevajadzēja laistīt. Arī dzīvojot pilsētas centrā, bija ļoti grūti izbraukāt, lai laistītu un ravētu.
Āris: – Darbojoties Lucavsalā, sapratām, ka mums vajag plašumus, kur ir veselīgs gaiss, zeme nav saindēta. Tas viss savienojās un nolēmām audzēt veselīgu pārtiku. Permakultūra ir par to, ka jādarbojas saskaņā ar dabu, neizmantojot ķīmiju, bet var izmantot dabisku mēslojumu un audzēt dabiskus produktus, lai sev un bērniem būtu labāka veselība.
Sākot nodarboties ar permakultūru, sapratām, ka jāizveido tādas sistēmas, kas veidojas un attīstās pašas no sevis, piemēram, dīķis. Daudzi to izmanto dārza laistīšanai vai zivju audzēšanai. Mēs pētījām dīķa funkcijas. Tie izveido savu ekosistēmu un tur rodas daudz jaunas dzīvības, piemēram, spāres. Tās dzīvo ne tikai dīķī, bet visā dārza teritorijā, apēd kukaiņus, tādā veidā pasargājot dārzu. Līdz ar dīķi, teritorijā ienāca daudz kukaiņu sugu un vardes. Izrādās, tās ēd kailgliemežus un tas mūs ļoti priecē. Manuprāt, tas ir ļoti aktuāli, ja ir Spānijas kailgliemeži.
Otrā sistēma, ko vēlējāmies izveidot – meža dārzs. Šobrīd rit ceturtais gads, kopš to veidojam.
Ija: – Darbojoties, audzējot, eksperimentējot esam sapratuši – jo mazāk dari un ļauj dabai būt, jo labāk viss aug.
– Sabiedrībā valda dažādi viedokļi par permakultūru. Šķiet, ka ne visi izprot tās būtību.
Ija: – Permakultūrai sākums ir grūtāks nekā varētu šķist. Arī paši tā domājām. Pirmie divi gadi paiet, kamēr tu ielabo, audzē zemi. Ir jāiegulda pamatīgs darbs.
Āris: – Permakultūra balstās uz trīs principiem, kas ir: rūpes par dabu; rūpes par cilvēku un godīga sadale. Tas nozīmē, ka mēs nemēslojam zemi ar ķīmiju, nebojājam to, bet darbojamies saskaņā ar dabu, pēc tās principiem. Tādējādi daba palīdz mums izaudzēt to, ko mēs vēlamies. Bieži vien cilvēki domā, ka permakultūra ir dzīvošana mežā, bez komforta. Tā nebūt nav. Ir jādzīvo tā, lai tev pašam ir labi, vari ievākt ražu. To var izdarīt, izmantojot dabiskas metodes. Godīga sadale savukārt ir nodoklis dabai, piemēram, ko apēd putni. Permakultūrā patiesībā katrai problēmai ir risinājums. Ja kāds noēd ražu, tas nozīmē, ka par maz esi iestādījis. Ir izjaukts dabas līdzsvars, bet ar laiku tas atgriežas.
Permakultūra šobrīd nav atzīts jēdziens, lai gan skaidrojot tas būtu – tādas vides veidošana, kas ir patstāvīga. Mēs audzējam gan zemi, gan vidi ap sevi. Katram ir sava definīcija, kas ir permakultūras dārzs. Kādam tā ir vieta, kur mazāk jāravē, citam ilgtspējīgas sistēmas izveidošana, vēl kādam – saimniecības dizains. Līdz ar to permakultūra ir mēģinājums uzcelt vietu, kur ir labi dzīvot.
– Pirms vairākiem gadiem iepazinām sēklu maiņas punktus un to darbību. Kas ir sēklu lološana?
Āris: – Savulaik sapratām, ka veikalos vairs nav iespējams nopirkt kvalitatīvu pārtiku. Sākām interesēties, ko paši varam ieaudzēt, kā ievākt sēklas un tās pavairot. Atradām sēklu lološanu un sapratām, cik svarīgi ir atrast tās sēklas, kas ir augušas vienā vietā gadu desmitiem un ir piemērotas tam klimatam. Latvijā sēklu maiņa ir atļauta, bet ir valstis, kur tas ir aizliegts.
Pirms vairākiem gadiem sēklu maiņas punktu atvērām Liezērē. Ceļojošā kaste dodas uz Ozoliem, ik pa laikam uz Bērzauni un Sauleskalnu. Šogad pirmo gadu šāds punkts darbojas arī Madonā.
Ija: – Sēklu lološana ir viens no Permakultūras biedrības atzariem. Sākām mācīties par sēklu ieguvi, pareizu audzēšanu. Svarīgi ir saprast, ka mums ir bagātība, bet cilvēki to nenovērtē. Cilvēkiem patīk, ka ir smuka paciņa, sēklas nākušas no veikala, bet viņi diemžēl nesaprot, ka tās ir ļoti grūti audzēt mūsu klimatiskajos apstākļos. Reizēm nemaz neizaug.
Sēklu un stādu maiņa nav tikai par to. Mēs satiekam līdzīgi domājošus cilvēkus, dalāmies pieredzē. Arī neveiksmes ir pieredze, un tas iedrošina. Tās ir ļoti vērtīgas tikšanās. Uzskatu, ka šādai sēklu maiņai būtu jābūt katrā ciemā.
Āris: – Daudziem cilvēkiem sēklu banka ir izveidojusies mājās. Lielākoties tā sastāv no kartupeļiem, dillēm, pupām un zirņiem, sīpoliem, tomātiem, kā arī puķu sēklām. Sēklu daudzveidība ir bagātīga un cilvēki izvēlas to, kas ir pārbaudīts un viņiem nepieciešams. Sēklu maiņas punkts ir aizvedis pie atzarojuma – stādu maiņas. Nākotnē vēlētos ieviest ražas maiņu. Katru gadu katram izaug kaut kas cits, un tā būtu iespēja iegūt to, kas pašiem nav izaudzis.
– Šogad pirmo gadu piedalījāties mājas kafejnīcu dienās. Kādas ir izjūtas pēc tām?
Ija: – Tā bija ļoti liela un nozīmīga pieredze. Tiesa, tas bija stresa piepildīts laiks, jo primāri mums bija sakārtot vidi ap mums, ņemot vērā to, ka nedzīvojam uz vietas, bet joprojām turpinām braukt uz Rīgu. Protams, nopietni gatavojāmies arī šim pasākumam. Programma bija balstīta uz permakultūras dārzu, un šķita, vai patiešām mēs darām ko tādu, kas cilvēkus interesēs? Cilvēki brauca no dažādām Latvijas vietām. Līdz pēdējam gan domājām, ka varbūt vajag atteikties, jo laikapstākļi šovasar nav lutinājuši un nav mums nekā, ko parādīt. Ir gandarījums par paveikto un pozitīvo atgriezenisko saiti. Esam sasnieguši to, ko vēlējāmies. Mēs bijām uz viena viļņa. Tas bija fantastiski.
– Vai nākotnē redzat sevi tikai Liezērē?
Āris: – Ja varētu pelnīt no saimniecības, labprāt šeit dzīvotu patstāvīgi. Nauda ir ļoti būtisks faktors, un tā pašlaik ir Rīgā. Mums plānā ir daudz jaunu projektu, kurus vēlamies īstenot šeit. Labprāt sadarbotos, īstenojot dažādas idejas, organizējot meistarklases. Meklējam līdzīgi domājošus cilvēkus. Ir jātaisa vairāk kopīgu pasākumu. Tieši tiekoties, dzimst labākās idejas. Visforšākais ir darīt to, kas patīk. Un, ja ar to var nopelnīt un izdzīvot, tad ir pavisam lieliski. Tas ir mūsu mērķis.
Ija: – Manuprāt, tieši braukāšana no Rīgas uz Liezēri un atpakaļ, dod citus skatupunktus, vides maiņu. Protams, tas nav viegli. Jo vairāk cilvēks dara, jo vairāk var izdarīt.
15.08.2025.