Kad skolas zvans atskan pēdējo reizi un gaisā tiek pamestas cepures, sajūtas ir dažādas — lepnums, atvieglojums, bet reizē arī neliela nedrošība un bailes par to, kas sagaida nākotnē. Vidusskolas absolvēšana ir nozīmīgs dzīves pavērsiens — simbolisks un reāls solis pretī pieaugušo pasaulei, kur katram jāsāk veidot savu ceļu.
Šovasar Latvijā tūkstošiem jauniešu ir beiguši skolas gaitas un ar cerību pilnām acīm raugās pretī jaunajam dzīves posmam – studijām augstskolās. Daži jau skaidri zina, ko vēlas sasniegt, citi vēl tikai meklē savu aicinājumu. Taču visus vieno vēlme mācīties un pilnveidot savas zināšanas.
Lai noskaidrotu, kādas ir absolventu sajūtas pirms augstskolas uzsākšanas, jautāju trim jauniešiem, kādi ir viņu lielākie izaicinājumi, gatavojoties studijām augstskolā.
Zināju, ka mācīšos LU
ENDIJS OZOLIŅŠ, šogad pabeidza Madonas pilsētas vidusskolu.
– Kādas ir tavas sajūtas pēc vidusskolas absolvēšanas?
– Vēl nespēju noticēt tam, ka esmu pabeidzis vidusskolu, un visi 12 gadi skolas gaitās ir aizvadīti, vienmēr gaidīju šo mirkli, taču tagad, kad tas mirklis ir pienācis, gribas atgriezties uz 1. septembri, un pieredzēt no jauna tās sajūtas, kas tika izjustas pasākumos un stundās. Atceroties šos 12 gadus skolā, ir gandarījums par to, ko esmu izdarījis, taču vēl lielāks prieks mani pārņem, kad iedomājos par to, kas mani sagaida augstskolā.
– Kurā augstskolā tu mācīsies? Ko plāno studēt?
– Jau iepriekš zināju, ka vēlos studēt Latvijas Universitātē, jo tur ir aktīva studentu padome ne tikai studiju dzīvē, bet arī sociālajos tīklos, kā arī līdz šim esmu dzirdējis, ka universitātes atmosfēra ir ļoti patīkama, pasniedzēji ir atsaucīgi. Latvijas Universitātē studēšu profesionālajā bakalaura studiju programmā „Angļu valodas skolotājs", jo vienmēr ir paticis kādam izpalīdzēt un paskaidrot nesaprotamo, un tas, ka angļu valoda ir mana stiprā puse, kas šajā programmā ļoti palīdzēs. Domāju, ka šī studiju programma atbilst manām interesēm un mērķiem.
– Kādi ir tavi lielākie izaicinājumi, gatavojoties studijām?
– Doties pretī nezināmajam, jo kad es paskatījos lekciju tēmas, sapratu, ka patiešām šobrīd neko nesaprotu. (Smaida.) Noskaņoties uz kaut ko jaunu būs diezgan grūti, ņemot vērā, ka jau biju pieradis pie vidusskolas dienas grafika.
– Kas visvairāk satrauc pirms studiju uzsākšanas?
– Visvairāk mani satrauc tas, vai man lekcijās viss padosies, kādi būs pasniedzēji, lai gan saka, ka atsaucīgi, bet katram tā pieredze ir atšķirīga.
– Ko tu vairāk gaidi no augstskolas?
– Nespēju sagaidīt, kad iepazīšu jaunos kursa biedrus, kā arī apkārtējo vidi, lai gan ir nedaudz bail, tomēr ar nepacietību gaidu ikdienu, kurā viss būs jauns un nepierasts, taču visvairāk gaidu pašas studijas.
Studijas Zviedrijā
LĪNA BĒRZIŅA, šogad absolvēja Madonas Valsts ģimnāziju.
– Kādas ir tavas sajūtas pēc skolas beigšanas?
– Pēc skolas beigšanas es jūtos patiešām ļoti laimīga, ka 12 gadi ir noslēgušies. Ne vienmēr mācības bija man tuvas un patīkamas, taču, atskatoties, šie gadi ir pagājuši ļoti ātri. Tajos tika piedzīvots daudz un ir sakrājušās gan jaukas atmiņas, gan arī vērtīgas zināšanas, kas noteikti noderēs nākotnē. Esmu sajūsmā, ka varu spert nākamos soļus – nu jau citā skolā, kur varēšu mācīties to, kas mani patiesi interesē. Priecājos, ka skolas laiks ir noslēdzies un priekšā ir jaunas iespējas.
– Ko tu plāno studēt? Kāpēc izvēlējies šo profesiju?
– Studēšu uz augiem balstītu kulinārijas programmu, tas nozīmē, ka mācīšos ēst gatavošanu ar augu valsts produktiem. Es izvēlējos šīs studijas tāpēc, ka man tas šķiet svarīgi labas veselības uzturēšanai un vēlos palīdzēt citiem, kas vēl nav tik pazīstami ar veselīgas ēšanas priekšrocībām, un dalīties ar zināšanām, kuras iegūšu šajā programmā. Kā arī man vienmēr ir patikusi ēst gatavošana, izmantojot dažādas alternatīvas saldinātājiem, un neizmantojot dzīvnieku valsts produktus, jo pati tos savā ikdienā neizmantoju, savu ikdienas ēdienkarti balstu augu valsts ēdienos, tāpēc man tas likās interesanti, un vēlējos to apgūt padziļinātāk.
– Kurā vietā tu turpināsi mācīties?
– Latvijā nav šādas iespējas, tāpēc atradu to Zviedrijā – Vegchef plant-based culinary school, kas atrodas Ekebyholmā, netālu no Stokholmas, kas man ļoti patīk, jo īsti neizbaudu atrasties pilsētvidē. Vēl šāda programma bija Amerikā, bet, pateicoties maniem draugiem, kas ir beiguši šo programmu, es uzzināju par iespēju to apgūt tepat Eiropā.
– Vai šobrīd jūties gatava dzīvei citā valstī?
– Jā, jūtos patiešām gatava. Esmu pārliecināta, ka tas ir Dieva plāns – ka man jāstudē tieši Zviedrijā. Protams, pa laikam ir domas par to, kā būs tur tālumā, bet es ticu, ka viss būs labi, uzticos, ka viss sakārtosies un es varēšu justies tur, kā mājās.
– Ko visvairāk gaidi no studijām?
– Visvairāk gaidu praktiskās nodarbības, kurās mēs varēsim darboties virtuvē, pielietojot to, ko apgūsim no teorijas. Protams, vēl gaidu iepazīt jaunus cilvēkus un sadraudzēties ar viņiem, lai kopā varētu piedzīvot jaukas atmiņas.
– Vai bija grūti iziet cauri pieteikšanās procesam?
– Process nebija tik grūts, kā es to biju iedomājusies, jo man likās, ka tas būs sarežģītāk. Sākumā šķita, ka konkursu neizturēšu, jo programmā uzņem tikai 16 jauniešus. Šīs programmas vadītāji ir ļoti iedrošinoši, un viņi bija ļoti laipni, kas pieteikšanās procesu padarīja mazāk saspringtu.
– Kas tev šķiet aizraujošākais par pārcelšanos?
– Būs interesanti padzīvot citā vidē. Zviedrijā esmu bijusi jau divas reizes, man tur patīk, pieredze un atmiņas, ko ieguvu bija ļoti skaistas, tāpēc es priecājos, ka varēšu uzzināt kaut ko vairāk par dzīvi Zviedrijā un to pati piedzīvot. Valodu es nepārzinu, taču es par to neuztraucos, jo programma notiks angļu valodā. Mani nedaudz biedē, ka nevarēšu paņemt visu, pie kā esmu pieradusi, esot mājās. Taču izaicinājumi vienmēr ir kaut kas interesants.
– Kā tu domā – kas būs lielākais izaicinājums, dzīvojot prom no mājām?
– Noteikti vides maiņa, jo visus 12 gadus esmu mācījusies un dzīvojusi Madonā, katra ieliņa, katrs tuvākais veikals, tā pati Smeceres sila trase, kurā es ik dienu pavadīju. Vēl viens izaicinājums būs šķiršanās no cilvēkiem, ar kuriem esmu pavadījusi savu ikdienu.
– Kas tev šobrīd rada vislielāko uztraukumu? Un kas iedvesmo visvairāk?
– Liela uztraukuma pagaidām vēl nav – dominē prieks un pateicība par to, ka man ir šāda iespēja. Šovasar biju jauniešu konferencē Polijā, kurā es satiku šīs skolas vadītājus, un mani iedvesmoja viņu degsme tajā, ko viņi dara, un rūpes par katru, kas tur mācīsies. Skolas direktors teica, ka līdz šim visi braucot mājās negrib šķirties, un pat saka, ka tas ir bijis viņu labākā dzīves pieredze.
Plāno iegūt kosmetologa profesiju
ELĪNA GARĀ, pabeidza Lubānas vidusskolu.
– Kādas ir tavas sajūtas pēc skolas beigšanas?
– Beidzot vidusskolu, sajūtas ir ļoti dīvainas un pretrunīgas. No vienas puses, jūtos atvieglota, jo ir noslēdzies svarīgs un ilgstošs dzīves posms, kurā katra diena tika pavadīta ierastā ritmā – ar tiem pašiem cilvēkiem, līdzīgās situācijās un emocijās. No otras puses, jūtu arī nelielu tukšumu un neziņu, jo šī ikdienas rutīna pēkšņi ir beigusies. Tomēr apzinos, ka priekšā stāv jauni izaicinājumi un iespējas, un tas rada arī patīkamu satraukumu.
– Ko tu plāno studēt? Kāpēc izvēlējies šo virzienu?
– Es plānoju studēt kosmetoloģiju Rīgas Stila un Modes tehnikumā, jo jau kopš bērnības mani vienmēr ir interesējušas skaistumkopšana un sievišķīgas lietas. Mani fascinē tas, kā ar savām zināšanām un prasmēm var palīdzēt cilvēkiem justies labāk. Turklāt šī studiju programma ilgst tikai divus gadus, un tas nozīmē, ka salīdzinoši īsā laikā varēšu iegūt praktiskas iemaņas, profesiju un uzsākt darbu savā izvēlētajā nozarē.
– Vai šobrīd jūties gatava studijām?
– Godīgi sakot, šobrīd vēl īsti nezinu, vai jūtos pilnībā gatava. Tomēr saprotu, ka katram sākumam ir savas grūtības, līdzko iepazīšu jauno vidi, cilvēkus un studiju ritmu, viss nostāsies savās vietās. Domāju, ka aptuveni pēc mēneša jau būšu daudz pārliecinātāka un drošāka.
– Ko visvairāk gaidi no studijām?
– Visvairāk ceru satikt pozitīvus un motivētus kursabiedrus, ar kuriem varēšu kopā mācīties un atbalstīt cits citu ceļā uz saviem mērķiem. Tāpat ļoti ceru uz atsaucīgiem un saprotošiem pasniedzējiem, kuri ne tikai padziļināti izskaidros mācību vielu, bet arī iedvesmos tad, kad kaut kas nesanāks vai nebūs līdz galam saprotams. Man ir svarīgi just, ka apkārt ir cilvēki, kas tic manām spējām un palīdz augt.
– Vai bija grūti iziet cauri pieteikšanās procesam?
– Nē, pieteikšanās process man šķita diezgan vienkāršs un ērts, jo to bija iespējams izdarīt attālināti. Tas ievērojami atviegloja visu procedūru un padarīja šo soli mazāk stresainu. Nebija jāuztraucas par papīru kārtošanu klātienē vai garām rindām.
– Kas tev šobrīd rada vislielāko uztraukumu? Un kas iedvesmo visvairāk?
– Vislielāko uztraukumu man šobrīd rada pārcelšanās uz Rīgu. Tas būs pavisam jauns dzīves posms, jo došos viena, nepazīstot nevienu, un dzīvošu svešā vidē. Tas, protams, ir mazliet biedējoši, taču tajā pašā laikā arī ļoti aizraujoši. Visvairāk mani iedvesmo doma par to, ka jau pēc dažiem gadiem man būs profesija, kas man patīk un interesē. Es spēšu būt patstāvīga, strādāt un veidot savu dzīvi tieši tā, kā vēlos.
12.08.2025.