29. jūlijā 95 gadu jubileju svinēja madonietis Jānis Bērziņš. Skolotājs, diriģents, novadpētnieks, vairāku apbalvojumu, tai skaitā — Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris.
Haralda Medņa " Dziesmusvētku skolā" vispirms izskanēja muzikāls sveiciens, ko sniedza Sintija Paegle un Kristaps Šķēls, bet sveikt jubilāru bija ieradušies gan viņa laikabiedri, gan Jāņa Bērziņa skolēni, draugi, gan radu pārstāvji.
Ieskatu jubilāra biogrāfijā – izglītības un darba gaitās – sniedza Jāņa Bērziņa kādreizējā kolēģe Madonas muzejā – Dace Zvirgzdiņa. Līdzās faktiem un gadskaitļiem uzzibsnīja dzeja un citāti no rakstnieces Ilzes Indrānes rakstītās vēstules.
Dievs garu, garu laipu licis
– Cilvēku vienmēr kāds vada, un arī es esmu skaisti vadīts. No liela izmisuma līdz lielam gandarījumam. Paldies visiem, kas šodien esat atnākuši mani pagodināt, – no savas puses teica Jānis Bērziņš.
Viņa lasījumā dzirdējām Leonīda Breikša, Ausekļa, Jāņa Poruka dzeju. Un ir taisnība tiem, kas saka, ka vērts šo emocionālo izpildījumu ierakstīt videomateriālā, lai tas paliek arī nākamajām paaudzēm.
– Šī ir skaista un priecīga diena. Esmu Jāņa klasesbiedre no Lejasciema vidusskolas laika. Jānim šodien ir 95, man – 90, – vēstīja Gunta Bērziņa. – No mūsu klases esam palikuši tikai divi, pārējie jau mūžībā.
Pie saulespuķes pieturēties
Pašvaldības vārdā jubilāru sveica domes deputāts un Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas skolotājs Artūrs Grandāns: – Dievs mums līdzās liek ne jau nejaušus cilvēkus, katrs no viņiem kaut ko iemāca. Priecājos, ka pazīstu un dzīvoju kopā ar personībām, starp kurām ir arī Jānis Bērziņš. Jānis bija mans skolotājs laikā, kad atnācu no dienesta armijā. Biju mūzikas vidusskolā pabeidzis diriģentus, bet just kori ar rokām, ir pavisam kas cits, nekā apgūt teoriju. Jānis šai ziņā bija mans pirmais skolotājs. Un saulespuķes sveicienam izvēlējos ar nozīmi. Līdz ar notikumiem Ukrainā saulespuķes ir ieguvušas dziļi simbolisku jēgu. Tās ir nepadošanās, sīkstuma un nacionālās pašapziņas simbols.
Patriotismu, nepadošanās garu allaž sadzirdam skolotāja Jāņa Bērziņa lasītajās dzejas rindās. Tāpat novadam svarīgi fakti apkopoti Jāņa Bērziņa abās izdotajās grāmatās "Dziesmotais novads".
Artūrs Grandāns jubilāru salīdzināja ar Edvarta Virzas poēmā "Straumēni" aprakstīto vectēvu: – "Ar gadiem sirmajam vīram viss liekais bija noskalojies nost, bija palicis tikai dvēseles mirdzums." Arī Jānī ir šis dvēseles mirdzums – viedums, ko novēlam saglabāt līdz apaļajiem 100.
Atmiņu stāsti
– Mīļo skolotāj, Dievs katram šūpulī ielicis noteiktus gadus, un Jums tie ir ļoti bagāti, – piekrita Anita Kļaviņa. – Tas ir tāpēc, lai jūs mums stāstītu un atklātu senču mantojumu, lai tas būtu godā celts joprojām.
– Skolotājs Bērziņš mani un dvīņumāsu vienmēr sauca par gala meitenēm, jo dzīvojām Gaujas ielas pašā galā, – vēstīja Sarmīte Plūme. – Pirmo reizi par Jāni Bērziņu dzirdēju pirms daudziem gadiem, kad viņš bija laikraksta "Stars" ārštata fotogrāfs un atnāca mūs nofotografēt pirms 1. septembra. Mēs gatavojāmies 1. klasei, un Gaujas ielas galā tika uzņemta bilde. To vienmēr esmu uzskatījusi par simbolisku, jo ar māsu tajā esam sava ceļa sākumā.
Runātāja pieminēja 1972. gadu, kad notika skolēnu dziesmu svētki un viņa dejoja kolektīvā pie Dzidras Rubenes: – Atceros, mūs izrāva no mēģinājuma Daugavas stadionā un aizveda uz meiteņu koru fināl- skati. Jāņa Bērziņa vadībā koris tajā ieguva godalgotu vietu, un togad tika godalgoti divi diriģenta vadītie kori. Vēl Sarmīte Plūme pieminēja Jāņa Bērziņa grāmatu par Madonas dziesmoto novadu, jo tā bija viens no stimuliem, kāpēc ar māsu viņa uzņēmās rakstīt grāmatu par skolotāju Dzidru Rubeni un Madonas dejotājiem. Un visbeidzot – videofilma "Dziesmu avoti", kurā ar lepnumu skolotājs stāsta par Madonas novadu un tā bagātībām. – Ļoti lepojos ar jums, esmu bezgala pateicīga, ka esam bijuši kopā tik garu laiku! – atmiņas noslēdza Gaujas ielas kādreizējā iemītniece.
Gājiena priekšgalā
– Jānis ir mans lieliskais skolotājs, un tagad jau daudzus gadus esam arī draugi, – vēstīja producents Jānis Kļaviņš. – Šogad jubilārs ir izveidojis lielāko dāvanu gan sev, gan mums visiem, jo, ja nebūtu Jāņa Bērziņa pētījuma, Madonas novads skolēnu dziesmu svētku gājienā pirmais nebūtu gājis. Tā ir vislielākā dāvana un viņa nopelns.
Tam piekrita arī Inese Mailīte, lūdzot novada domes deputātam rosināt rast finansējumu izdevuma "Dziesmotais novads" pārizdošanai, jo tā tirāža ir beigusies.
– Mūsu sabiedrībā būtiski ir cilvēki, kas savu darbu dara no sirds un sirdi ieliek tādā mērā, ka ar šo darbu aizraujas ikviens, kas ir līdzās, – aizdomājās Madonas muzeja direktore Zane Grīnvalde. – Jānis Bērziņš savas zināšanas un pieredzi ielicis mantojuma saglabāšanā, un ir tik būtiski, lai arī pēc 10, 50 vai 100 gadiem cilvēki zina, ka Madona ir dziesmotākais novads Latvijā.
Mīlestības lāses
Jāņa Bērziņa skolniece Sanita Solovjeva atcerējās, ka dziedāšanas stundas vienmēr klasei iesākās ar tautas dziesmu: – Mēs pat provocējām skolotāju uzdziedāt vēl. Un bijām pateicīgi par dziedātajām dziesmām, nevis par komponistu dzimšanas vai miršanas gadskaitļiem.
– Mūsu ceļi krustojās 1962. gadā, kad Madonas vakarskolā man audzinātāja bija Aina Bērziņa, – atminējās Gaida Krūmiņa. – Tā iepazinos ar Bērziņu ģimeni. Būdama bārene, sajutu, ko nozīmē rūpes par skolēniem, jo pat iestājeksāmenos uz Rīgu audzinātāja brauca pārbaudīt, vai izdosies tikt augstskolā. Jānis ar mūsu klasi brauca ekskursijās, mācīja dziesmas. Viņos abos redzēju, ko nozīmē liela mīlestība, būt kopā un rūpēties vienam par otru. Kad 90. gadā atgriezos ar ģimeni uz dzīvi lauku sētā Liezēres pagastā, uzmeklēju audzinātāju un mūsu sakari atjaunojās. Kad Aina aizgāja mūžībā, jutos atbildīga arī par Jāni, tāpēc regulāri sazināmies. Jāņos viņa mājā vienmēr smaržo kalmes, ir meijas un arī ozolu zari.
Sarīkojuma izskaņā visus vienoja dziesmas un cienasts ar jubilejas gardumiem.
05.08.2025.