Māksliniecei Kristīnei Mifsudai viesošanās Latvijā vienmēr ir īpaša, jo tā ir viņas vecvecāku dzimtene. Kristīne pati ir dzimusi un augusi Kanādā.
– Esmu no Jurjānu dzimtas, manas saknes ir no Ērgļu puses, – atklāj Kristīne Mifsuda. – Kādreiz, kad brāļu Jurjānu muzejā "Meņģeļi" par vadītāju strādāja Inese Mailīte, mēs sapazināmies. Pirms diviem gadiem ieguvu Kanādas valsts atbalsta stipendiju, lai iemācītos aust. Tad devos uz Latviju, uz Ērgļiem, jo radinieks Juris Jurjāns teica, ka aust man jāmācās Latvijā, "Mailīšu fabrikā".
Mākslinieces gaitas Latvijā
Kristīne piebilst, ka Latvijā ir bijusi vairākas reizes arī mākslas projektu sakarā: – Esmu piedalījusies aktivitātēs Ruckas mākslas rezidenču centrā, kas atrodas Cēsu pusē, tāpat darbojusies Rojā, šogad – Kuldīgas mākslas rezidencē un mākslas projektos Rīgā. Daru visu – gleznoju, zīmēju, veidoju objektus, taču tekstilijas man ir kas jauns. Ērgļos noausto izmantošu instalācijas veidošanai, pašlaik gan tajā tikai taustos.
Izmanto neparastus materiālus
Kristīnei bijušas vairākas darbu personālizstādes Kanādā, Amerikā, Latvijā viņa piedalījusies darbu skatēs pēc paveiktā rezidencēs.
Kuldīgas rezidencē Kristīne, piemēram, strādāja ar savvaļas mālu: – Tur šovasar atradu trīs veidu mālus, no tiem veidoju skulptūras – tādas abstraktas formas. Mākslu esmu studējusi Kanādas universitātē, mana specialitāte ir gleznošana un zīmēšana. To joprojām daru, kaut šobrīd mani vairāk interesē citi mākslas žanri. Materiālus parasti atrodu dabā, tagad tas, piemēram, ir siens, dažādi augi, arī sagrieztas lupatiņas. Audekls top no šiem materiāliem – viens būs tikai no lupatiņām, otrs – no siena, trešais – miksēts.
Ar ko tikai savā darbībā māksliniece nav aizrāvusies! Ruckas mākslas rezidenču centrā Kristīne savulaik meklēja mikrometeorītus, mēģināja tos pārstrādāt un izmantot savos mākslas darbos. Kanādā viņa praktizējusi darvas izgatavošanu no priedes un bērza, savukārt Cēsīs no meteorītu daļiņām radīja tušu.
Latviešu valodu apguva pie vecmāmiņas
Kā, dzīvojot Kanādā, Kristīne spējusi saglabāt latvietību?
– Valodu man iemācīja vecmāmiņa, – atceras mazmeita. – Vecmāmiņa Aina Zvilna angļu valodā nerunāja, līdz ar to ar viņu runāju tikai latviski. Mums bija arī latviešu skola un latviešu nometnes. Kad biju apmēram desmit gadu veca, Kanādā piedalījos latviešu dziesmu un deju svētkos, toreiz šajos svētkos dejoju tautiskās dejas.
Grib dzīvot Latvijā
Šogad Kristīne Latvijā ir jau kopš janvāra un plāno te palikt līdz Ziemassvētkiem.
– Es gribu te dzīvot, jo man Latvijā patīk daudz labāk nekā Kanādā, – atzīst māksliniece. – Patīk daba, ēdiens – viss te ir svaigs, veselīgs, un ir ļoti laipni cilvēki. Rīgā man ir dzīvoklis, jūtu, ka man te ir jābūt. Meita Kanādā apgūst filmēšanas tehniku un studē, viņai Latvija arī ļoti patīk.
Vīrs gan pagaidām nav ar mieru pārcelties. Interesanti, ka šovasar Rīgā satiku mākslinieku no Kanādas, un, kaut viņam nav saknes Latvijā, arī viņš kopā ar savu sievu vēlas pārcelties uz dzīvi Latvijas laukos.
Atmiņas ir dzīvas
Tā kā Kristīnes vecmāmiņa Aina Zvilna apglabāta vecajos Ilstera kapos Vestienas pusē un 20. maijā viņai ir dzimšanas diena, mazmeita ikreiz cenšas pie vecmāmiņas atbraukt. Šogad viņa uz kapsētu atskrēja no Kuldīgas rezidences. – Kad vien esmu Latvijā, ikreiz tur aizbraucu, – tā Kristīne. – Vectētiņa vārds bija Jēkabs. Viņš arī bija latvietis, tikai no Mežotnes puses. Vectēvs pēc izglītības bija arhitekts, augstāko izglītību kā arhitekts gan viņš, gan vecmāmiņa bija ieguvuši Latvijā. Mājās vectēvs bija mākslinieks, radošs cilvēks, kas veidoja ģeometrisku formu skulptūras no putupolistirola. Vecmāmiņa Aina bērnībā dzīvoja "Kalna dibenos", mācījās Vestienas skolā, vēlāk – Madonas vidusskolā. Tur viņa pa nedēļu palika internātā. Teica, ka katru svētdienu uz Madonu esot braukusi ar lielu sviesta gabalu. Savā profesijā viņa vēlāk gan nestrādāja. Kad apprecējās, dzima bērni, ģimenē bija sešas atvases – trīs māsas un trīs brāļi. Visi tika izskoloti. Kristīnes mamma Dace izstudēja un tāpat kā vecāki kļuva par arhitekti.
29.07.2025.