Madonas pilsētas senioru koris „Mantojums” dibināts Madonas pilsētas kultūras namā 1958. gada aprīlī. Tā pirmais diriģents bija Kārlis Dievkociņš, kura vadībā aizvadītas 15 darbīgas sezonas.
Turpmākos gadus gandrīz katru gadu mainījušies kora diriģenti, arī dalībnieku sastāvs. Skanīgais nosaukums „Mantojums" izvēlēts 1996. gadā kā atbilstošs dziesmas pārmantošanai no paaudzes paaudzē.
Senioru korī „Mantojums" pašlaik darbojas 36 aktīvi, uzņēmīgi, pozitīvi, labestīgi un visu varoši seniori, kuri paši sevi raksturo kā „mūžam jaunie". Koristi labprāt atsaucas uz senioru koru aicinājumiem koncertēt Madonā un citās Latvijas vietās. Kopš 1988. gada kora diriģentes pienākumus uzņēmusies Ināra Stepāne.
– 2003. gadā koris savā novadā Austrumlatvijas koru grupā ieguva augstāko vērtējumu un tika izvirzīts uz fināla skati universitātes aulā, iegūstot 2. vietu. Pēc tam pavisam drīz notika „Likteņa līdumnieku" filmēšana, kas ir paliekošs piedzīvojums. Dažreiz man pat kāds piezvana un pabrīnās par to. Šie ir tādi atmiņā paliekošākie brīži. Pasākumi, koncerti, mēģinājumi nāk un aiziet – cits ar lielākām emocijām un pat gavilēm, cits piezemētāk. Dodamies ekskursijās, izbraucienos, taču paliekošais ir ikdienas lielais darbs, kas ieguldīts. Mums ir tāds nerakstīts likums un pašu pieņemts lēmums – ja vien mūs kaut kur aicina uzstāties, vienmēr sakām "jā" un dodamies, lai arī cik lielā sastāvā nebūtu. Protams, dalībniekiem ir arī sava ikdienas dzīve un iemesli, kāpēc ne vienmēr viņi var tikt, bet, ja saņemam aicinājumu un neko citu neesam ieplānojuši, piekrītam. Dodamies gan uz pasākumiem novadā, gan šur tur pa republiku. Vismaz vienreiz mēnesī mums ir kāda iziešana, un tas ir samērā daudz. Reizēm pat vairāk nekā viena – atlaist bremzes nevar. Kolektīvu savstarpēji visvairāk saliedē tieši šie izbraucieni, izjūtot kopības sajūtu, otrajā daļā pēc koncerta paballējoties un pēc tam arī dodoties mājās. Ja visu ceļu spējam pavadīt dziedot un ar mirdzošām acīm izkāpt no autobusa pēc tāla braucienā, tas jau ir rādītājs. Tas sniedz ikdienai pozitīvu pienesumu, – stāsta kora diriģente.
Ināra uzteic savus dziedātājus, norādot, ka viņi ir apzinīgi, nekavē un neizlaiž mēģinājumus. Dažreiz kāds atnāk sagurušāks, norūpējies, pārņemts ar sadzīves raizēm, taču, dodoties no mēģinājuma prom uz mājām, visiem mirdz acis, visi ir jaukā noskaņojumā un pozitīvi uzlādēti. Ināra Stepāne neapšauba, ka dziedāšana noteikti ir relaksācija, kas ļauj pabūt savās domās, pamainīt apkārtējo vidi, satikt kolēģus un draugus.
– Viena no dziedātājām man pat teica: „Tu zini – kad vēl nedziedāju korī, ikdienā vairāk staigāju pa māju biksēs, uzvilku kādu džemperīti. Tagad, kopš esmu kora sastāvā, sāku piedomāt, ka biežāk jāuzvelk kleita." Tas ir pozitīvs sīkumiņš ikdienā. Esam kļuvuši gluži vai ģimenes locekļi, dziedātāji ir satuvinājušies, sadraudzējušies, atraduši cilvēkus, ar kuriem satikties un pabūt kopā. Lūk, vēl viens ieguvums, – pasmaida Ināra Stepāne.
Salīdzinot laikus pirms kora vadīšanas un tagad, Ināra atzīst, ka arī pati ir mainījusies – atbildības sajūta kļuvusi vēl lielāka. Ar koristiem jāsadzīvo un jāstrādā labestīgi, jo arī viņi nāk ar atvērtu sirdi un labestību. Ināra cenšas, lai savstarpējā saskarsme vienmēr būtu pozitīva.
Kad jautāju, kā notiek repertuāra izvēle, kora diriģente skaidro – ar dziesmām esot dažādi. Ir „viendienītes", kas piemērotas tikai konkrētam pasākumam un tālākajā kora izpildījuma klāstā „neiedzīvojas". Atlasot repertuāru, tiek ņemts vērā dziesmas melodiskums un teksta saturs, jo šie elementi ir svarīgi gan dziedātājiem, gan klausītājiem. Daudzas dziesmas kora pūrā ir saglabātas ilgtermiņā un allaž izskan, koristiem dziedot mirdzošām acīm.
– Katru gadu notiek senioru koru svētki; apmaināmies dziesmām ar citiem koriem, savukārt pārējie kolektīvi savam repertuāram pievieno kādu no mūsu krājuma. Protams, izvēloties dziesmas, jāraugās, vai tās labi skan, vai „iedzīvojas". Ņemot vērā, ka dziedātāji ir apzinīgi un ar augstu atbildības sajūtu, nemaz nav vajadzīgs panākt disciplīnu – koristi paši zina, kas un kad darāms, kur un cikos jābūt. Mans sapnis, gaidot katru jauno sezonu – lai mūsu kolektīvā būtu desmit stalti un braši dziedātāji – vīri. Tas ir katra jauktā kora pamatu pamats. Esmu vairākus uzrunājusi, tomēr saņemties kungi tā arī nevar – vēl nav psiholoģiski nobrieduši. Aicinu, lai „nogatavojas" ātrāk un „nevelk garumā", – pasmaida Ināra.
Kopš 1975. gada dziesma vijas arī caur Ilmāra Stroda mūžu. „Mantojumā" viņš dzied tikai trīs gadus, bet līdz tam bijis gan Madonas skolotāju kora, gan vīru kora „Gaiziņš" dalībnieks. Protams, pa vidu bijuši pārtraukumi, taču dziedāšana tik un tā uzticīgi pavada Ilmāru.
– Laukos, kad notiek siena talkas vai kāda cita kopā sanākšana, tiek spēlētas ermoņikas, ģitāra, ko arī iemācījos spēlēt. Ar savu kundzi ik vakaru dziedam, spēlējam, un pat mūsu suns ir iemācījies dziedāt – raujam vaļā trijatā. Aizsūtījām arī video raidījumam „Ķepa uz sirds". Man dziedāt patīk, nevaru iedomāties dzīvi bez tās. Dziedot esmu ieguvis jaunus draugus, sadraudzības vakaros vienmēr ir sirsnīga atmosfēra, patīkama gaisotne. Arī sieva dzied „Mantojumā", pirms tam bija jauktā kora „Madona" dalībniece. Uz dziedāšanu „Mantojumā" mani pierunāja. It kā šķita, ka viss jau izdziedāts un nu jau pietiktu, bet kolektīvā nebija tenoru. Tā abi kopā ar Guntaru Auziņu vienā dienā pievienojāmies šim kolektīvam. Šobrīd esam pieci vīri, un tas, protams, ir maz. Vīrieši ir grūti iekustināmi. Ritvar un Gunār – veči, saņemieties, dāmas gaida! Aicinu būt īstiem vīriem un pievienoties! – jestri uzsauc Ilmārs Strods.
Viņš par sevi saka tā: – Esmu patriotisks puika, patīk visas dziesmas, kas pauž mīlestību pret savu Dzimteni.
Labus vārdus par kora diriģenti izsaka ikviens dziedātājs, arī Ilmārs. Jūtot, ka veidojas „asāka" situācija, Ināra tūdaļ nomierina, „nokušina". Uz jautājumu, vai ir iespējams noraksturot savas sajūtas pēc mēģinājuma vai koncerta, Ilmārs atbild – pēc mēģinājuma tās nav nekādas īpašās, taču pēc koncerta, kad izskan jau pēdējās dziesmas, tādas kā „Gaismas pils", kaklā sakāpj kamols.
– It kā jau šķiet, ka viens cilvēks pats par sevi nekas liels nav, bet šādā kolektīvā galvenais uzdevums ir iznest uz āru latvisko skaistumu. Mēs katrs esam maza daļiņa, taču visi kopā – liels spēks. Man ir četras meitas, arī viņas vienmēr dziedājušas dažādos pasākumos, mazbērni apmeklē mūzikas skolu. Tā sanācis, ka esam dziedoša ģimene. Un latviešiem arī jāturas, dzīvojot uz šīs pasaules kā dziedošai tautai, – aicina Ilmārs.
18.07.2025.