Cesvaines pilī šai vasarā līdz 31. augustam skatāma plaša tekstilmākslas izstāde “Sveiks, meistar! Georgam Barkānam — 100”.
Georgs Barkāns (1925-2010) ir tekstilmākslinieks, arhitekts, domātājs un skolotājs; par arhitektu savulaik strādājis arī Madonā.
Cesvaines pils telpās šobrīd sastopas tekstilmākslinieku paaudzes, jo līdzās Georga Barkāna gobelēniem izliktas viņa skolēnu, kolēģu, laikabiedru un Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstila nodaļas studentu darbi.
Interesanti, ka Georgs Barkāns glezniecību savā laikā mācījās pie vecmeistara Konrāda Ubāna, Miķeļa Rozentāla, Arvīda Spertāla, aušanai pievērsies 37 gadu vecumā. Izstādē redzam daudzas viņa autortehnikā veidotās asamblāžas, kas māksliniekam bija nepieciešamas, lai atraisītu gleznieciskas vīzijas, noderīgas nākamā posma – figurālo kompozīciju gobelēniem.
Mākslinieks un viņa darbs
– Mākslinieka darbu mēdz dēvēt par misiju vai sūtību, lai gan tas vairāk līdzinās aizrautīgai apmātībai. Tā vietā, lai izskaidrotu dzīves jēgu, piepildījumu, skaistumu un traģiku, tas personificē šīs lietas, – rakstījis Georgs Barkāns. – Pašu mākslinieka darbu – mākslas objektu – grūti novērtēt. Tas līdzīgs akcijai vai sertifikātam, kura vērtība var pieaugt un krist no paša mākslinieka neatkarīgu iemeslu dēļ. Atalgojums ir kā sertifikāts, ko ne vienmēr un ne visur pieņem apmaksai. Dažkārt gan mākslinieka darbu vērtība uzkāpj tik augstu, ka pielīdzināma augstāko ierēdņu ienākumiem. Parasti tas notiek pēc mākslinieka nāves. Protams, daudz patīkamāk vēl dzīves laikā pieredzēt veiksmi. Veiksmei piemīt tik liela suģestija, ka pats mākslas darbs vairs nav vajadzīgs.
Tā tas, piemēram, bija ar Jozefa Boisa pēdējo nerealizēto darbu „Medus sūknis". Tā attēlu iespieda žurnālā "Māksla", lai gan paša darba nemaz nebija, jo mākslinieks nomira tā arī neuzsācis to konstruēt.
Izstāžu darbu aplūkošana
– Tekstilmākslas attīstības gala mērķis ir harmonija, no otras puses – tieši attiecību spriegums ir attīstības lēciena priekšvēstnesis, kamēr šķietamais miers un abpusēji komplimenti (no kritiķiem un skatītājiem) ir zināmas stagnācijas liecinātāji, – vēstījis Georgs Barkāns.
Viņš uzsvēris arī to, cik svarīgi mākslas darbā iedziļināties: – Izstāžu darbu apskatīšana prasa koncentrēšanos un noskaņošanos autora un viņa darbu toņkārtā. Tā nedrīkst būt pavirša, formāla un aprobežoties tikai ar nosaukuma un paša darba salīdzināšanu. Tekstilmākslas darbus var skatīt īsāku un ilgāku laiku, taču arī skatīšanas ilgums nav saistīts ar mākslinieciskuma pakāpi, ne ar autora māksliniecisko prestižu.
Izteikti dekoratīvi darbi iedarbojas acumirklī, un to iedarbīgumu nevar palielināt ar ilgstošu aplūkošanu. Turpretī ārēji nepretenciozi darbi var būt ar daudznozīmīgām poētiski un filozofiski asociatīvām detaļām, kuras var uztvert tikai ilgstošā kontemplācijā. Bet tieši to jau skatītāji negrib darīt! Parasti skatītāji samierinās ar klātesamības efektu, fakta un notikuma konstatēšanu. Cik lielu mākslinieciskā pārdzīvojuma devu gobelēns var dot, to skatītājs cer uzzināt no masu medijiem – avīzēm, žurnāliem, televīzijas…
Nekas nav mainījies
– Mākslas darba uztveres un skatīšanās rituāls pie mums vēl nav izkopts, – savulaik uzsvēris Georgs Barkāns. – Pasaules lielajos muzejos, piemēram, Prado, Ufici vai Luvrā skatītāji nekaunas sēdēt gleznas vai gobelēna priekšā tik ilgi, kamēr izlasīta vesela brošūra par attiecīgo darbu. Neievingrinātam skatītājam vieglāk uztvert mākslas darbu caur literatūru vai mūziku. Tomēr koncerti un dzejas lasījumi mūsu muzejos un izstāžu zālēs ir vēl pārāk epizodiska parādība, lai gan katrs no tiem kļūst par notikumu mākslas dzīvē. Arī mūziķi atzīst, ka vizuālie priekšstati bagātina jebkuru mūzikas žanru. Taču galvenais – ar to var panākt, ka skatītāji no vienkāršas fakta uztveres pārietu uz māksliniecisku pārdzīvojumu, ko nevar izdarīt visizsmeļošākais katalogs.
Līdzšinējā tekstilmākslas izstāžu prakse rāda, ka darbu izkārtojums ir līdzīgs gleznu izstādēm un arī skatītāja reakcija ir analoga. Viena darba pārdzīvojuma impulss vēl nav norimis, kad sākas nākamais un, atkarībā no rezonanses ilguma zemapziņā, skatītājs vērtē mākslinieciskuma pakāpi, atgriežoties pie vērtīgākā un pakavējoties pie tā ilgāk.
Skatītāji un mākslinieki
Georgs Barkāns izstāžu darbu apmeklētājus ir arī slavējis: – Visstraujāk evolucionējusi tieši pasīvākā mākslas procesa kategorija – skatītāji. Viņi bieži mainās vietām ar māksliniekiem, jo, pat nebūdami tautas daiļamata meistari, savās mājās, darbā, sadzīvē veic to pašu tekstiliju atlases un saskaņošanas darbu, ko profesionāļi. No tekstilmākslas ietekmes nav iespējams izolēties, tās atblāzma ir mūsu apģērbos, segās, aizkaros. Savas apkārtnes veidošanā skatītāji ir pilnīgi suverēni, viņi nepakļaujas nekādai kritikai un ar lielu paštaisnības apziņu nosaka arī izstāžu zāļu garīgo klimatu.
Pēdējos gados skatītāji gan vairs nav tik agresīvi, jo, pieredzes mācīti, zina, ka neparastie un avangardiskie darbi bieži vien ir augsta mākslinieciskuma un pilsoniskuma apliecinātāji. Tagad – taisni otrādi – viņi, kopā ar mākslas kritiķiem, nemitīgi atgādina, ka izstādēs maz eksperimentālu, novatorisku, drosmīgu darbu. Tajā pašā laikā skatītājiem nepatīk stilu nesaskaņotība un ansambļa sajūtas trūkums.
08.07.2025.