Rīt, 5. oktobrī, Rīgas Latviešu biedrības namā 30 izciliem Latvijas pedagogiem tiks pasniegts izglītības un zinātnes nozares augstākais apbalvojums – Izglītības un zinātnes ministrijas Gada balva.
Gada balvu – goda diplomu un naudas prēmiju 500 latu apmērā – saņems arī Praulienas pagasta pirmsskolas izglītības iestādes „Pasaciņa" vadītāja DAIGA MADERNIECE. Īsi pirms Skolotāju dienas un nozīmīgā apbalvojuma saņemšanas laikraksts aicināja Daigu Madernieci uz plašāku sarunu.
– Vai var teikt, ka esat skolotāja pēc aicinājuma?
– Lai atbildētu uz šo jautājumu, gribu atskatīties bērnībā. Savulaik biju pieteikta par audzēkni bērnudārzā „Priedīte", bet faktiski uz dārziņu negāju. Dzīvoju mājās kopā ar omīti. Vecmāmiņa bija pensijā, nedaudz piestrādāja par gludinātāju sadzīves pakalpojumu kombinātā. Tad nu biju iemācījusies atpazīt pulksteni un, kad omīte bija aizņemta, pati gāju uz deju pulciņu, vecākiem sakot, ka visu izdarīšu, lai tikai nesūta uz bērnudārzu.
Lielākais paradokss bija tāds – kad 1. klasē audzinātāja Millija Kažociņa lika uzrakstīt, par ko katrs vēlamies kļūt, es uzrakstīju, ka vēlos būt bērnudārza audzinātāja. Kad beidzām 8. klasi, skolotāja izlaidumā katram audzēknim dāvināja grāmatu. Tajā bija ielikta šī lapiņa par sapņa profesiju, rakstīta ar pirmklasnieka neveiklo roku. Arī vēlāk citu domu nepieļāvu – kļūt par bērnudārza audzinātāju likās pats par sevi saprotams. Mamma savukārt atzina, ka esmu piepildījusi viņas sapni, jo jaunībā arī viņa bija gribējusi kļūt par skolotāju.
– Kā profesijas izvēlē klājies jūsu bērniem?
– Meita studē psiholoģiju Latvijas Universitātē un savā ziņā piepilda kādu manu vēlēšanos. Kad beidzu maģistrantūru, interesējos par iespēju kā otro specialitāti apgūt psiholoģiju. Mani šī zinātne vienmēr ir interesējusi, bet studiju laiks (2 gadi) un finansiālie līdzekļi, kas nepieciešami, lai mācītos, atturēja no šī soļa. Tobrīd dēls beidza vidusskolu, un ģimenē zinājām, ka viņš grib studēt. Pēc tam studijām posās arī meita – visu pavilkt vienkārši nevarējām. Interesanti, ka meita 12. klasē rakstīja zinātnisko darbu psiholoģijā, un līdzīgi kā dēls, kas paziņoja, ka būs tikai un vienīgi elektriķis, Inga izvēlējās psiholoģiju. Abi šobrīd ar izvēli ir apmierināti.
– No meitas zināšanām padomu varēs pasmelties arī māmiņa…
– Noteikti! Es jau teicu, kur vēl labāku draudzību kā mums, lai Dievs katram dod tādas attiecības ar bērniem, kādas ir mūsu ģimenē. Kaut vienlaikus arī apzinos – laika viņu audzināšanai nav bijis pārāk daudz, vienmēr lielāko artavu esmu atdevusi darbam. Labi, ka sākuma gados mūs atbalstīja vecāki, un arī tagad, ja tas nepieciešams, uz vecākiem varam paļauties – bērniem un mazbērniem nekad nav atteikts. Mans atbalsts un drošais plecs vienmēr bijis arī mans vīrs.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 04.10.2008.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto