14. jūnijs ir viena no traģiskākajām dienām Latvijas vēsturē, diena, kad padomju okupācijas vara veica pirmo masu deportāciju.
Pieminot komunistiskā genocīda upurus, 14. jūnijā Madonas novadā notika vairāki piemiņas pasākumi: ziedu nolikšana pie piemiņas akmens Ērgļu pagasta pārvaldes ēkas laukumā, piemiņas brīdis Cesvaines evaņģēliski luteriskās baznīcas dārzā, piemiņas brīdis pie Šķeltā akmens Madonā, atceres pasākums Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, piemiņas brīdis Lubānā, Aiviekstes krastā pie represēto akmens.
Saules skautajā piemiņas mirklī Madonā pie Šķeltā akmens klātesošos vispirms uzrunāja Madonas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Viesturs Rikveilis: – Šodien mēs atceramies notikumus pirms 84 gadiem, atceramies īpaši, jo tautas atmiņā tie ir vienmēr. Mēs pieminam tos, kuri tika aizvesti, kuri zaudēja savas mājas, savus tuviniekus, bet nezaudēja ticību Dievam, taisnīgumam, Latvijai. Tieši jautājums par Dieva taisnīgumu ir tas, kas mums atkal un atkal liek atgriezties pie vēstures. Vai tad tiešām tā viss arī paliks? Vai šī pāri nodarījuma sajūta mums būs jānodod tālāk mūsu bērniem un mazbērniem?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, mācītājs savai uzrunai bija izvēlējies fragmentu no pravieša Jesajas grāmatas 35. nodaļas, kurā pravietis runā par situāciju Babilonijas trimdā. – Atriebība pieder Dievam – tāda ir galvenā doma šajā Rakstu vietā, – akcentēja Viesturs Rikveilis. – Mums ir priekšstats, ka Dieva dusmas attiecas tikai uz Veco Derību un tā ir tāda pēkšņa, varena rīcība kā pērkona dārdi vai grēku plūdi. Bet nē, Dievs nav holēriķis, kas strauji izgāž savas dusmas kā miesīgais tēvs vai citreiz skolotājs. Par to lasām 2. Mozus grāmatā, kā Dievs pats sevi raksturoja pēc tam, kad Izraēla tauta bija izgājusi no Ēģiptes vergu nama: "Tas Kungs, Tas Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlastībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu."
– Ticība Dieva atmaksai attur mūs, cilvēkus, no atriebības, – uzsvēra garīdznieks. – Tā pat aizdzen no mums domas par atriebību un dod mieru. Dievs gādā par taisnīgumu, jo Dievs ir mīlestības Dievs. Un dusmoties var tikai uz to, kuru mīl. Mīlestības pretstats nav vis dusmas, bet vienaldzība. Un Dievs nekad nav vienaldzīgs pret saviem ļaudīm. Rakstu vieta, kuru dzirdējām, nāk no Izraēla trimdas laikiem. Tautas labākā daļa bija netaisnīgi un vardarbīgi deportēta uz Babiloniju. Viss šķita bezcerīgi zudis, bet tad, šī posta un izmisuma vidū atskan vārdi: "Stipriniet nogurušās rokas, dariet stingrus ļodzīgos ceļus! Sakait izmisušām sirdīm: "Esiet stipras, nebīstieties! Redzi, te ir jūsu Dievs! Atriebība nāk un Dieva atmaksa! Viņš pats nāk un jūs izglābs!"
Runātājs minēja, ka atriebība un atmaksa nāk no Dieva. Bet kāda tā ir? Kādi vārdi seko atriebības solījumam? "Tad aklo acis atvērsies un kurlo ausis atdarīsies. Tad klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs, jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā."
– Kā gan Dievs var atriebties ļaunumam, redzot, ka tiek iznīcināta Viņa radītā pasaule? – retoriski jautāja Viesturs Rikveilis. – Atriebība "dots pret dotu" tikai vairotu ļaunumu un iepriecinātu sātanu, kas vēlas iznīcināt visu Dieva darbu. Dievs atriebjas ļaunajai pasaulei, visu atkal vēršot par labu. Dievs atriebjas slimībai, izdziedinot slimnieku. Dievs atriebjas nāvei, augšām ceļot Lācaru. Dievs atriebjas naidam cilvēku sirdīs, piedodot grēkus. Mūsu cilvēcīgā atmaksa var būt destruktīva, pat iznīcinoša, par ko liecina kaut vai pēdējo dienu notikumi Tuvajos Austrumos. Iznīcināt ienaidnieku par jebkuru cenu, par savas un pat visas cilvēces dzīvības cenu.
Jesaja raksta par citu atmaksu, par citu Dievu, kas atmaksā, atvedot savus ļaudis atkal mājās, dodot tiem jaunu dzīvību, jaunu elpu, jaunu sākumu.
20. gadsimta vācu teologs Dītrihs Bonhēfers, kurš pats gāja bojā nacistu koncentrācijas nometnē, rakstīja: "Tikai tie, kas pazīst Vecās Derības Dieva vārda neizrunājamību, var izrunāt Jēzus Kristus vārdu. Tikai tas, kas ir zaudējis visu, kas tam tuvs un dārgs, var patiesi cerēt uz augšāmcelšanos un jaunu dzīvību. Tikai tas, kas ir izjutis Dieva tiesu, var runāt par žēlastību."
Jo Dievs visas savas dusmas un bardzību ir vērsis pats pret sevi, ļaujot par mūsu grēkiem krustā sist savu vienpiedzimušo Dēlu. Lai mums varētu teikt:
"Tā Kunga atsvabinātie pa šo ceļu atgriezīsies mājās un ar gavilēm pārnāks Ciānā; mūžīgs prieks staros pār viņu galvām; prieks un līksmība pildīs viņu sirdis, skumjas un bēdas aizies tiem secen."
Pēc muzikālā priekšnesuma, ko izpildīja koklētāju ansamblis "Rasa", un represēto vēstuļu fragmentu lasījumiem Madonas tautas teātra aktieru sniegumā sanākušos uzrunāja Madonas novada pašvaldības pārstāvis Zigfrīds Gora: – Toreiz, pirms 84 gadiem, naktī no 13. uz 14. jūniju bez tiesas un apsūdzībām vardarbīgi no savām mājām svešumā tika aizvesti vairāk nekā 15 400 Latvijas cilvēku. Tika šķirtas ģimenes, bērni pazaudēja vecākus, vecāki – bērnus. Tika iznīcināti tūkstošiem likteņu, pazaudēta Latvijas tautas labākā daļa. Taču ļaunums nebija sācies šajā naktī, tas iesākās brīdī, kad Sarkanās armijas karaspēks vardarbīgi iebruka Latvijā. Sistemātiski un mērķtiecīgi tika grauti Latvijas brīvvalsts pamati, mainītas vērtības un klusām, nemanāmi apcietināti, nogalināti cilvēki. Pie aizvestajiem varam pieskaitīt arī vairāk nekā 10 000 to, kas bija pazuduši pusotra gada laikā, kopš Latvija zaudēja brīvību. Mums šie notikumi ir jāatceras, jo tā ir mūsu ceļamaize nākotnei. Mums jāmācās no tā, jāsaprot, ka brīvība nav pašsaprotama. Mums jābūt stipriem, taisniem, drosmīgiem, lai neļautu svešai varai lemt par mūsu valsts likteni. Mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi pret ļaunumu, jo vienaldzība baro netaisnību. Nedrīkstam pieļaut, ka mūsu tuvākajam dara pāri, jo ļaunums atgriezīsies un skars pašus. Mums noteikti jāstiprina latviskā identitāte, jākopj sava valoda un kultūra, tādā veidā stiprinot latvisko pašcieņu, kļūstot garā stiprākiem. Un jāatceras vērtība, ko esam izcīnījuši, – demokrātija.
Runātājs atgādināja, ka pieminam cilvēkus, kas tika izvesti no Latvijas un neatgriezās, bet pieminam arī tos, kas izdzīvoja, taču ar sāpi sirdī: – Mums ir jāzina savas tautas vēsture, lai neļautu sev darīt pāri. Mūžīga cieņa un piemiņa represijās cietušajiem!
17.06.2025.