1941. un 1949. gadā Latvijas debesīs sabiezēja mākoņi, bet briesmas neatnāca kā negaiss — tās pielavījās nakts klusumā, svešā valodā un dzelzceļa sliežu rīboņā. Gan 14. jūnijā, gan 25. martā tika salauztas dzīves, izpostītas ģimenes, mājas un sapņi. No izsūtījuma tālajā Sibīrijā daudzi tā arī nepārnāca. Daži atgriezās, bet piedzīvoto nekad neaizmirsa. Deportācijas šausmas un skarbo dzīvi tūkstošiem kilometru tālumā izdzīvoja arī LAIMNESIS AUZIŅŠ.
Viņa ģimeni izsūtīja 1949. gadā, taču nav nozīmes ne gadam, ne datumam, jo sāpes un atmiņas dzīvo līdzi visu mūžu – tās nepazīst kalendāru. Lai cik skarbi nebūtu, gadi straujiem soļiem skrien uz priekšu, un to cilvēku, kas pārdzīvojuši izsūtījumu, nav palicis daudz, tāpēc jāpriecājas par katru, kurš vēl ir starp mums, turas pie veselības un spēj stāstīt par vēsturi jaunajām paaudzēm. Lūdzu, ieklausieties šajos cilvēkos, jo reiz pienāks diena, kad viņi vairs nerunās…
Tuvojoties kārtējai deportāciju atceres dienai, tiekamies ar Auziņa kungu viņa mājās Praulienas pagastā. Laiks ir apmācies un lietains. Šķiet, ka debesis izrāda pietāti un cieņu, skumstot līdzi, un ik pa laikam nobirst arī kāda lietus asara. Tomēr putnu dzīvespriecīgā čivināšana, maigā vēja pūsma un rets saules stars, kas izlaužas cauri mākoņiem, atgādina – dzīve turpinās. Arī pēc pārdzīvotā, pēc aizvadītajiem gadiem un zaudējumiem cilvēkā paliek spēks, miers, gaisma. Auziņa kunga acīs mirdz ne tikai atmiņas, bet arī dzīves gudrība un mierpilns skatiens uz šodienu. Viņš zina, cik vērtīga ir katra diena savā zemē, savās mājās. Un viņa stāsts – tikpat kluss kā vēja pieskāriens, bet spēcīgs kā saknes zemē – lai paliek mūsos kā atgādinājums, ka ciešanu laiki ir bijuši, bet dzīvība un cerība vienmēr atrod ceļu atpakaļ.
– Ar kādām atmiņām atceraties izsūtīšanas dienu?
– Mans tēvs bija diezgan bargs, strādāja par juristu un braukāja pa tiesām, līdz ar to reti bija mājās. Kad viņš atbrauca, dresēja mani, un es labāk redzēju tēvu aizbraucam nekā atbraucam. Man bija trīs brāļi un divas māsas. Skolā mamma un vecmamma izlēma mani nesūtīt, jo tas bija trauksmains laiks. Februārī man palika astoņi gadi un, tā kā uz skolu nedevos, paliku mājās. Bija garlaicīgi, jo brāļi un māsas bija skolā. Mūs izveda no Irlavas, Tukuma novadā. Atceros, kā staigāju pa sētu un pagalmā iebrauca vecs auto. Izkāpa trīs vīrieši un prasīja, kas ir mājās. Atbildēju, ka vecmamma ir istabā. Viņi iegāja iekšā, prasīja brīvu istabu. Pēc neilga laika viņi aizbrauca, tad pārradās māte un vecmamma viņai pastāstīja, kas noticis. Māte jau bija uzzinājusi, ka būs izvešana un Sibīriju. Naktī mani modināja un teica, ka jābrauc. Pagalmā stāvēja zirgu pajūgi, brāļi jau skraidīja pa māju meklēdami mantas. Labi, ka mums bija pašiem sava gaļas žāvētava, pielikām pilnu maisu un tā iztikām; bija ko ēst. Vilciena logi bija aizrestoti, skatījāmies cauri restēm, uz kurieni mūs ved. Kā pārbraucām pāri Urāliem, parādījās sniegs. Mūs aizveda līdz Tomskai, izlaida ārā un lika iet nomazgāties. Atceros, ka tajā laikā Obā gāja ledus. Kad ledus izgāja, mūs salādēja baržā un veda pa upi.
– Pastāstiet par vietu, kurā tikāt nometināti.
– Kā aizbraucām līdz sādžai apmēram 20 kilometrus no Obas, tā tur arī palikām. Sākās bads, jo gaļas krājumi beidzās. Tur bija vēl bariņš apmēram mana vecuma bērnu, visi kopā skraidījām pa sādžu, mācījāmies krievu valodu, dziedājām krievu dziesmas. Sākumā krievi uz mums skatījās kā uz noziedzniekiem, sevišķi pirmo gadu attieksme bija negatīva. Mūs saukāja par fašistiem. Kartupeļi, burkāni un skābēti kāposti bija viss, kas krieviem ir. Mamma gāja meklēt, kur par naudu var nopirkt kāpostus. Tie jau man bija tiktāl apnikuši! No pavasara līdz rudenim vecmamma vārīja zupas no nātrēm un zālēm. Pēc diviem gadiem mums izveidojās pašiem sava naturālā saimniecība – govis, vistas, pīles – un tad arī bads beidzās. Gājām arī sēņot.
Kad sāku skolas gaitas un uznāca sniegs, nebija ko vilkt mugurā un kājās. Mums radi atsūtīja pastalas, un ar tām kājās es visu ziemu gāju uz skolu; tad kādu apģērba gabalu atsūtīja. Bija tāds skolotājs Daņils Semjonovičs, lādzīgs vīrs. Izsauca mani pie tāfeles, parādīja bildi un lika krieviski pastāstīt par tajā redzamo. Neko nemācēju pateikt, jo nepratu krieviski ne vārda. Lai gan 1. klasē nemācēju vēl runāt krievu valodā, tiku uz nākamo klasi. Tai pašā laikā daļa krievu bērnu palika uz otru gadu. Sibīrijā skolā gāju deviņus gadus.
– Bērniem droši vien arī lika strādāt?
– Latvieši uzbūvēja jaunu fermu, es sešus gadus biju gans, mamma strādāja par slaucēju, bet vecākais brālis – par fermas vadītāju. Man tā negribējās agri celties, patika gulēt, bet neko darīt. Vajadzēja arī malku, ziemās ar brāļiem braucām uz mežu pēc malkas. Iejūdzām bulli, aizbraucām, sadabūjām malku, piekrāvām kravu, bet bullis dziļā sniegā ratus nevelk. Brālim ienāca prātā atjautība – viņš sagrieza bullim asti gredzenā un iedūra ar drošības adatu dibenā. Bullis uzreiz malku atveda mājās tā, ka sniegs noputēja. Tā malka, ko atvedām, bija arī jāsazāģē. To arī darījām.
– Varbūt atminaties kādu interesentu atgadījumu?
– Izstāstīšu gan! Kad vecāko brāli iesauca armijā, māte gribēja uzrīkot atvadu balli. Naudas bija pamaz, māte saka, ka vajagot pārdot labību. Brālis iejūdza savus varenos zirgus divjūgā, salika pilnu vezumu ar labību, un devāmies ceļā – es, vecākais un jaunākais brālis. Vakarā izbraucām, no rīta bijām klāt tirgus placī. Gandrīz apgāzām visu vezumu, jo rati iestiga grāvī dubļos līdz riteņiem. Graudus tirgojām spaiņiem un īsā laikā visu labību pārdevām. Krievi skrēja kā traki pirkt, es tik bēru graudus, brālis skaitīja naudu. Neatceros, cik prasījām par graudu spaini, bet sadabūjām gana daudz naudas. Šņabi dzert vēl nemācēju, bet kādu pudeli taču vajag iegādāties. Nebija saprašanas, ko pirkt, paņēmām lielu vīna pudeli. Braucot mājās, redzam – ceļa malā stāv krievs. Viņš prasa, lai paņem ratos līdzi un paved kādu gabalu. Paņēmām gan, bet es pie sevis domāju – varbūt viņš zina, ka mums ir daudz naudas un grib mūs nosist, apzagt. Jaunākais brālis vāģos guļ, es sēžu vienā pusē, krievs otrā, un es tik lūru uz viņu. Kad bijām gabalu nobraukuši, krievs izlēca ārā no ratiem, teica, ka tālāk vest nevajag, pateicās un aizgāja – viss beidzās laimīgi. Vakarā māte sarīkoja brālim atvadas, sarīvēja mārrutku salātus, uzklāja īstenu latviešu ēdienu galdu. Sanāca visi draugi, gandrīz vai puse sādžas. Pēc dažām dienām pie mātes atnāca krievu sievas un saka – veči pieprasot, ka jātaisa tādus gardus salātus, kā mana māte taisa. Lai rutkus tā sarīvētu, vajag speciālu rīvi, bet tādas jau viņiem nebija, un rutku arī…
– Vai ceļš atpakaļ uz mājām bija viegls?
– Aizbraucām prom pēdējie – pēc desmit gadiem. Mūsu sādžā neviena latvieša vairs nebija. Māte pat vairs negribēja braukt atpakaļ, jo Sibīrijā esot tik auglīga zeme, viss viegli aug. Vecmamma gan visu laiku atkārtoja, ka grib nomirt Latvijā, tāpēc mamma beigu beigās paklausīja. Tā kā viens brālis jau bija atgriezies, otrs – iesaukts armijā, man bija jāgādā biļetes, jākārto viss, lai varētu braukt mājās. Gaļu vilcienā vest nedrīkstēja, tāpēc uztaisījām kasti no koka, kur to salikt. Aizbraucām uz Tomsku, kastes tur bija jānodod, mums prasīja, kas tajās iekšā? Teicu, ka šķīvji, un viņi tam arī noticēja. Sākās ceļš uz Latviju, bet biļetes vēl vajadzēja dabūt, lai mūsu ģimene tiktu mājup. Stacijā pateica, ka biļešu nebūs ne rīt, ne šodien. Atceros, bija tāda stacija „Taiga" aiz Tomskas. Nedēļa pagāja, kamēr beidzot dabūju biļetes. Tad nācās domāt, kā lai mantas aizved, es sarunāju ar lādzīgiem cilvēkiem, ka viņi palīdzēs. Nebiju mātei prasījis, uz kādu staciju vajag teikt, lai ved mantas. Viņa saka: „Kā, uz kādu? Uz Madonu taču!" 1959. gadā iekūlāmies Madonā, tēvs vēl „sēdēja" Vorkutā, ilgāk par noteikto termiņu. Pēc mēneša arī viņš pārradās, bet nekādas draudzīgās attiecības mums tā arī neizveidojās.
13.06.2025.