Tuvojoties Madonas pilsētas 100 gadu jubilejai, Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs aicināja uz īpašu mākslai veltītu dienu, kas norisinājās muzeja izstāžu zālēs.
Lasījumu dienas ietvaros uzstājās Baiba Dumpe (Latvijas Nacionālais vēstures muzejs), Kristīne Šulce (Jāņa Simsona Madonas mākslas skola), Agris Sārs (tēlotājmākslas studija "Madona"), mākslinieces Inese Jakobi un Maija Jakoviča (Madona), Zane Melāne (Rotko muzejs), Elīna Krupko, Laimdota Ivanova (Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs). Pēc uzstāšanās lektori zīmēja kopgleznu, un rezultātā šis darbs bija gan radoša izklaide, gan rokas un domas treniņš.
– Darbu izstāde ir kulminācija, bet līdz tai un pēc tās autoriem ir sarežģīts un saspringts laiks, – risinot tēmu par mākslas plenēriem, vēstīja Maija Jakoviča. Viņa mūsu novadā un arī citviet jau trīsdesmit gadus strādā pie mākslas plenēru organizēšanas. – Māksla ir spēja radīt formu, kurā ietverts gars un saturs, – aizdomājās Maija Jakoviča. – Māksliniekam tātad nepieciešams darbs arī ar domāšanu, tāpēc plenērā "Laisma", kas daudzus gadus ritēja Vestienā, vēlāk Rēķu kalnā, vienu vakaru atvēlējām filozofu priekšlasījumiem. Runātāja piebilda, ka plenēra dzīve atgādina komūnu, kur ideālajā gadījumā piedalās apmēram 25 dalībnieki, un ir labi, ja kodolu veido profesionāļi, kas apņēmušies būt arī meistardarbnīcu vadītāji.
Agris Sārs, apskatot tēmu par tēlotājmākslas studiju "Madona", minēja faktu, ka studijas līdzšinējie vadītāji – Jānis Simsons, Līga Kalniņa, Agris Sārs – beiguši Mākslas akadēmijas pedagoģijas nodaļu, un šis kopīgais izglītības ceļš visos ir ielicis fundamentālu pamatu. Tēlotājmākslas studija „Madona" ir koša Madonas pilsētas mākslas un kultūras dzīves sastāvdaļa, un šogad tai svinam 50 gadu pastāvēšanas jubileju. Kvantitāte studijā nav vadmotīvs, kaut vadītāja teiktais – jubilejai par godu viņš uzgleznos 100 gleznu – ir lielisks izaicinājums. Studijas dalībnieku loks vienmēr ir bijis atvērts arī jauniem interesentiem, jo vairāk tāpēc, ka klātesošie nav profesionāli mākslinieki, bet cilvēki, kas glezno savam priekam, kam sirdī ir ilgas radoši izpausties. Studistu darbi regulāri redzami Madonas kultūras centra telpās un daudzās izstāžu zālēs visā Latvijā. – Mākslinieki nereti tiek dēvēti par gaisa grābšļiem, mākoņu ķemmētājiem, uz viņiem skatās kā uz drusciņ ne no šīs pasaules, bet mans novērojums ir tāds, ka arī mākoņu ķemmētāji un mākoņu stūmēji sabiedrībā ir ļoti vajadzīgi, – rezumēja Agris Sārs.
Domājot par nākotnes muzeju, Rotko muzeja pārstāve Zane Melāne uzsvēra, ka ir skaidrs, ka jau tagad muzejiem ir svarīgs tīklošanās, tehnoloģiju un koprades fenomens.
Savukārt Kristīne Šulce, pieskaroties cenzūras jautājumiem, vēstīja, ka mākslā tā visos laikos uzskatāmi redzama.
Arī pasaules pieredze rāda, ka mākslinieku mestais izaicinājums politikai, reliģijai un sabiedrības ētikai nereti kļūst par pamatu sīvai polemikai, protestiem un pat varas darbiem. Dažkārt ar nolūku, dažkārt pašiem negribot, māksliniekiem izdevies iekaisīt provokācijas sāli noteiktu sabiedrības grupu smeldzošākajās brūcēs, izraisot šoku un protestu.
Pasākuma izskaņā tika minēts, ka mākslas tematikai veltīti zinātniskie lasījumi Madonas muzejā varētu kļūt par tradīciju. Paldies Elīnai Krupko par šīs jaunās aktivitātes pieteikumu!
13.05.2025.