Zaudējot runas vai uztveres spējas, ikviens cilvēks piedzīvo emocionālu traumu. Šis pārdzīvojums atstāj iespaidu gan uz pacientu, gan viņa tuviniekiem, taču spēja saglabāt un sniegt atbalstu ir ļoti svarīga un nepieciešama atveseļošanās procesā. Ne mazāk nozīmīga ir arī speciālista palīdzība, jo bez sertificēta un zinoša profesionāļa padomiem neiztikt. Madonas slimnīcā kopš šī gada janvāra strādā audiologopēde LĪVA BRAUERE. Pie jaunās sievietes uz pieņemšanām nāk ne tikai bērni, bet arī pacienti pēc insulta un cilvēki, kas slimo ar Alcheimeru un Pārkinsonu.
Līva Brauere stāsta: – Runas un valodas traucējumus var izdalīt pa sadaļām – biežāk traucētajās jomās ietilpst vāja muskulatūra un/vai daļēja ķermeņa parēze, kā rezultātā pacientam var būt grūtības sakošļāt, norīt ēdienu (disfāgija); noturēt lūpu slēgumu, lai šķidrums neiztecētu no mutes; neprecīza, aptuvena skaņu izruna vājas muskulatūras dēļ (dizartrija). Reizēm gan insulta, gan citu saslimšanu gadījumā pacientam daļēji vai pilnīgi pazūd balss (disfonija). Nākamā sadaļa ietver valodas prasmes – nespēju izgūt (no verbālās atmiņas) vārdus, grūtības uzsākt runāt, tomēr tajā pašā brīdī pacients saprot visu apkārt notiekošo, un labprāt iesaistītos sarunā, ja spētu uzsākt runāt (motoriskā afāzija). Valodas sapratnes traucējumi ir joma, kurā pacients spēj runāt un bieži runā daudz, taču vārdu veidojumi reizēm ir nesakarīgi, aptuveni. Tiek radīti jauni vārdi, vai arī tiek jaukti semantiski, morfoloģiski vai gramatiski līdzīgi vārdi. Tajā pat laikā pacients tikai daļēji saprot, ko apkārtējie viņam saka, kā rezultātā rodas pārpratumi un nepilnvērtīga komunikācija (sensorā afāzija).
Dažādas pieejas
Lai noteiktu valodas spēju novērtējumu, vispirms notiek anamnēzes ievākšana, kam seko artikulācijas struktūru izpēte. Pēc tam tiek izvērtētas pacienta valodas prasmes – vai un kādā līmenī ir saglabāta brīvā runa; kāda ir pacienta spēja izgūt vārdus (nosaukt objektus un darbības); kāda ir pacienta valodas sapratne, kā spēj izpildīt dažādas instrukcijas un vai spēj orientēties īsā stāstā, tur minētajos notikumos. Tālāk tiek izvērtēta pacienta spēja atkārtot vārdus un teikumus, to apjomu. Iespējams, ka cilvēks un viņa tuvinieki jau pieraduši, un daļu vārdu aizstāj ar žestiem, arī tas ir jāizvērtē.
Līva Brauere paskaidro, ka, raugoties no funkcionālā viedokļa, visbiežāk ir jāizšķiras starp trim galvenajām funkcijām – spēju izgūt vārdus un veidot brīvu runu; spēju saprast valodu; spēju artikulēt vārdus un veikt pilnvērtīgu rīšanu. Balstoties uz traucētajām funkcijām attiecīgi tiek piemeklēta terapijas metode.
Terapijā ar bērniem biežāk tiek izvēlētas metodes, kuras vērstas vai nu uz artikulācijas struktūru nostiprināšanu un prasmi mērķtiecīgi izpildīt konkrētas kustības, vai arī tādas, kurās lielāka uzmanība tiek pievērsta vārdu krājuma nostiprināšanai, paplašināšanai, abpusējas komunikācijas veidošanai. Darbā ar pieaugušajiem nepieciešams nevis apgūt, bet gan atgūt jau zināmu informāciju, tāpēc sākotnēji terapijā atgūstamie vārdi ir saistīti ar biežāk izmantotajām frāzēm un vārdiem, balstoties uz pacienta interesēm un hobijiem. Atkarībā no runas un valodas traucējumu veida nepieciešamības gadījumā veicam darbu pie artikulācijas bāzes nostiprināšanas, rīšanas manevru apguves un pareizu ēšanas paradumu apmācības.
– Pirmā vizīte, kas ietver anamnēzes ievākšanu un izmeklēšanu, ilgst 40 minūtes. Nākamo vizīšu garums ir 30 minūtes. Lai spētu veikt pilnvērtīgāku izvērtējumu dinamikā, pieaugušajiem pēc insulta rekomendēju veikt terapiju divas reizes nedēļā, kopā 10 reizes. Pēc tam vēlams atkārtoti izvērtēt pacienta prasmes un uzlabojumus dinamikā. Balstoties uz šiem rezultātiem, jālemj par nepieciešamību turpināt apmeklēt audiologopēdu. Bērniem biežāk sanāk veidot terapiju, tiekoties vienu reizi nedēļā, jo ne visi spēj izturēt intensīvu apmācību slodzi, kas ir jāpapildina ar darbu mājās. Mājasdarbus dodam gan pieaugušajiem, gan bērniem.
Vaicāju Līvai, vai ir pieejamas tehnoloģijas un palīglīdzekļi, kas var atbalstīt valodas atgūšanu? Uz to viņa atbild: – NRC „Vaivari" atrodas Tehnisko palīglīdzekļu centrs, kur tiek izsniegtas valsts apmaksātas iekārtas alternatīvās komunikācijas nodrošināšanai gan bērniem, gan pieaugušajiem. Biežāk izmantotās ir GoTalk tāfeles, kurās var ierakstīt īsus audio failus (pat vairāk nekā 100 dažādas ziņas) un pēc nepieciešamības veidot komunikāciju ar apkārtējiem. Mūsdienās pieejamas arī dažādas aplikācijas telefonā vai planšetdatorā, kas vērstas uz veiksmīgu rehabilitācijas procesu pēc insulta, taču tās pagaidām biežāk sastopamas angļu valodā vai ir par maksu. Latviešu valodā ir pāris lietotnes, kuras pēc pašu vēlmes var nopirkt un izmantot.
Vajadzīgs emocionālais atbalsts
Pēc insulta, traumām vai citām saslimšanām, kuras ietekmē pacienta funkcionālās spējas, visai ģimenei tas ir liels pārbaudījums; visiem sāp. Nav svarīgi, vai pacientam traucēta runāšana vai staigāšana, vai spēja noturēt rokā karoti, tas jebkurā gadījumā ir liels trieciens gan viņam, gan apkārtējiem. Rehabilitācijas procesā iesaistītie speciālisti būs gatavi apmācīt pacientu un viņa tuviniekus darbam mājās, tālāk vēlams, lai šīs rekomendācijas tiktu izpildītas. Reizēm pacientu nepieciešams īpaši motivēt, ko veiksmīgāk spēj izdarīt tuvinieki.
– Vingrinājumu veikšana mājās ir ne tikai ieteicama, bet pat vēlama un apsveicama! Ja pacients katru dienu strādā pie savas runas un valodas, tas ir labs priekšnoteikums stabilam progresam. Pacientiem un viņu tuviniekiem ir jāapzinās – tā kā bija pirms tam, visticamāk vairs nebūs, bet tas nav iemesls padoties. Visa mūsu dzīve sastāv no komunikācijas, un tā ir iespējama arī pēc insulta, galvas traumas vai neirodeģeneratīvu saslimšanu atklāšanas gadījumā, pat ja izmainītā veidā un apjomā. Ja pacients izjūt grūtības sarunāties, šādās situācijās nevajag padoties! Svarīgi neizslēgt viņu no agrāk kopā veiktām darbībām, nenorobežot cilvēku no apkārtējo sarunām, jo šķiet, ka viņš „neko nesaprot". Piemēram, ja agrāk kopā gatavojāt vakariņas, tad arī tagad aiciniet pacientu kaut vai pasēdēt jums blakus, pat ja viņš vairs nespēj parunāt vai, piemēram, nomizot kartupeļus.
Lai mainītu situāciju un veicinātu komunikāciju, vispirms jāsaprot, kas tieši rada grūtības – stāstītā teksta apjoms vai tas, ka runājot netiek nodrošināts acu kontakts un stāstītais netiek papildināts ar žestiem, vai arī koncentrēties traucē tādi fona trokšņi kā radio/televizors. Brīdī, kad ir niansēti izprasta komunikācijas grūtība, to var koriģēt, piemēram, pirms sarunas uzsākšanas izveidot acu kontaktu un samazināt fona trokšņus, izveidot īpašas atgādnes vai kartītes ar konkrētām iespējām (darbībām/ atbilžu variantiem utml.), no kurām var izvēlēties nepieciešamo vai norādīt uz tālāk plānoto. Reizēm stāstījums ir jāsadala īsos, vienkāršos teikumos un jāpapildina ar žestiem, tādējādi atvieglojot stāstītā uztveršanu pacientam, – uzsver Līva Brauere.
Precīzi prognozēt atjaunošanās apjomu ir ļoti grūti, tas katrai personai notiek individuāli. Progresu ietekmē gan vispārējais veselības stāvoklis, gan motivācija sadarboties, gan tas, cik ilgs laiks pagājis kopš runas vai valodas traucējuma iegūšanas. Progresu mēra, lūdzot vēlreiz izpildīt tos pašus uzdevumus, kuri veikti pirmajā vizītē. Balstoties uz uzlabojumu esamību un to apjomu, tiek lemts par tālāko terapijas gaitu un iespējamo taktikas maiņu.
22.04.2025.