Darbs medicīnas nozarē vienmēr bijis prasīgs un licis ieguldīt daudz laika, pacietības un apņemšanās, lai sasniegtu mērķi. Ārsti ir tie, kas rūpējas par pacientu labsajūtu, veselību, arī dzīvību. Katram mediķim ir īpaša loma, sava vieta, ikviens ārsts ir neaizstājams. Rūpes par sieviešu un māmiņu veselību gulstas uz ginekologa pleciem, un dzīvi saistīt ar ginekoloģiju izvēlējusies LĀSMA TAURIŅA. Viņa ir jauna, zinoša speciāliste un vienmēr prot atrast pieeju katram pacientam.
– Profesiju izvēle ir tik plaša, tomēr jūs izšķīrāties par labu ginekologa darbam…
– Mans plāns sākotnēji nebija kļūt par ginekoloģi, bet gan anestezioloģi. Sākot ar medicīnas fakultātes 3. studiju gadu, brīvdienās sāku volontēt Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā pie anesteziologa. Tā kā bija dežūrrežīms, nereti nācās atrasties arī dzemdību nodaļā. Vairāk esot dzemdību nodaļā, ieinteresēja tieši dzemdību speciālista darbs. Papildus tam sapratu, ka ginekologa un dzemdību speciālista darbam ir ārkārtīgi plašs spektrs – ambulatorais ārsts, operējošais ārsts, kurš veic gan ginekoloģiskas operācijas, gan ar dzemdniecību saistītās manipulācijas. Ir iespēja strādāt par ultrasonogrāfijas speciālistu, atsevišķa nozare ir arī medicīniskās apaugļošanas speciālists. Šī joma paver plašas iespējas, kurp virzīties, plus ir iespējams arī strādāt par pasniedzēju.
– Ir nācies saskarties ar pārdomām, kas lika šaubīties par savu lēmumu studēt un strādāt šajā jomā?
– Pirmais izaicinājums man bija paši mācību pirmsākumi – medicīnas fakultātes pirmie divi gadi. Atceros režīmu, kad pulksten 20.30 devos gulēt, bet 2.30 naktī cēlos, lai turpinātu mācības. Tā pavadīju pusotru gadu. Uz to atskatoties, neesmu droša, ka spētu to atkārtot otrreiz. Otrs izaicinājums, kas lika šaubīties, vai varēšu kļūt par ginekoloģi, bija iestāšanās rezidentūrā. Manā gadā RSU rezidentūrā bija tikai viena budžeta vieta un uz to kā pirmo izvēli „tēmēja" 11 pretendenti. Viņi bija mani sāncenši, bet nu jau kļuvuši par burvīgiem kolēģiem. Biju pārliecināta, ka rezidentūrā studēšu tikai tad, ja tikšu budžeta vietā, un, par laimi, tas man arī izdevās!
– Kādām īpašībām, jūsuprāt, jāpiemīt cilvēkam, lai veiksmīgi strādātu ginekoloģijā?
– Empātija ir pirmā rakstura īpašība, ko es izceltu ginekologa darbā. Tā nepieciešama jebkuram ārstam, bet ginekologam jo īpaši, jo pacientes nāk pie mums ar samērā intīmiem un personīgiem jautājumiem, problēmām, un vēlas apmeklēt tādu ārstu, kuram var uzticēties un no kura nejutīs nosodījumu – gluži pretēji. Ārsts spēj iedrošināt, meklēt risinājumu sasāpējušiem jautājumiem un problēmām.
Ņemot vērā to, ka esmu vairāk specializējusies tieši kā dzemdību speciāliste, noteikti jāpiemin stresa izturība. Dzemdības ir ļoti emocionālas gan pacientēm, gan mums – personālam. Tās ne vienmēr ir fiziski vieglas mammām, nereti ir sarežģījumi, kas liek personālam iejaukties, tāpēc jāspēj saglabāt vēsu prātu un konkrētā brīdī saprast, kas jādara, laicīgi jāreaģē un galu galā jābūt zināšanām par to, kā tieši rīkoties.
– Lūdzu miniet galvenos izaicinājumus savā profesijā!
– Spēt atrast pareizo pieeju un ārstēšanu katram pacientam, jo ne vienmēr sūdzības ir standartizētas. Gadās arī situācijas, ar kurām ginekologa praksē saskaros pirmo reizi. Jāmin arī spēja apgūt jauno, jo medicīnā viss strauji mainās, tai skaitā ginekoloģijā un dzemdniecībā. Visiem ārstiem nemitīgi jābūt lietas kursā par jaunākajām taktikām, ārstēšanas metodēm un jāspēj savu laiku sadalīt gan ģimenei un hobijiem, gan jaunāko vadlīniju iepazīšanai un apguvei, lai pacientiem būtu sniegta vislabākā un pareizākā aprūpe.
– Kā saglabājat līdzsvaru starp profesionālo un personīgo dzīvi, strādājot tik emocionāli un fiziski prasīgā jomā?
– Līdzsvaru ne vienmēr izdodas noturēt, jo diemžēl, it īpaši stacionāros, Latvijā nav daudz speciālistu, kuri vēlas un ir gatavi strādāt, jo emocionālā un fiziskā slodze tur ir lielāka nekā ambulatorajā darbā. Līdz ar to ārstiem, kuri strādā stacionāros, ir samērā grūti atrast līdzsvaru – darba stundu ir daudz, visi stacionāra ārsti strādā vairāk nekā slodzi. Lai gan mēs cenšamies strādāt pēc labākās sirdsapziņas, viss vienmēr neizdodas, kā gribētos, tāpēc darbā uzkrāto stresu un emocionālo saspringumu spēj „noņemt" tikai atgriešanās mājās pie savas ģimenes, jo tā mani saprot un atbalsta, palīdz pārvarēt emocionāli sāpīgus brīžus, kas ik pa laikam ir arī mūsu darbā.
– Par spīti grūtībām, darbs noteikti sniedz gandarījumu?
– Vislielāko gandarījumu sniedz laimīgs pacients, spēja palīdzēt dod lielu prieku. Lielāko pozitīvo emociju pieplūdumu dod veiksmīgas dzemdības. It īpaši patīkami tad, ja mammai tā ir pirmā pieredze. Šajā procesā piedalās arī tēti, un, redzot neizmērojamo prieku par bērniņa piedzimšanu, tas tiešām uzlādē, dod pozitīvu emocionālo piesitienu un ļauj turpināt strādāt uz tikpat priecīgas nots. Kā negatīvu aspektu pieminēšu pārslodzi, kas rodas, strādājot stacionāros, jo ir arī mēneši, kad stacionārā pavadu 14 naktis mēnesī. Šajās reizēs izjūtu lielāku vēlmi vairāk laika pavadīt mājās, jo mani tur gaida trīs gadus vecā meitiņa. Ir sāpīgi, kad viņa no rītiem man, uz dārziņu ejot, saka: „Mammu, tikai lūdzu neej uz darbiņu!" Tas ir mīnuss, ko redzu, strādājot savā profesijā – garās darba stundas, kas tiek veltītas stacionāram. Noteikti vairāk laika gribētos veltīt ģimenei.
– Medicīnā arvien vairāk ienāk tehnoloģiskie sasniegumi.
– Šobrīd kongresos ļoti daudz runā par da Vinči robota ķirurģiju, kas ļoti strauji attīstās visā pasaulē. Tā ļauj veikt minimāli invazīvas operācijas ar daudz mazāku traumatismu, lielāku precizitāti un labāku vizualizāciju operācijas laikā. Šis robots it kā imitē ķirurga darbības. Lai arī robota asistētā ķirurģija pastāv, Latvijā ar vislielāko varbūtību tā nekad nebūs, jo mums ir pārāk maz iedzīvotāju, lai šīs ķirurģijas pārstāvji uzstādītu šādu iekārtu. Līdz ar to Latvijā joprojām aktuāls jautājums ir „dzīvais darbaspēks", kas operācijas turpinās veikt pašu spēkiem.
– Kā relaksējaties ārpus darba? Jums noteikti ir arī kāds hobijs.
– Vislabāk atpūsties no darba man izdodas mājās, svaigā gaisā un dabā. Brīvajās dienās ar ģimeni cenšamies laiku pavadīt pie dabas. Mans hobijs ir rušināšanās puķu dobē, darba maiņa ļoti labi atslābina prātu, palīdz relaksēties un ne par ko nedomāt. Man patīk ielikt rokas zemē un tādā veidā atslēgties no visām ikdienas domām. Pie hobijiem pieskaitu arī klavierspēli, esmu beigusi mūzikas skolu un jau kopš mazām dienām klavieru spēlēšana man bijusi tuva. Arī vīrs spēlē klavieres, mēs savā starpā smejamies, ka darām to uz maiņām. Un trešais hobijs ir ceļošana – kā jau lielākajai daļai cilvēku.
– Vai esat atradusi paņēmienus, kā saglabāt emocionālo līdzsvaru un atjaunoties?
– Labākais veids, kā atjaunoties, ir darbības maiņa. Patīk gatavot ēst, izmēģināt jaunas receptes un pārsteigt mazāko ģimenes locekli. Dodos garākās pastaigās pa jūras malu vai mežu, kas diemžēl nesanāk tik bieži, cik gribētos. Mēģinām laiku sakārtot tā, lai būtu arī kāds nesteidzīgs rīts, kad var mierīgi pagatavot brokastis, nesteidzīgi izdzert tējas vai kafijas krūzi un sagatavoties dienas skrējienam.
11.04.2025.