Pirms 76 gadiem — 1949. gada 25. martā — padomju vara deportēja ap 42 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem, tai skaitā 1977 cilvēkus no Madonas apriņķa, kurā neietilpa vairāki šodienas pagasti. Ja ņem vērā tagadējās Madonas novada robežas, ir izsūtīti 2846 iedzīvotāji. Šīs traģēdijas sekas, kas salauza tūkstošiem cilvēku likteņu, ir neizdzēšamas mūsu tautas vēsturiskajā atmiņā, tādēļ svarīgi par to runāt un atcerēties.
Piemiņas pasākumi 25. martā norisinājās vairākās Madonas novada vietās – Lubānā, Mārcienā, Ērgļos un citviet. Arī Madonā, vecās dzelzceļa stacijas vietā, kur šobrīd atrodas piemiņas vieta "Šķeltais akmens", notika komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdis.
Atklājot pasākumu, Madonas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Viesturs Rikveilis uzsvēra, ka Latvijas jaunajai paaudzei jāpatur piemiņā tautas vēsture, ciešanu stāsts un jāsargā brīvības ideja. Viņš nolasīja Dieva Vārdu no 126. psalma, kas ir trimdinieku dziesma. – Šis psalms mums atgādina, ka Dieva žēlastība un Viņa brīnumu darbi kopš seniem laikiem var mūs atbrīvot no skumjām un posta, beigās atalgojot ar iepriecinājumu un jaunu sākumu. Tas atgādina, ka Dievs mūs nav aizmirsis pat visgrūtākajos laikos un ir mūs atjaunojis turpinājumam. Dievs gatavo savai tautai ceļu uz prieku un brīvību arī tad, ja jāiet caur ciešanām un šķietami bezcerīgam stāvoklim. Tāpēc arī šodienas situācijā, kad tā vien šķiet – ļaunums gūs virsroku, ziņu virsraksti vēsta par varmācību un ciešanām daudzviet pasaulē, un valstu vadītāji pieņem lēmumus, kurus mēs reizēm nespējam saprast, atcerieties, ka Dievs Kungs, kas izveda mūsu tēvus no Sibīrijas, viņus neatstāja un neatstās arī mūs, – sacīja mācītājs, vienojoties ar klātesošajiem kopīgā lūgšanā.
Uzrunu teica arī Madonas domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora: – Sevišķa cieņa un gods tiem, kuri šīs represijas ir piedzīvojuši, pārdzīvojuši un izdzīvojuši. Lai mēs patiesi mīlētu savu zemi, cienītu savu valsti, mums ir jāzina tās vēsture. Vēsturi veidojam mēs paši, cilvēki, tajā skaitā tie, kas pagājušajā gadsimtā bez savas gribas piedzīvoja Sibīriju. Arī tie, kuru sapņi mūžīgi palika Sibīrijas taigā un tundrā. Komunisti vienmēr izmantoja visas iespējamās metodes, lai sasniegtu savus mērķus – iebiedēšana, draudēšana, nogalināšana un deportācijas, kas bija viens no tiem instrumentiem, kas skāra daudzus. Tika mazinātas cerības uz ko labāku. Mums ir ļoti paveicies, jo esam tikuši pāri šim ļaunumam un esam atguvuši savu valsti, kuras neatkarība arī šobrīd jāsargā. Ļaunums ir tepat blakus, to redzam arī Ukrainā, kur jau vairākus gadus notiek noziedzīgs karš pret ukraiņu tautu.
– Agresors Krievija šobrīd jau lūdz Ukrainas pilsoņiem atstāt okupētās teritorijas – tas ir tas pats, kas toreiz, tālajā 1949. gadā, kad cilvēkiem pret savu gribu bija jāatstāj savas dzimtās mājas. Lai vēsture neatkārtotos, mums jāstiprina sava valsts un ticība par savu neatkarību un jāpauž gatavība par to cīnīties. Mūžīga piemiņa genocīda upuriem un stipru veselību, prieku, možumu tiem, kas ir starp mums un zina šīs represijas ļaunumu. Lai Dievs svētī mūs un mūsu Latviju! – uzsvēra Zigfrīds Gora.
Pēc uzrunas domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki nolika ziedus piemiņas vietā un ieturēja klusuma brīdi.
Savukārt reiz represētā Maruta Bagucka atminējās: – Es tajā laikā biju vēl zīdainis. Atceros, kā mamma nes mani uz rokām, mazais brālītis turas pie rokas vecmammai un mēs, durkļu pavadīti, šajā laukumā tiekam iemesti vagonā. Aizcērtas durvis, un mēs vairs neesam cilvēki, bet kļūstam tikai inventārs. Mūs aizved, sadala, noliek, un mums vairs nav nekādu tiesību, kā tikai strādāt. Mums, arī man, reizi vai divas mēnesī bija jāiet atzīmēties, ka esam tur un neesam aizmukuši – joprojām esam šīs lielās valsts inventārs. Man, kā jau bērnam, Sibīrija nešķita nemaz tik ļauna, jo bija gan blēņas, gan visādas izdarības. Palicis atmiņā, ka pa vakariem visi latvieši salasījās kopā, notika dziedāšana, reizēm arī dejas un rotaļas. Bija labi, ja bija ko paēst. Reizēm atveda kino un rādīja kino žurnālu par to, cik esam laimīgi, cik laimīgā zemē dzīvojam un it nekā netrūkst. Par laimi, visa mana ģimene atgriezās Latvijā, taču tā jau bija izjukusi. Arī veselība bija sagrauta. Nav žēl tās mantas, kas tika atņemta, žēl ir par to, kas ar mums notika. Tagad, šajā ģeopolitiskajā situācijā, kad lielās varas sāk dalīt mazās tautas, ļaunums atkal sāk pacelt galvas. Man prieks, ka šeit ir arī jauni cilvēki, jo šobrīd cerības tiek liktas uz viņiem. Brīvības zaudēšanu ir grūti saprast, to var tikai izjust. Ja atcerēsimies, mēs novērsīsim turpmāku vardarbību pret sevi. Paldies korim "Mantojums" par skaistajām dziesmām šajā pasākumā, jo tālajā Sibīrijā dziesma bija vienīgais mierinājums.
Madonas muzeja vadītāja Zane Grīnvalde uzsvēra: – Mēs, mūsdienu sabiedrība, nespējam iedomāties, kā tas ir – izturēt dzīvi tālu no mājām, nežēlīgos apstākļos, kad atņemts viss. Nedod Dievs, ka mums būtu jāpiedzīvo tas, kas notika 1941. gada 14. jūnijā vai 1949. gada 25. martā. Kopš 1989. gada 11. februāra Latvijas Tautas frontes Madonas rajona nodaļa, Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs un Madonas kultūras nams organizē tikšanās ar represētajiem. Šī tradīcija turpinās ik gadu, un mēs gūstam spēku, izturību un dzīves gudrību, ko cenšamies nodot jaunajai paaudzei.
Atceroties vēsturi, spējam pieņemt labākus lēmumus šodien, lai varētu dzīvot ar drošības izjūtu rītdien un novērtētu to, kas mums dots.
28.03.2025.