27. martā kopš 1962. gada visā pasaulē atzīmē Starptautisko teātra dienu. Arī Madonā ar teātra mākslu aizraujas daudzi, taču ne visi ir dzirdējuši par teātra sportu un tā metodi — improvizāciju. Inese Zīle bērniem un jauniešiem to māca jau ceturtdaļgadsimtu. Viņa ir tā, kura palīdz audzēkņiem noticēt sev, atvērties, prezentēt sevi un vēl daudz ko citu, kas dzīvē noder ceļā uz saviem mērķiem.
Jaunietis, nodarbojoties ar improvizāciju, iegūst drosmi uzstāties, prasmi izteikt savas domas, attīsta gribasspēku, iztēli, prāta elastību, spēju kontrolēt stresu, labu humora izjūtu, aktiermeistarības iemaņas un ne tikai. – Daudzi cilvēki nezina, ka teātra sports ir arī dziesmu un deju svētku teātra mākslas sadaļā. Šis žanrs tiek svētkos prezentēts tāpat kā koris, dejas, orķestris vai folkloras kopas. Daži joprojām brīnās, ka dziesmusvētku sastāvā ir teātra sporta metode „improvizācija", kaut gan tā tur ir jau gadiem, – skaidro Inese Zīle. – Mazajiem bērniem tas ir brīvais ļaušanās prieks, jauniešiem enerģiskais azarts, bet pieaugušajiem ir tāda rāmā sāls garša. Esmu izvēlējusies bērnus un jauniešus, jo gūstu prieku no tā, ka viņi iegūst pašcieņu. Es vienmēr viņiem ticu vairāk, nekā viņi tic paši sev – tā tas ir bijis un būs, – uzsver vadītāja. – Es ticu, un jaunietis mani apšauba, apstrīd, ka viņš nav tik foršs, un es viņam cenšos pierādīt, ka viņš ir tieši tik foršs, līdz viņš tāds kļūst. Improvizācijā talants ir 20 %, pārējais ir treniņš.
– Pagājušajā vasarā teātra studijas „Pilnpiens" divas komandas – vidusskolas komanda un 5.-6. klašu grupa – ieguva otro vietu Latvijā, – stāsta Inese Zīle. – Iepriekš ir bijušas arī pirmās vietas gan Latvijā, gan Vidzemes reģionā. Domāju, ka tā ir kvalitatīvas improvizācijas „atslēdziņa", ko esmu atradusi pa šiem divdesmit pieciem darba gadiem. Sacensību tiesneši pārzina šo arodu un punktus nemaz tā „nemētā".
Teātra sportā notiek arī sacensības jeb mači, lai gan nosaukumā „teātra sports" šīs divas lietas šķiet nesavienojamas. Inese Zīle skaidro: – Teātra māksla, kas ir tik individuāla, garīga, radoša, personiska, šķiet, kā gan to var vērtēt, bet tā kā šajā žanrā vairāk startē tieši bērni un jaunieši, kas ir tik elastīgi uz zināšanām un mācīšanos, viņi tā nepārdzīvo un ir atvērti šāda veida riskam. Teātra sporta sacensībās uz skatuves vienlaicīgi ir divas vai trīs komandas. Katrā komandā 4-5 cilvēki. Viens mačs ilgst apmēram 45 minūtes, ja ir divas komandas. Sākumā komandas uznāk uz skatuves, sasveicinās, iesildās, pasniedz pretiniekiem dāvaniņas. Zālē atrodas trīs tiesneši, kas vērtē attiecīgi 5 baļļu sistēmā. Katrai komandai šo 45 minūšu laikā pēc dotā nosaukuma ir jāparāda uz vietas izdomāta komandas vizītkarte. Ir jānospēlē viena tehnika jeb improvizācijas spēle (Latvijā izveidots spēļu saraksts, kas jāprot katrai vecuma grupai), kapteiņu tehnika un vēl viena komandas tehnika. To pašu dara arī pretinieku komanda. Mačā uzvar tie, kam tiesneši piešķir visvairāk punktu.
– Tiek vērtētas darbības, emocijas, stāsti, tehnikas izpilde, komandas saspēle, spontanitāte, humora izjūta, aktiermeistarības nianses, – turpina skolotāja. – Tāpēc tas ir ļoti drosmīgi un ļoti sarežģīti, sevi prezentējot. Bērniem un jauniešiem saku, ka viss ir jautri, priecīgi un „Tu visu vari". Ļoti sarežģīts žanrs, jo katrs uz skatuves ir kopā ar komandu, taču katram ir savs individuālais pienesums, līdzīgi kā korī dziedot solo daļu. Tad viņi vai nu priecājas par uzvaru, vai bēdājas par zaudējumu un mājupceļā apspriež, ko vajadzētu pieslīpēt. Mēs tomēr esam emocionālas, jūtīgas būtnes, un ir saprotams, ka bērni ir bēdīgi, ja zaudē. Tad viņi, iespējams, domā, ka vairs nekad nespēlēs improvizāciju, jo vairākas reizes ir zaudējuši. Tad sākas kompleksi. Iztur tie, kuriem caur šo pašu improvizāciju ir attīstījies liels gribasspēks un prāta, emocionālā elastība.
Pasākumi un projekti
Inese Zīle piemin arī video projektus: – Mūsu aktivitātēm var sekot YouTube, Facebook un Instagram, kur ir izveidotas „Pilnpiena" lapas. Iepriekš bija jaunieši, kas filmēja un montēja, šobrīd to daru pati. Internetā ir pieejamas mūsu veidotās trīs sērijas par detektīvi Zuzi, dažādos svētkos filmējam sveicienus Latvijai. Mans uzdevums ir aicināt aktierus koncentrēties filmēšanai, jo tas, ka viņam kadrā ir viens teikums, nenozīmē, ka nav jāpūlas. Tas ir darba process, kas veido aktiermeistarību un pašcieņu.
Mēs arī vadām pasākumus – gan reģiona, novada un pilsētas mērogā. Patīk performances – jau ilgu laiku sadarbojamies ar Cesvaines pili, kur bija gan mīmu, gan bronzas statuju performance. Jauniešiem patīk mainība, un mans uzdevums ir to piedāvāt. Tad katrs izvēlas, vai var un uzdrošinās piedalīties. Mans uzdevums ir palīdzēt, viņu uzdevums ir uzdrošināties. Pēdējos gados dalībnieki saņem arī brīvprātīgā darba grāmatiņas un krāj šīs stundas. Piemēram, kad braucam labdarības pasākumā uz Grašu bērnu ciematu, jauniešiem ir pieredze, ko nozīmē pasākuma organizēšana, komunikācija, konkrēti pienākumi un patstāvība, risinot problēmas pasākuma laikā. Tā ir milzīga pieredze dzīvei.
Kad jaunieši pārceļas uz citām Latvijas vietām, daļa no tiem turpina darboties improvizācijas grupās, daļa caur improvizāciju ir iemīlējuši aktiermākslu un kļuvuši par Latvijā pazīstamām personībām, piemēram, Gints Andžāns, Dainis Grūbe, Kintija Stūre, Matīss Budovskis un SWH balss Sanda Dejus. Bet daļa jauniešu saka „Mēs vairs neimprovizēsim, šajā laika posmā mums tas ļoti daudz deva – prasmi komunicēt, prezentēt sevi – mēs šo prasmi lietojam, bet tālāk neiesim". Inese Zīle piebilst: – Man ir liels prieks saņemt īsziņas ar „Paldies, ka iedvesmoji, iedrošināji un palīdzēji man atrast sevi!" Esmu kā pakāpieni uz lielās dzīves kāpnēm. Cenšos veidot audzēkņos dzīves prasmes, atbildības sajūtu, čaklumu, draudzīgumu, labestību, punktualitāti, apģērba kultūru.
Jau trešo gadu Jēkabpils Bērnu un jauniešu centrā Inese Zīle vada studiju "Ķirsis", kas darbojas līdzīgi kā „Pilnpiens". – Pavisam nesen mums bija sadraudzības turnīrs, un, lai gan trenere esmu viena, skolēni ir tik dažādi. Jēkabpilieši jautāja, „kāpēc tie madonieši tik smaidīgi, traki un enerģiski". Ir atšķirība, jo tur lielākoties ir jaunie audzēkņi, kas trenējušies vien gadu, – vēsta Inese Zīle.
Jaunieši novērtē kopā būšanu
„Pilnpiena" audzēkņiem ir ko teikt par to, kā ir būt daļai no kolektīva. Rūta uzskata, ka visforšākais improvizācijā ir dažādas spēles un skolotāja Inese Zīle. Kasparam visvairāk patīk pozitīvā gaisotne, jo viss vienmēr notiek ar smaidu, ja vien nenotiek gatavošanās lielajiem mačiem. Savukārt Adriāns uzsver: – Improvizācija ir tāda vieta, kur atnākt un izbaudīt divas stundas, ko šeit var pavadīt brīvā gaisotnē. Patīk iespēja darīt to, ko citās situācijās nedarītu, piemēram, iziet citu cilvēku priekšā, lēkāt, griezties, darīt un runāt, ko gribi, un visi to pieņem, jo esi savējais. Toms stāsta, ka „Pilnpienā" visi ir ļoti aktīvi un spēlēs vienmēr tiek rādīts kas smieklīgs. Marta stāsta, ka galvenā ir iespēja būt kopā ar interesantiem cilvēkiem un ar tiem sadraudzēties, turklāt treniņos netrūkst arī smieklu. Kā svarīgāko, ko nevar iegūt skolā, bet var attīstīt šeit, viņa min radošumu un iespēju būt uz skatuves un darīt lietas, ko citādi nedarītu. Ieva uzsver, ka labākais „Pilnpienā" ir skolotāja Inese Zīle: „Mēs abas esam kristietes, un viņa man ir ļoti daudz dāvājusi un pamācījusi manā ceļā. Man vienmēr ir bijušas grūtības sadraudzēties ar vienaudžiem, bet Zīle mani vienmēr iedrošina un redz manī to, ko es pati neredzu." Savukārt Marks uz "Pilnpienu" nāk jau astoņus gadus, nu jau kā ciemiņš, jo vidusskola pabeigta pirms laba laika. Viņš stāsta, ka tas ir kļuvis kā hobijs un improvizācija palīdz izlauzties no ikdienas rutīnas, un etīdēs var izdzīvot visu, ko vien vēlas.
Inese Zīle sirsnīgi bilst: – Vēlos pateikt paldies maniem mīļajiem bērniem un vecākiem, ar kuriem reizēm jau esam kā viena ģimene. Vecāki saskata bērnos labas izmaiņas – ir galvenie atbalstītāji, lai nodarbības būtu apmeklētas, jo dzīve jau piedāvā daudzas foršas lietas. Es apskauju katru, kurš gājis caur manu skolotājas dzīvi un pateicos par siltām sirdīm, ar kurām augu kopā!
25.05.2023.