Šodien, 25. martā, atceroties un pieminot 1949. gada 25. marta deportācijas, arī Madonas novadā norisinās piemiņas pasākumi.
Cesvainē, Ērgļos, Lubānā, Madonā, Mārcienā, Vestienā un citur notiek atceres brīži, kur cilvēki ar ziediem un svecītēm rokās pulcējas kopā, lai neaizmirstu un nākamajām paaudzēm atgādinātu par okupācijas varas cirstajām brūcēm tautai un ģimenēm. No Latvijas 1949. gada 25. martā izsūtīja 9147 ģimenes (29 252 cilvēki), kas tika klasificētas kā kulaki, un 3841 nacionālistu ģimene (12 881 cilvēks). Atšķirībā no 1941. gada jūnija deportācijām, kad pieaugušie vīrieši tika atšķirti un ieslodzīti nometnēs, šoreiz ģimenes izšķirtas netika.
"Sibīrija (1949-1956)" – tā ir grāmata, ko izsūtītā Ērika Apaļā (1919-1980) pēcnācēji jau mūsdienās izdevuši savas dzimtas vēstures saglabāšanai. Ērika mazmeita Ilze Miezāja kopā ar ģimeni dzīvo Gaiziņa apkārtnē, un vecaistēvs, viņa Sibīrijas dienasgrāmatas joprojām ir kā stipruma un vīrišķības simbols. Viņš bija studējis Latvijas Universitātes inženierzinātņu fakultātē, Ērikam piederēja ķieģeļu ceplis, un 1949. gada 25. martā viņš tika deportēts uz Omskas apgabalu. Tur strādāja vietējā kolhozā, izveidoja un vadīja ķieģeļu ražotni, vēlāk vietējā ciemā vadīja vairāku ēku būvniecību. Atbrīvots 1956. gadā un dzimtenē atgriezās 1956. gada 18. novembrī. No Sibīrijas uz bērza tāss viņš sūtīja apsveikumu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas studentei Annai Kauliņai, kas vēlāk kļuva par viņa dzīvesbiedri. Vēstules uz bērza tāss joprojām ir emocionāls piemineklis izsūtīto spējai saglabāt iekšējo gaišumu un radošumu nebrīves apstākļos. Šīs vēstules, kas rakstītas uz bērza tāss Sibīrijā (1941-1965), glabājas Latvijas muzejos un iekļautas UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" nacionālajā reģistrā.
25.03.2025.