Cēsu muzeja Izstāžu namā 15. martā atklāta Vidzemes Mākslinieku dienu vizuālās mākslas izstāde “Klimata pārbaude”.
Kāds ir šīs tradīcijas aizsākums? 1942. gadā Valmierā dzīvojošie mākslinieki D. Draulis, L. Knospiņš un E. Krimuldēns noorganizēja Vidzemes novada mākslinieku mākslas izstādi, kurā piedalījās 85 autori ar 200 darbiem. 1959. gadā Vidzemes mākslinieku izstādes rīkošanu pārņēma Cēsis, kur tās notika līdz 80. gadu beigām. Pēc neatkarības atjaunošanas, pārmaiņu laikā šīs izstādes nenotika. 2013. gadā Madonas muzejā ar mākslas izstāžu organizatores, tekstilmākslinieces Ineses Jakobi svētību iesākās tradīcijas atjaunošana – kopā sanākšana, savstarpēja iepazīšanās, ik gadu tiekoties citā pilsētā. Teju desmit gadus izstāde ceļoja pa Vidzemes lielākajām pilsētām, iegūstot savu tēlu, tēmu, ko noteica katra izstādes organizētājvieta, parādot mākslinieku jaunākos darbus. 2023. gadā izstāde piestāja Madonas muzejā, pēc tam par nākamo pilsētu tika izraudzītas Cēsis.
Līdz šim galvenais Vidzemes mākslinieku izstādes uzdevums bija izvilkt gaismā, apvienot, parādīt un izcelt esošos profesionālos māksliniekus, kuru pamata darbs nav mākslas radīšana. Tā, piemēram, tika aicināti visi mākslas skolu pedagogi. Izstāde ik reiz bija kā pamudinājums autoriem pievērsties jauniem radošiem meklējumiem, parādīt savas prasmes un talantus. Atsākot tradīciju 2013. gadā, vairāki mākslinieki un mākslas izstāžu kuratori lēma, ka reizi gadā nepieciešams dot iespēju satikties profesionāliem māksliniekiem, kuru saknes, mājvieta un darbavieta ir Vidzemē. Šī gada darbu tēma – "Klimata pārbaude" – aicināja cilāt aktuālos jautājumus: kā mākslinieki redz apkārt notiekošo, kā māksla rezonē ar dabu, ikdienu, klimata pārmaiņām? Šis gads Cēsīm turklāt ir ļoti īpašs, tas rit kultūras galvaspilsētas zīmē.
Izstādes atklāšanā tika uzsvērts, ka arī nākamās Vidzemes mākslinieku izstādes vieta būs Cēsis. Vai tas nozīmē izmaiņas Vidzemes mākslinieku izstāžu procesā? Vai tas piesaistīs vairāk mākslinieku un izcels "dārgumus" no perifērijām?
Izstādes organizēšanā šogad tika ievērots konkursa princips. Pieteicās 72 mākslinieki, no kuriem kompetenta žūrija 4 cilvēku sastāvā (Rotko muzeja vadītājs Māris Čačka, mākslas zinātniece un kritiķe Santa Hirša, Latvijas Mākslas akadēmijas docents Raimonds Kalējs, Cēsu muzeja direktore Ināra Bula), izvērtējot iesniegto, atlasīja 29 autoru darbus izstādei. Darbi tika vērtēti, nezinot autoru vārdus, pievēršot uzmanību darba aprakstam. Process noritēja attālināti, kas nav nekas neparasts mūsdienās un pie liela darbu skaita.
Madonas novadu Cēsu izstādē pārstāv māksliniece Margrieta Griestiņa ar telpisku mākslas darbu "Pludmale" un Kristīne Šulce ar autortehnikas diptihu – darbu divās daļās "Robežas I. Sasalums", "Robežas II. Atkusnis".
Kristīne Šulce ir beigusi Rēzeknes un Mākslas koledžu, telpas dizaina un reklāmas programmu, Latvijas Mākslas akadēmijas tekstilmākslas nodaļu. Ieguvusi Dizaina pedagoga diplomu. Izstādēs piedalās no 1994. gada.
Mākslinieces Šulces darbs veidots no ikdienā izmantotiem pudeļu korķiem, kas zaudējuši savu sākotnējo funkciju, pārveidoti par jaunu mākslas formu. Runājot par savu mākslas darbu, māksliniece vērš uzmanību, ka kompozīcija atspoguļo ideju par uzkrāšanos un slāņošanos – plastmasa, kas mūsu patēriņa dēļ nonāk vidē, simboliski veido barjeru starp cilvēku un dabu. Plastmasa – simbols industriālajai attīstībai un pārmērīgam patēriņam, kas uzkrājas un rada šķēršļus – robežas. Klimata pārmaiņas ir realitāte, kas liek pārvērtēt savas rīcības. Plastmasa simbolizē mūsu pašu radītās sekas – piesārņojumu, kas pārbauda dabas izturību un cilvēku spēju uzņemties atbildību.
Kristīne Šulce darbā "Robežas I. Sasalums" ataino, ka sasalums ir kā mūsu piesārņotā pasaule, "iesaldēta" laikā. Spilgtie, haotiski izkārtotie korķi rada dinamisku vizuālo tēlu, kas pievilina skatienu un tāpat kā ātrā mode un ilūzijas par skaistumu atspoguļo patēriņa kultūras virspusējību. Ātrā mode līdzīgi kā plastmasa šķiet pievilcīga, krāšņa, taču tās patiesā cena ir videi nodarītais kaitējums un, iespējams, mūžīgs sasalums. Robežas starp apzināšanos un vienaldzību pārbauda skatītāja uztveri. Mākslas darbs rosina uzdot būtiskus jautājumus: "Vai mēs redzam tikai skaisto, vai spējam ieraudzīt problēmu? Vai mēs izkļūsim no šī sasaluma, vai arī
iestrēgsim patēriņa ilūzijās?" Robežas ir pārbaude laikmeta vērtībām un spējai mainīties.
Mākslas darbā "Robežas II. Atkusnis" ir pretmets – atkusnis simbolizē pārmaiņas, ledus sāk kust, atklājas tas, kas ilgstoši bijis slēpts. Plastmasas korķi, kas iepriekš iesprostoti cietā, caurspīdīgā apvalkā, pakāpeniski atveras – tas uztverams divējādi, klimata pārmaiņas ir realitāte, simbolizē ilgstošu piesārņojuma uzkrāšanos, sāk plūst atpakaļ vidē, vēl vairāk saasinot klimata krīzi. Mēs visi esam pārbaudes priekšā, katram no mums sev jāuzdod jautājums, klimata pārbaude sākas ikvienam ar sevi.
25.03.2025.