Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstāžu zāļu mansardā skatāma ekspozīcija, kas šodienas notikumu kontekstā atkal izkliedz pagātnes un tagadnes sāpi un klauvē pēc cilvēcības.
Izstādes "Sibīrijas vēstules" faktu materiālus un tās tēlu nestās noskaņas vērts iepazīt ne tikai dzīves pieredzē rūdītajiem, bet arī vēstures lielo negantību neskartajiem jauniešiem. Tās ir skaudras liecības par mūsu tautas tik sarētotajiem likteņiem, cilvēkiem, kas izsūtījumā, nebrīves apstākļos Gulaga nometnēs un nometinājuma vietās Sibīrijā (1941-1965) dzīvoja skaudru dzīvi, bet uz mājām rakstīja sirds siltas vēstules. Rakstīja uz turienes nabadzības, savas attapības un dabas izšķērdības – bērza tāss lapām. Kā izstādes atklāšanā minēja Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja direktore Zane Grīnvalde, šīs vēstules bija un ir vēstījums par izdzīvošanu – spēku, kas slēpjas cilvēkā pat vissmagākajos apstākļos, par spēju saglabāt cerību un identitāti, neskatoties uz pāridarījumiem un grūtībām.
Vērtīgo izstādi sagatavojis Tukuma muzejs sadarbībā ar desmit citiem Latvijas muzejiem, kas glabā vēstules uz bērza tāss. Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss ir iekļautas UNESCO programmas „Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā reģistrā. Izstāde pirms gadiem angļu valodā bija eksponēta arī Francijā, Strasbūras Nacionālās universitātes bibliotēkā. Madonā to papildina izstādes kuratores Agritas Ozolas sagatavotās grāmatas "Sibīrijas vēstules" un "Ceļojuma piezīmes. Sibīrija. 1941-1943", kurās ir gan vēstuļu teksti oriģinālvalodās un tulkojumā, gan vēstuļu autoru likteņstāsti un vēsturiskas fotogrāfijas. Bez tam ekspozīcija mūsu muzeja mansardā ir papildināta ar dažādiem priekšmetiem no Madonas muzeja krājuma, kas bijuši nebrīves liecinieki un līdz ar cilvēkiem atgriezušies Latvijā.
Goda vietā ir arī apsveikums uz bērza tāss, ko 1950. gadā no tālā Omskas apgabala savām tantēm Latvijā izveidoja un atsūtīja 11 gadīgā Elza Trumekalne, šodien zināma kā Serdāne.
– Tas ir mūsu dokumentārais mantojums, kopīgā atmiņa, kuru nedrīkstam aizmirst, par ko mums ir jārunā un jāstāsta jaunajai paaudzei, lai viņi šo vēsti nodotu tālāk, lai neaizmirstu, – vēstures sitienus tautas likteņgaitā akcentēja muzejnieki.
Izstādes atklāšanā uzrunu klātesošajiem teica arī Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks uzņēmējdarbības atbalsta, tūrisma attīstības un veselības aprūpes jautājumos Artūrs Čačka, runāja izstādes autore – Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola, sveicienu nesa Madonas muzeja kādreizējā direktore Līvija Zepa.
Pēc svinīgās atklāšanas un izstādes apskates visiem bija iespēja noskatīties dokumentālo filmu "Elzas sirdī" (režisors Toms Harjo). Filmas galvenā varone ir mūsu novadniece Elza Serdāne, kura dalās atmiņās par piedzīvoto izsūtījumā. Filmas pirmizrāde notika 2023. gada 12. jūnijā Francijā, Latvijas vēstniecībā Parīzē.
Elzas kundzes cēlumu un iekšējo skaidrību toreiz iepazina daudzi interesenti Eiropā.
Bet pati izstādē ir kā ieiešana simboliskā bērzu birzī. Tai var apiet apkārt, pētīt un lasīt. Ik koku grupa saistīta ar kādu stāstu. Stāstu par deportācijām, par nacionālās neatkarības kustības dalībniekiem, Latvijas valstiskās neatkarības idejas nesējiem un viņu ģimenes locekļiem, kas bija traucējoši okupācijas varai un tāpēc represēti. Šajā stāstā iezīmētas tēmas par 1941. un 1949. gada masu deportācijām, deportēto, sodīto vīriešu izdzīvošanu nometnēs, deportēto ģimenes locekļu necilvēcīgi smago darbu un izmisīgo cīņu par savu bērnu veselību un izglītību, par sapni – atgriešanos Dzimtenē. Bērzs ir šīs izstādes centrālais tēls. Bērza koka stendu pamatnes, vitrīnas, pat bērza koka sēžamie, un Madonas muzejā – arī zaļas bērzu lapiņas uz grīdas kā dzīvības, cerības apliecinājums un dzīves turpinājums.
Izstāde muzejā skatāma līdz 11. maijam.
21.03.2025.