Būt onkologam nozīmē ne tikai ārstēt slimību, bet arī būt blakus cilvēkiem viņu dzīves sarežģītākajos un smagākajos brīžos. Tā ir profesija, kurā zināšanas, pieredze, profesionalitāte un medicīnas sasniegumi savijas ar cilvēcību, iejūtību un spēju dot cerību tur, kur tā šķiet vistrauslākā. Katrs pacients ir stāsts — par cīņu, drosmi un dzīvi pēc diagnozes. Madonas slimnīcas onkoloģe ķīmijterapeite IJA MALKAUSE, jau daudzus gadus strādājot šajā jomā, palīdz pacientiem ne tikai cīnīties ar slimību, bet arī saglabāt ticību un spēku.
Viņas nesavtīgais, pašaizliedzīgais darbs tiek novērtēts gan pacientu, gan kolektīva kolēģu vidū. Ijas aprūpētie pacienti dakteri vienmēr sveicina, uzrunā ar smaidu sejā, aprunājas un velta kādu labu vārdu. Februārī, kad notika ikgadējā Madonas slimnīcas labāko aizvadītā gada ārstu apbalvošana, Ija saņēma Atzinību nominācijā „Gada ārsts".
– Ar kādām sajūtām atceraties Atzinības saņemšanas brīdi?
– Kad slimnīcas vadītāja Līga Šerna un medicīniskais direktors Jānis Labucis paziņoja, ka esmu nominēta šai kategorijai un būs jāierodas uz mediķu apbalvošanas pasākumu, pārņēma patiess gandarījums. Kolēģi mani novērtēja, par to esmu pateicīga. Kādēļ mēs dzīvojam šajā pasaulē? Lai palīdzētu cits citam! Kopības sajūta, kas pārņem, kad kolēģi nāk klāt, apsveic, apskauj ir neaprakstāma. Paldies Līgai par šo burvīgo tradīciju, ko viņa ir ieviesusi! Es domāju, ka tā saglabāsies tik ilgi, cik ilgi vien pastāvēs Madonas slimnīca. Mans vislielākais gandarījums ir tas, ka izdodas noteikt pacienta diagnozi un veiksmīgi to izārstēt. Ir grūti ievērot distanci starp sevi un slimnieku, nepielaist viņu pārāk tuvu, tomēr tai pašā laikā jāspēj saglabāt empātiju un līdzcietību, sirsnīgas attiecības.
– Kas jūs pamudināja izvēlēties apgūt ārsta profesiju un kāpēc tieši onkoloģijas nozarē?
– Interese par medicīnu man un māsai parādījās jau bērnībā. Kā visi bērni, arī mēs spēlējāmies ar lellēm, tēlojot dakterus un medmāsas. Visvairāk šī joma mani uzrunāja laikā, kad vecmammai uz mājām tika pasūtīts žurnāls „Veselība", kurā publicēja interesantus rakstus par medicīnu, par ārstu un medmāsu tēlu Latvijas medicīnas un veselības jomā. Mans vecvectēvs no tēta puses Jersikā bija krīvs jeb zintnieks, bet tēvs prata pareģot laikapstākļus, to, kad labāk kokus cirst vai lopiņus kaut un tamlīdzīgi. Skolas gados (sevišķi vidusskolā) man patika ķīmija un bioloģija. 1985. gadā, beidzot Madonas vidusskolu, saņēmu savas ķīmijas skolotājas pasniegtu apbalvojumu par viņas darba mūžā labāk nokārtoto eksāmenu. Darbs onkoloģijā mani atrada gluži negaidīti. Beidzot vidusskolu, iestājos Rīgas Medicīnas institūtā un 1991. gadā beidzu Latvijas Medicīnas akadēmiju. Tajā laikā bija jāiziet divi gadi internatūrā un ķirurģijā. Mani uzrunāja Madonas slimnīcas ķirurģijas nodaļas personāls, īpaši Ivars Pudāns. Tolaik dakteris Uldis Arents beidza savas darba gaitas onkoloģijā un mani ieteica šim darbam, līdz ar to arī sāku strādāt par onkoloģi. Vispār ķirurģija un onkoloģija ir ļoti tuvas viena otrai. Ja man būtu iespēja vēlreiz sākt visu no gala, es izvēlētos to pašu ceļu. Vienīgais, ko darītu citādāk – studētu un mācītos onkoloģiju vēl padziļinātāk. Šī joma laika gaitā ir ļoti attīstījusies gan ārstēšanā, gan diagnostikā. Ja kādreiz uzskatījām, ka onkoloģija ir fatāla un nav ārstējama, tad mūsdienās tā ir arī kā hroniska slimība ar hroniskiem saasinājumiem ar remisijas periodiem, un cilvēki pēc izārstēšanās dzīvo pilnvērtīgu dzīvi.
– Lai atvieglotu onkoloģijas pacientu ikdienu, izveidota sabiedriskā labuma organizācija „HOSPISS LV". Lūdzu, izvērtējiet tās nozīmi un pieejamību!
– Pasaulē šī sistēma pastāv jau ilgāku laiku, bet pēdējos piecus līdz desmit gadus par to runā arī Latvijā. Virzība gan uz to ir ļoti, ļoti lēna, tā notiek gausi, arī mūsu novadā. Sabiedrībai novecojot un pieaugot dažādām kaitēm, šādi centri būs ļoti nepieciešami. Arī Madonas novadā priekšdienās noteikti vajadzēs domāt par slimnīcas paplašināšanu, lai šeit atvērtu kādu paliatīvās aprūpes nodaļu. Tas nenozīmē, ka te palīdzību saņems tikai onkoloģijas pacienti – tie var būt arī sirds un asinsvadu slimību pacienti vai cilvēki, kuri pārcietuši insultu, infarktu un traumas. Mūsdienu birokrātijas modelis paredz, ka mūsu novadā dzīvojošam pacientam jābrauc uz ārstu konsīliju Rīgā, Jēkabpilī vai Valmierā, kas skaitās tuvākās vietas. Būtu nepieciešams katrā novada slimnīcā nodrošināt ārstu konsīlija pieejamību, lai attiecīgi ļautu slimniekam saņemt pakalpojumus mājās vai stacionārā.
– Pastāstiet, cik būtiska ir ģenētisko testu loma savlaicīgā diagnozes noteikšanā un ārstēšanas uzsākšanā?
– Ģenētiskās analīzes tiek veiktas, ja ir kādi konkrēti audzēji pirmās vai otrās pakāpes radiniekiem. Sievietēm tas ir krūts vai olnīcu vēzis, vīriešiem prostatas vai kolorektālais vēzis. Katrā gadījumā, pirmkārt, jāveic profilakse, noteikti izmeklējumi. Ja tiek apstiprinātas ģenētiskās mutācijas, piemēram, klīniski pilnīgi veselai sievietei, lai izvairītos no saslimšanas ar konkrētu vēža tipu, var veikt preventīvas operācijas. Tādos gadījumos tiek piedāvāta profilaktiska mastektomijas operācija ar sekojošu krūts dziedzeru rekonstrukciju. Savukārt, ja tiek konstatēts kolorektālais vēzis ar pārmantotu totālu resnās zarnas polipozi, slimniekiem var tikt veikta profilaktiska kolektomija jeb visas resnās zarnas izņemšana. Tas palīdz izvairīties no vēža attīstības un pēc šādām operācijām pacienti dzīvo pilnvērtīgu dzīvi. Ģenētisko testu veikšanai ir ļoti liela nozīme, domājot par savu veselību!
– Neraugoties uz to, ka medicīna jebkurā jomā strauji attīstās, izaicinājumi neizpaliek…
– Jā, tā ir. Onkoloģijas nozarē jāsaskaras ar izaicinājumiem un apgrūtinājumiem. Liela problēma ir ilgā gaidīšana uz izmeklējumiem – kompjūteriem, magnētisko rezonansi -, lai agrīnā stadijā konstatētu vēzi vai noteiktu tā iespējamo metastazēšanos. Zāļu pieejamību vērtēju kā gana labu, taču pie problēmām noteikti vēl jāmin, ka onkoloģijas pacientiem līdz invaliditātes jeb tā saucamās grupas saņemšanai vai pagarināšanai jāgaida seši mēneši. Ja šajā laikā katru otro vai trešo nedēļu jābrauc uz Rīgu un jāveic vajadzīgās procedūras, tas ir liels materiālais slogs. Tas valstij ir jārisina, ne tikai piešķirot grupas, bet varētu domāt arī par finansējuma atvēlēšanu konkrētu diagnožu pacientiem. Pie problēmām es vēl minētu to, ka pie noteiktām vēža lokalizācijām imūnterapiju valsts atmaksā, taču pie citām neatmaksā, un tā arī ir birokrātijas radīta nejēdzība. Kā labu piemēru noteikti jāizceļ zaļais koridors, kas strādā veiksmīgi. Piemēram, pacientes ar krūts vēzi piecu līdz sešu darbadienu laikā tiek pie speciālista un diagnozes noteikšanas, kā arī tālākas ārstēšanas. Ja nebūtu šādas iespējas, gaidīšana rindā aizņemtu vairākus mēnešus.
– Ķīmijterapija ir ļoti agresīva vēža apkarošanas metode, un daļai pacientu to pat neiesaka izmantot. Vai nākotnē tā varētu kļūt saudzīgāka?
– Par to jau tiek domāts un ieviesti jauni risinājumi. Ir zāles, kas darbojas tieši uz audzēja receptoriem. Imūnterapija, mērķterapija, dažādi vielu inhibitori tieši darbojas uz audzēju, nebojājot normālās organisma šūnas. Tādā veidā ķīmijterapija tiek padarīta saudzīgāka, un pakāpeniski šī metode tiek ieviesta arī Latvijā.
– Jūsu darbs ir psiholoģiski ļoti smags, tas iztukšo un nomāc emocionāli. Ar ko novēršat domas un atslogojat prātu?
– Pirms vairākiem gadiem apmeklēju gleznošanas nodarbības un gleznoju šad tad vēl joprojām – tas mani relaksē. Manā kabinetā pie sienas piekārts pašas radīts mākslas darbs ar ziediem vāzē. Staigāju, nūjoju, jo svaigs gaiss izvēdina galvu. Peldos, nodarbojos ar rokdarbiem, nesen nopirku jaunu grāmatu, jo patīk arī lasīt. Ļoti novērtēju, ka slimnīcā ārstiem pieejamas psihologa konsultācijas. Mēs varam izmantot iespēju izrunāties ar šo speciālistu, izkratot sirdi un atbrīvojoties no tā, kas nomāc.
07.03.2025.