— Kādas ir jūsu domas trešajā gadadienā kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā par kara izbeigšanu?
Ernests no Cesvaines: – Diemžēl lielām varām ir savas spēles, mēs neesam noteicēji. Eiropai ir jāpalīdz Ukrainai, un, ja tā to nedara vai dara nepietiekami, ko tad mēs kā maza valsts varam izdarīt? Tādām mazām valstīm kā Latvija pašām ir grūti pastāvēt, tā ir bijis, un tā arī būs. Žēl, ka cilvēki iet bojā, un, ja pat tiks parakstīts miera līgums, kritušos jau neviens neatgriezīs.
Valdis no Praulienas: – Cerības uz Ukrainas uzvaru ir, bet diemžēl daudz atkarīgs no tā neprognozējamā amerikāņa. Zelenskis jau turas, bet nezinu, vai viņam izdosies dabūt atpakaļ Krimu. Tik daudz ukraiņu ir krituši un iedzīvotāju ir gājis bojā. Karš nežēlo nevienu. Eiropai ir jāpalīdz, jādod ieroči, munīcija, lai ukraiņi uzvarētu. Uz Trampu jau nevar paļauties.
Madonietis Aivars: – To jau neviens nezina, tai skaitā arī mēs. Tās tomēr ir globāla mēroga intereses, un ne jau pie mums visu atspoguļo, daudz kas ir miglā tīts. Ja vēl lasa ārzemju ziņas, tad priekšstats ir vispusīgāks, taisnība ir kaut kur pa vidu. Arī attiecībā uz miera sarunām – kāds vispār var būt pamiers ar krieviem? Neviens karš nav labs, ļoti daudz nevainīgu cilvēku iet bojā.
Madonietis Guntis: – Es domāju, ka miera sarunu nebūs. Zelenska kungs aizstāvēs Ukrainas intereses un to nepieļaus, jo viņa valsts tiek iekarota. Ja Latvija būtu šādā situācijā – vai tad mēs savu zemi svešiem iekarotājiem atdotu? Protams, ka ne, un mēs arī cīnītos. Cerēsim, ka Ukrainai viss izdosies un tā svinēs uzvaru.
25.02.2025.