20. februārī Praulienas pagasta Vistiņlejas kapos zemes klēpī tika guldīta rakstniece Ilze Indrāne (īstajā vārdā Undīne Jātniece).
Baltu bērzu, baltas sniega segas un cilvēku atmiņu ieskauta, šī aiziešana bija gaiša un pašas rakstnieces un skolotājas paveikto darbu apliecinoša.
– Reizē ar mammu aiziet gadsimts – milzīgs laika periods, gandrīz laikmets, – atvadoties teica Ilzes Indrānes meita Ieva Jātniece. – Lai kas arī tajā bijis, patiesībā tas bijis bagāts un skaists laiks gan viņai, gan daudziem no mums. Šobrīd dzirdam un klausāmies to, kas notiek pasaulē, un domājam, ko mums mācīt saviem bērniem un mazbērniem. Atsaucoties uz mammu, gribu atgādināt, ka viss, kas mums jāmāca, ir būt cilvēkiem – padot roku, pielikt plecu, kad otram tas vajadzīgs, nebūt alkatīgiem, nebūt grābstīgiem, nebūt materiālistiem. Vērts paskatīties uz augšu un paskatīties arī uz zemes. Lai kādas būtu tehnoloģijas, lai kādi būtu laiki un vara pār mums, svarīgi ir būt un palikt cilvēkiem, vienmēr – cilvēcīgiem.
– Gribu teikt vārdus, ko rakstniece būtu teikusi jums visiem, – vēstīja Ilzes Indrānes dēls Juris Jātnieks. – Nākot no viņas mājas pāri pagalmam, kaut bija grūti, ikreiz nācu smaidīdams. Viņa vienmēr pateica tā, lai ikviens aizietu smaidīgs un ar iekšēju bagātību. Kad tuvojās viņas pēdējais laiks, bija daudz brīžu, kad rakstniece atgādināja: "Esmu atdevusi jums (un ne tikai mums, tuviniekiem, bet visiem) savu talantu." Viņa atvadījās mērķtiecīgi – tik vienmērīgi, mierīgi un apzināti. Viņa teica: "Ņemiet manu rakstīšanas talantu, manu runāšanas talantu, manu zīmēšanas talantu (par ko daudzi varbūt nezina, ka viņa arī brīnišķīgi zīmēja) – ņemiet tos visus un ejiet! Nesēdiet pie manis, netērējiet stundas, ņemiet savas stundas un lietojiet tās paši, kopjot apdāvinātību tālāk arī pēc manis!"
Lietot savas baltās stundas un kopt talantus – tas ir vēlējums mums visiem – arī skolēniem, arī jauniešiem. Netērēt laiku bezjēdzīgi, darboties, attīstīt savu apdāvinātību, lai pēc tam citi varētu to ieraudzīt un kopt arī savējo. Mirdzēsim! Kopsim talantus, spīdēsim paši un uzmirdzēsim viens otram kā tauta, kā patiesi un īsti cilvēki!
– Kad aiziet mūsu mīļie, paliek vien gaisma, – Madonas novada pašvaldības vārdā pauda Zigfrīds Gora. – Ir lietas, ko šajā pasaulē nevaram izmainīt, un tas ir apturēt laiku un būt mūžīgiem. Tomēr mēs noteikti varam izdarīt to, ka ar savu darbu, attieksmi, mīlestību, godu un cieņu varam padarīt mūžīgu mūsu gara spēku. Ilze Indrāne ir dziļi latviska rakstniece. Mūsējā. Un ne tikai tāpēc, ka dzīvoja šeit, Madonas novadā, bet arī tāpēc, ka rakstīja un stāstīja par mums, savējiem. Par mūsu attiecībām, skaisto dabu, apkārtni. Joprojām priecājamies par Mīlestības graviņu Madonā, kur Lazdu laipa Madonas kopienai ir kā mīlestības un drosmes simbols. Līdzās mīlestībai, protams, ir arī sāpes. Kā teica rakstniece: būt cilvēkam – tas ir piedzīvot arī sāpes, nepārvaramas skumjas par tālajiem saulrietiem.
Madonas pašvaldība izsaka dziļu pateicību par Ilzes Indrānes ieguldījumu pedagoģijā, audzinot un mācot jauno paaudzi ar īpašu nodomu – lai augtu personības. Paldies par izcilību rakstniecībā, tādā veidā atklājot mūsu visdziļākos emocionālos stūrīšus. Paldies par prasmi savienot lauku vidi ar emocijām, un visdziļākā līdzjūtība tuviniekiem, pavadot zemes dzīves pēdējā gaitā māti, vecomāti, vecvecmāmiņu.
25.02.2025.