Piedaloties plašas apkārtnes lokam, Madonas muzeja izstāžu zālēs 15. februārī tika atklāta piemiņas izstāde, kas veltīta māksliniecei, muzejpedagoģei, mākslas pasniedzējai, teātra improvizatorei, ģimeniskai un radošai personībai — Danutei Vēzei (04.02.1974.—03.05.2024.).
Sarīkojums apstiprināja, ka klātesošo atmiņās Danute dzīvo kā gaismas pielieta būtne, daudzpusīga māksliniece, kuras rokrakstu cilvēcībā un mākslā iepazina daudzi. Viņai patika eksperimentēt un atklāt sevi dažādos mākslas virzienos. Izstādē redzam Danutes mācību darbus no skolas laikiem, tāpat akvareļus, eļļas un akrila gleznas, tekstilmākslu, suvenīrmākslu un autortehnikā darinātus darbus, kas apliecina profesionālu briedumu.
Mūsu aicinājums ir izplatīt labo un skaisto. Danute šo aicinājumu pildīja par visiem 100. Kad nāca nežēlīgais pārbaudījums, bija jāsastopas ar lielu pieņemšanu, jāiziet jauna līmeņa skola. Slimībā cilvēks piedzīvo sāpes un ekstrēmu niecību, kas spēj dot arī patiesu pazemību, un tā savukārt pievelk Dieva žēlastību. Cilvēks tad nereti piedzīvo pārgalvīgu Dieva degsmi, interesi par Dievu, un, pat ēdot ciešanu maizi, sev un citiem var dāvāt mieru, harmoniju, prieku. Katrā ziņā lētas attiecības ar mums Radītājs nav gribējis. Drīzāk īstas; kaut skaudras, bet īstas. Kad tam atveramies, Viņš dod spēku pārvarēt grūtības. Lai straume nes – kā animācijas filmā… Domājot par Danuti, atceros arī Avilas Terēzes dotās metaforas garīgās izaugsmes posmiem – aka, straume un lietus. Sākumā ikviens skatās, lai ieraudzītu sevi, kas īsti esi; tad ir straume, kas nes; un tad arī žēlastība, kas nāk kā lietus no Dieva, no debesīm. Visi šie elementi ir filmā, ir dzīvē, un tādi bija arī Danutes dzīvē. Viņa bija gatava debesīm. "Nekā vairāk nesacīšu Kā tikai vienu, proti – man tur debesīs ir viena kaija. Kaijiņa. Balta ļoti…"
Izstādes atklāšanā Imanta Pulksteņa ģitārspēles pavadījumā dziedājām šo dziesmu ar Imanta Ziedoņa vārdiem un atcerējāmies Danuti.
– Muzejs ir satikšanās vieta. Vieta, kur apmeklētājs tiekas ar mākslinieku, redz mākslu un satiek muzeja cilvēku, – uzrunā sacīja iestādes direktore Zane Grīnvalde. – Piemiņas izstāde "Mūsu Danute" ir vēstījums par gaišo, radošo, trauslo un netaisnīgi ātri aprauto mākslinieces daiļradi. Izstādē skatāmi no novadniekiem deponētie mākslas darbi, ko Danute savulaik radīja un ko muzeja mākslas nodaļas vadītāja Elīna spēja apkopot, uzrunājot vietējo sabiedrību.
– Uzzinot par izstādi, man radās divējādas sajūtas – viena skumja, jo vēl nesen baudījām Danutes sirsnību, pozitīvismu, ticību, nu viņas vairs nav, kaut gars ir klātesošs, – pauda novada pašvaldības pārstāvis Zigfrīds Gora. – Otra ir gandarījuma sajūta, ka mēs, Madonas kopiena, cienām savus izcilos cilvēkus, novērtējam viņu atstāto mantojumu un tajā rodam spēku.
– Danute katru brīdi prata pārvērst priekā, savā mīļajā – dzeltenajā – krāsā. Katru melno brīdi, melno notikumu viņa pārvērta – tas bija Danutes spēkos, – liecināja Jāņa Simsona Madonas mākslas skolas direktore Kristīne Šulce. – Danute nāk no Gulbenes puses, ir beigusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžu, Rēzeknes augstskolu. Strādāja Madonas Bērnu un jauniešu centrā, Madonas muzejā, Jāņa Simsona Madonas mākslas skolā. Mūs abas nesa viena straume, vienas intereses, viens ceļš. Madonas mākslas skolai 2015. gads bija lielais laimests, jo Danute tad uzsāka strādāt ar mazajiem bērniem, pirmajiem kursiem. Viņa iešūpoja audzēkņus mākslā līdz galam, jo daudzi iemīlēja šo jomu, aizgāja mācīties tālāk. Viņas audzēkņu devums nāks atpakaļ, to nākotnes Latvijā vēl redzēsim. Mākslā Danute arī pati bija laimīga. Nesaprotu, pa kuru laiku viņa paguva izdarīt tik daudz. Tas bija viņas laiks – steigties, veikt, nedusmoties, iet savu ceļu. Nameja gredzenu uzvelkam latvietības atpazīšanai, un mums ir arī mazais kociņš pie krūts, caur ko atpazīstam piederību, ka esam kādu mirkli bijuši kopā ar Danuti. Redzam tevi sapņos, Danute, atceramies tevi, ievijam sarunās – tu esi mūsos dzīva!
– Apbrīnojami, kā Danute dažādās situācijās prata izmantot materiālus un radīt no nekā, – aizdomājās kolēģis Māris Karlsons. – Tuvojās novada skolēnu dziesmu un deju svētki, un mums paziņoja, ka jānoformē estrāde. Līdzekļu nebija, bet Danutei bija ideja. Tolaik Sarkaņu pusē bija atvestas jaunas caurules ūdens un kanalizācijas sistēmas pārveidei. Danute ierosināja vispirms caurules izmantot estrādes noformēšanā. Tās tika atvestas, apstrādātas, un rezultāts bija krāsains, viegls, elegants. Kad svētki beidzās, caurules tika aizvestas, un dažs Sarkaņu iedzīvotājs pat nezina, ka ūdentiņš viņa mājā pienāk pa Danutes apgleznotajām ūdens caurulēm.
Izstādes "Mūsu Danute" organizatore Elīna Krupko savā uzrunā atklāja, kā ekspozīcija tapa, ka tajā piedalījās daudzi – ar vienu vai vairākiem darbiem, ar atsūtītu stāstu, kādu Danutes domu: – Ja kādam vēl kas sakāms, drīkst turpināt to darīt, jo izstādi uzskatām par dzīvu organismu. Te skanēs Danutes balss, ir video no teātra improvizācijas uzstāšanās, var palūkoties fotogrāfijās, kas nākušas no dažādiem avotiem un vēsta par Danutes prieku, bērnišķīgo un izbrīna pilno acu skatienu. Viņa iepriecināja un smīdināja cilvēkus, kā improvizatore nebaidījās būt arī smieklīga, viņa bija izcila, dabiska aktrise.
– No vienas puses bēdāties nav par ko, no otras – skumjas sirdī ielīst, – neslēpa kolēģis Imants Pulkstenis. Runātājs pieminēja Danutes trīs šķautnes: – Viena ir tā, ka viņa bija kā bērns. Danute bija tik bērnišķīga un, paskatoties video no BJC pulciņa, kur Danute darbojās ar audzēkņiem, vai cita, kur ir ar saviem bērniem, var redzēt, ka, neskatoties uz paaudžu dažādību, viedo māksliniecisko varēšanu, Danute sastrādājās tik harmoniski, viņa bija labākā mamma. Otra lieta – akcepts. Danute bija akcepta karaliene. Ar viņu bija viegli un gaiši, jo idejām teica "jā". Tas bija īsts pieskāriens radošumam, un trešā lieta – no Danutes varēja sagaidīt visu. Improvizācijas teātrī ir prakse, ka tevi iemet lielā bedrē, un tad skatītājs vēro, kā aktieris no tās izkulsies. Danute mācēja situāciju pagriezt pa labi, pa kreisi tik negaidīti, ka ar saviem izteicieniem un skatījumu vienmēr bija interesanta.
– Man bija gods Danuti pazīt sešus gadus, un ir bezgala žēl, ka tik maz, – vēstīja māsa Diāna Cērmane no Rīgas. – Laiks katram dots tik, cik ir, nekad to iepriekš nezinām. Danute piedalījās dejas meditācijā, un šodien aicinu telpā izveidot apli un mazu brīdi, piedaloties dejas meditācijā, pilnīgi no jauna ieraudzīt Danutes darbus.
Pieredze, ko šai performancē guva iesaistītie, katram nu ir sava. Šķiet, daudziem tā lika ieskatīties ne vien Danutes gleznu un tekstiliju, bet arī viņas draugu un kolēģu acīs, sajūtot rokās sadošanās silto un uzticības pilno pieskārienu, vietējās kopienas sirsnību.
Izstāde "Mūsu Danute" muzejā skatāma līdz 23. martam, tās laikā notiks pasākumi, kas saistīti ar autores dažādo interešu loku. 1. martā pulksten 14 muzejs aicina uz atklāto nodarbību dejas meditācijā. Ņem līdzi klusus apavus un nāc apciemot Danuti!
21.02.2025.