Kad rudens pusē saņēmu uzaicinājumu astoņiem folkloras kopas „Vērtumnieki” dalībniekiem pievienoties Latvijas grupai festivālam Čīlē, pirmais domu zibsnis aizlidoja uz Latīņamerikas Klusā okeāna piekrasti.
Līdz šim par Čīli nebiju ne domājusi, ne interesējusies – tik vien kā šad tad, lielveikalā ar iepirkuma groziņu ejot, gadījās paiet garām vīna plauktam ar uzrakstu „Čīle".
Pēc uzaicinājuma viss mainījās – domāju par madoniešu tradīciju pienesumu festivāla repertuāram, sāku interesēties par šo zemi.
Ar dažiem faktiem atsvaidzināšu arī lasītāju atmiņu. Tātad – Čīle ir Latīņamerikas valsts, kas izstiepusies 4300 km garumā gar Kluso okeānu un iespiedusies tikai 180 km platumā Andu kalnos, kas aizņem apmēram 80 % no valsts teritorijas. Galvaspilsēta – Santjago (man par pārsteigumu izrādījās, ka tā ir viena no Rīgas sadraudzības pilsētām). Valūta – peso (CLP).1 eiro ≈ 1000 CLP. Rēķināšana pavisam vienkārša – „sametam pa pieci tūkstoši „taksim" un braucam!".
Pēc diezgan nogurdinoša lidojuma Čīle mūs sagaidīja ar koši zilām debesīm, spožu sauli un karstumu ap +35 grādiem. Nokļuvām festivāla centrā Calera de Tango, kur tikām izmitināti koledžas kopmītnēs kopā ar pārējo valstu grupām – Polijas, Kostarikas, Argentīnas, Meksikas un, protams, Čīles dalībniekiem.
Par sadzīviskiem apstākļiem šoreiz paklusēšu, jo gulēt bija, uz kā (matrači uz paletēm), arī spilvenus, palagu un segu katram atnesa (vēlā pievakarē), tualetes papīra plānums bija tieši tāds, ka caur to varētu vērot saules aptumsumu (ja tāds būtu). Arī mūsu fiziskajām aktivitātēm bija uzlikta diezgan augsta latiņa – ja gribēji tikt pie siltā ūdens, lai nomazgātos, vajadzēja pamosties agrāk par visiem un skriet pēc iespējas ātrāk pāri ielai aiz tuvākā sporta laukuma (apmēram 300 m), kur, iespējams, tiksi pie kārotās dušas. Ne vienmēr saņēmām apsolīto balvu par skrējienu.
Jau pirmajā vakarā jautrība, mūzika un dažādu tautu dejas neformālā gaisotnē sita augstu vilni – tika demonstrēti katras valsts danči. Tikai spriganākajiem izdevās izsist kājas latino ritmos, toties viņiem bija jāpiedomā, kā izlēkt mūsu polku.
Brīvajā laikā gatavojām suvenīrus no dzijām, taisījām puzurus.
Pirmā ekskursija – uz vīna darītavu „Undurraga". Pa ceļam vērojām interesanto dabu. Pārsteidzoši, ka gandrīz ap katru māju nopietni žogi, kurus papildina dzeloņstiepļu pinumi. Vakarā, laikam vīna iespaidā, katra valsts rīkoja mēģinājumus. Skanēja visos stūros.
Agri no rīta sākās atrakcijas – pāri ielai piebrauca dārzeņu un augļu tirgotāji: arbūzi, zemenes, mango, persiki, nektarīni, avokado… un visi tādā gatavības pakāpē, par kuru šeit, Latvijā, varam tikai sapņot. Nodibinājām kontaktus un noskaidrojām, ka mums nav jāizpērk visa viņu kravas mašīna – viņi būšot trešdienās, piektdienās un svētdienās. Laipni lūgti! Labi, ka līdzi visiem sorbeks, pangrols, enterols u. tml. Nekādu problēmu!
Beidzot visi vairākos autobusos devāmies uz Calla Larga pilsētu, kur bija paredzēta festivāla atklāšana (manuprāt, sen jau ir atklāts). Piebraucot pie parka, kur notiks koncerts, sirreāla sajūta: ir janvāris, viss zied un zaļo, skaistas palmas, aizbrauc traktoriņš ar siena ķīpām un pie skatuves… jaungada egle visā savā daiļumā (gluži kā pie „Lido" Rīgā) – izrotāta ar bumbuļiem un spožām lampiņām.
Pavisam festivāla laikā bija seši lieli koncerti, bet ārpus tiem norisinājās dažādas meistarklases, valstu prezentācijas, kā arī kulinārijas mantojuma diena. Mēs bijām atveduši savu rupjmaizi, sierus, medu un „Melno balzāmu". Vislielākā interese bija par maizi, jo tajā zemes pusē šādu maizi nepazīst. Kombinācija siers un medus bija ļoti iecienīta. Arī mēs paši baudījām citu valstu našķus.
Brīvajās dienās devāmies ekskursijās uz Santjago. Man pašai vislabāk patika diena Valparaiso, kas ir sena, ļoti savdabīga, krāsaina jūrnieku pilsēta ar neskaitāmiem krāšņiem grafiti darbiem (tā veiksmīgi nomaskējot seno māju pussagrūšanas stāvokli). Pusdienas senā autentiskā zvejnieku krodziņā.
Aizkustinoši bija divi priekšpēdējie koncerti kūrortpilsētā El Tabo. Skatuve – gandrīz pašā Klusā okeāna krastā, saulriets un tautu mūzikas varavīksne. Skatītāji bija atsaucīgi, laipni, nāca fotografēties, teica labus vārdus.
Labi vārdi un liels paldies jāsaka arī mums Madonas novada domei, kuri atbalstīja mūs ceļā uz un no lidostas.
11.02.2025.