Aizvadītajā nedēļā redakcija tika informēta, ka Madonas pilsētas vidusskolā pirmklasnieku starpā izcēlies strīds, noticis kautiņš un cietušais nokļuvis slimnīcā.
Sazinoties ar skolas vadītāju Arnitu Krīgeri, direktore atklāja:
– Tā ir ļoti sensitīva lieta, kas prasa dziļāku iedziļināšanos un analīzi. Tas īsti nebija kautiņš, tāpēc jājautā, cik atbildīgs ir cilvēks, kas notikušo tā nosaucis, un kas sabiedrībā līdz ar to rada lielāku sašūpošanos, nekā notikums ir pēc būtības.
Mēs, skola, šo situāciju risinām ar konfliktā iesaistītajiem bērniem, ar viņu vecākiem, ar visām iesaistītajām pusēm. Situāciju esam izrunājuši, tās skaidrojumā un audzinošajā darbā, lai šādas situācijas neatkārtotos, ir iesaistījies sociālais pedagogs. Ar to strādājam. Nenoliedzu, ka bija konfliktsituācija starp 1. klases skolēniem, bet, vai to var dēvēt par kautiņu, teiktu – nē. Man ir cita redzes glezna par to, kas ir kautiņš.
– Tomēr ir cietušais, un puisis nokļuva slimnīcā.
– Sazinoties ar vecākiem, kas bija ieradušies pie klases audzinātājas, precīzas informācijas par to nav. Apgalvojums, ka skolēns nonāca slimnīcā, jo cieta incidenta dēļ, nav apstiprināts. Skolēnam jau iepriekš bija saslimšana, un tādas sekas, kas parādījās, varētu būt viņa slimības vēstures, tās norises dēļ. Ārsti neapstiprināja, ka tās būtu radušās no konflikta. Jā, puisis bija novērošanā, viņam bija saslimšanas pazīmes, bet ir informācija, ka skolēna vecāki nemaz nevēlas teikt, ka viņu bērns nonāca slimnīcā. Viņi apdomā, vai vērsties policijā, bet par slimnīcu minēt negrasās. Esmu skaidri paudusi, ka, ja mums būs jāsniedz policijai skaidrojums, noteikti minēšu, ka bērns slimnīcā bija. Situācija ir neviennozīmīga. Jā, pilsētā par to runā, arī es dzirdēju runas, bet lieta nav vienkārša, un krāsas nevajadzētu sabiezināt.
– Tāpēc "Stars" interesējas, lai sabiedrība aiz neziņas krāsas nesabiezina.
– Ar visiem iesaistītajiem skolēniem un viņu vecākiem esam veikuši pārrunas – viņi apzinās situācijas nopietnību.
– Vai ir skaidrs, par ko bija konflikts?
– Sākotnēji tā bijusi savstarpēja spēlēšanās, kur, neizprotot līdz galam spēles nosacījumus vai iesaistīto skolēnu lomu šai spēlē, starp bērniem ir sākusies grūstīšanās un konflikta risināšana, bet tas nebija kautiņš.
– Vai tad, ja ir grūstīšanās un dūru vicināšana, un ir cietušais, vai to nevar apzīmēt ar vārdu "kautiņš"?
– Tur bija speršana ar kāju.
– Tas taču vēl trakāk! Speršana ar kāju, šķiet, vēl pazemojošāks "cīņas" paņēmiens, turklāt tas bērna veselību apdraud nenoliedzami.
– Situācija nav patīkama. Cietušajam skolēnam vecāki tai pašā dienā bija ieradušies pakaļ, jo pirmajās klasēs vecāki nāk pēc saviem bērniem. Notikušais ar viņa vecākiem tika izrunāts, tika paskaidrots, un neviens nevarējām paredzēt, ka bērns nonāks slimnīcā. Vecāki minēja, ka slimnīcas nepieciešamība varētu būt saistīta ar slimības sekām, ar ko viņu bērns iepriekš slimoja.
– Trakāk par fiziskajām traumām šai gadījumā, manuprāt, ir psiholoģiskās. Kā gan lai bērns atgriežas kolektīvā, ja tika sists. Kā viņš varēs tur būt?
– Skolā ir novērošanas kameras, un tas, ko tajās redzējām, ir, ka cietušais, kā jūs to nosaucāt, bija situācijas iniciators. Viņš bija tas, kas pirmais to darīja. Šo ierakstu redzēju arī es un skolas sociālais pedagogs. Vecākiem tas ir pateikts. Tāpēc jau saku, ka situācija ir neviennozīmīga un sensitīva. Mēs risinām jautājumus, kā bērniem tālāk savstarpēji sadzīvot. Tie ir jautājumi, kas saistīti ar socializēšanos, ar iedzīvošanos kolektīvā, ar speciālistu apmeklējumu. Vai sabiedrībai tas viss jāzina?
– Domāju, ka pamatlietas ir jāzina, lai nebūtu baumu, lai neskanētu tikai vienas puses izgaismojums. Jūs teicāt, ka cietušais skolēns bija konflikta iniciators, bet iniciators kam – speršanai?
– Jā, viņš bija tas, kas pirmais to dara, bet, vai to vecāki uztvēra no sarunām – nezinu. Kamēr bērns bija slimnīcā, klases audzinātāja un sociālais pedagogs sarunājās ar viņiem telefoniski. Kamēr bērns bija slimnīcā, esam runājuši pamatā ar pārējiem iesaistītajiem. Cietušā vecākiem, protams, ir tiesības par notikušo ziņot policijai, to viņiem apstiprināju, bet situācija no cietušā puses nav tik viennozīmīga.
– Svarīgi, lai šādi konflikti netiktu "norakti", lai tie neatkārtotos, lai bērnu galvās nerastos doma par visatļautību, ka par šādu soli nekas nebūs.
– Bērnu sadursme, kā rāda video kamera, ilga 2 minūtes. Tur nebija gatavošanās, tas nebija ilgstoši, tā bija spontāna bērnu reakcija uz situāciju, kurā bērns nezina, kā rīkoties. Bērnam nebija pieredzes, sākotnēji bija pagrūstīšanās, kuras laikā kā aizsardzības līdzeklis vai citādi bija speršana. To darīja viens, un pretī darīja iesaistītie. Bet pirms tam tā bija spēle, neveiksmīga uzgrūšanās spēles situācijā. Kad ar bērniem pārrunājām, kāpēc viņi tā darīja, atbildēt viņi nevarēja. "Nezinu," – teica.
– Kā skola no savas puses rīkosies?
– Izmantosim iespējas, ko Madonā piedāvā smilšu terapija, speciālistu apmeklējums; ar situāciju strādājam, bet kopējā atbildība zināmā mērā ir arī sabiedrības atbildība par to, kā ģimenes ar saviem bērniem runā par cēloņiem un sekām. Kas notiek brīdī, kad bērns sper. Ja šobrīd lielākoties skola domā par to, kā skaidrot un mācīt, bet ģimenēs ir tendence vainīgos vairāk meklēt sabiedrībā nevis tajā, ko katrs dara, tad vieni paši skolā šādas un līdzīgas situācijas izskaust nevarēsim. Iesaistītie vecāki to labi saprot un apgalvo, ka ar saviem bērniem runā, strādā. Tomēr, kāpēc agresivitāte izpaužas šādā veidā, kāpēc bērniem ir prasme risināt konfliktsituācijas nevis runājot, bet sperot, mums ne vienmēr ir atbildes.
– Instinkti, spontanitāte, rīcība, kas noskatīta televīzijā, filmās – viss kopā.
– Jā, tā mūsu pirmklasnieki arī teica, ka šos piemērus (kāpēc spēruši, kāpēc nedarīja ko citu) noskatījušies jūtūbē. Kādam tētis bija skatījies šādas filmas, kur tas notiek, un bērns pēc tā, ko redz, līdzīgi risinājis savu konfliktu. Varu likt roku uz sirds un teikt, ka skolā šādus sižetus nerādām un tā darīt nemācām.
– Kā teicāt – situācija no bērnu puses nebija plānota, tā bija spontāna.
– Pirms launadziņa bērni stājās rindā – vieni gāja mazgāt rokas, vieni spēlēja iesākto pagarinātās grupas laikā, bija arī skolotāja klātbūtne, un tad bija īss brīdis, kurā tas notika.
Spiediens uz skolu, ka skolai ir jāvar novērst šādas situācijas, ir liels. Mēs to labi saprotam. Un tas prasa gan izpētes darbu par notikušo, gan sarunas un izlīdzinājumu. Kā visu objektīvāk pasniegt un izskaidrot, lai sabiedrībā nerodas sajūta, ka skolā notiek šausmu lietas, arī ir atklāts jautājums. Ar to strādājam, tas nav viegli, un skola viena pati ar to galā netiks.
04.02.2025.