Barikāžu laiku — Latvijas vēstures nozīmīgo notikumu, kas norisinājās 1991. gada janvārī, kad tauta apvienojās, lai aizstāvētu brīvību un neatkarību pret PSRS militāro spēku draudiem — 20. janvārī kopš 1997. gada atzīmējam kā svarīgu atceri.
Toreiz cilvēki no visas Latvijas pulcējās Rīgā, veidojot barikādes un sargājot stratēģiski svarīgos punktus. Šobrīd muzeji, skolas un kultūras centri rīko pasākumus, lai atmiņas par tautas vienotības un pretspara laiku apliecinātu nākamajām paaudzēm. Barikāžu atceres pasākums vakar notika arī pie Madonas muzeja.
– Kad uzzinājām, ka no mūsu saimniecības vīri brauks uz Rīgu, Ļaudonas vidusskolā, kur tobrīd strādāju par sporta skolotāju, vienojāmies, ka jaunākajiem skolotājiem tāpat jāpiedalās, – vēstīja Ērika Pomere. – No skolas uz barikādēm aizbraucām četratā. Rīgā iebraucām 14. janvāra vakarā, un Koordinācijas centrs mūs nosūtīja uz Vecmīlgrāvja tiltu. Šis tilts savienoja Rīgas centru ar Mangaļiem, kur atradās OMON bāze. Līdztekus armijai OMON bija galvenais militārais spēks, kas pārstāvēja PSRS saglabāšanas ideju. Vairākkārt omonieši šķērsoja tiltu, bet nekādas darbības neveica. 16. janvāra vakarā bija jādodas mājās, bet mūs neviens nenomainīja, un palikām vēl vienu nakti. Vakarā, lai nedaudz apsildītos un papildinātu krājumus, gribējām aizbraukt uz Vecmīlgrāvi, kur dzīvoja mani radi. Gaidījām pieturā autobusu, kad piebrauca omonieši ar pāris "bobikiem" un visus, kas atradās pie ugunskuriem, ar skaļiem uzkliedzieniem noguldīja zemē. Nobloķēja ceļu Rīgas virzienā. Kāda balta "Volga" tomēr mēģināja izbraukt, un viņi mašīnas virzienā šāva. "Volga" iebrauca starpjoslā, vēlāk izrādījās, ka tika nošauts šoferis – Roberts Mūrnieks. Pa to brīdi mēs bijām devušies uz Vecmīlgrāvi, bet, kad atgriezāmies, nebija neviena cilvēka, autobusi bija izdemolēti, somas izmētātas. Pēc dramatiski piedzīvotā 17. janvārī atgriezāmies Ļaudonā.
Aldis Bondars atcerējās, ka uz barikādēm 23 gadu vecumā devās kā students no Jelgavas: – Darbojos Tautas frontē, un, uzzinot, ka Rīgā notiek šūmēšanās, no kopmītņu istabiņas mēs, četri puiši, devāmies uz Rīgu. Vakarā atgriezāmies Jelgavā, un tā 5-6 dienas izdzīvojām barikādes. Vai bija bailes? Brīdī, kad dzirdējām par Mūrnieka nošaušanu un OMON kustību, neomulīgi kļuva, bet drīzāk visu uztvērām kā piedzīvojumu. Pabijām Zaķusalā, apskatījām, kas notiek Vecrīgā un Rīgas centrā, un latviešu tautas vienotība šai laikā tiešām bija neaprakstāma. Ugunskuri, sametināti "eži", nokrautas bloku rindas, lai apgrūtinātu bruņu transportieru došanos uz priekšu, nokrauta lauksaimniecības tehnika – tā bija realitāte. Un rezultāts ir neatkarīga valsts – Latvija ar nepilniem 2 miljoniem cilvēku, kur daudzām tautām ar daudz lielāku cilvēku skaitu savas valsts nav. Patiesībā mēs arī dzīvojam ļoti labi – to, paceļojot pa pasauli, varu apliecināt. Katrā ziņā Padomju Savienības jūgā vairs nevēlos būt nekad.
21.01.2025.