20. janvārī — 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienā — apritēs trīsdesmit četri gadi kopš šiem notikumiem. Tas ir vēsturisks apzīmējums 1990. gada 4. maijā atjaunotās Latvijas Republikas aizsardzības pasākumiem, kas tika organizēti Rīgā un citās Latvijas pilsētās no 1991. gada 13. līdz 27. janvārim. Šis ir svarīgs laiks mūsu tautas vēsturē — laiks, kad latvieši ticēja brīvībai un cerēja uz to. Barikādēs piedalījās arī Aronas pagasta iedzīvotājs ANDREJS PIEKALNS.
– Esmu dzimis Sarkaņu pagastā, mācījies Sarkaņu pamatskolā. Manas dzimtās mājas atrodas netālu no Rēķu kalna. Pēc pamatskolas mācījos Priekuļu tehnikumā, iegūstot mehāniķa automehāniķa un lauksaimniecības mehāniķa arodu. Tad pienāca laiks, kad tiku iesaukts barbariskajā padomju armijā, divus gadus nodienēju Pleskavā. Atgriežoties atnācu uz Aronu, pastrādāju tur un pēc tam sāku darba gaitas Kusā, biju inženieris. Kad Madonā nodibināja augstskolas RPIVA filiāli, iestājos tur, iegūstot gan pirmo pakāpi, gan pēc tam bakalaura grādu uzņēmējvadības jomā. Kad izveidoja kooperatīvās sabiedrības, biju LKS Kusa vadītājs deviņus gadus. Biju arī padomes priekšsēdētājs un Aronas pagasta pārvaldes vadītājs, bet 2019. gadā darba gaitas noslēdzu.
– Lūdzu, atminieties barikāžu notikumus un to gaidīšanas laiku!
– Jāsaka tā, ka drudžains un saspīlēts bija ne tikai pats barikāžu laiks, bet arī laiks pirms tam. Omonieši jau bija Latvijā, bet pēc asiņainajiem notikumiem vien Viļņā valdība izlēma, ka vienīgais variants ir organizēt barikādes. Tas bija savā ziņā brīnums, jo neko tamlīdzīgu piedzīvojuši nebijām. Liels prieks bija tāpēc, ka visas iestādes atbalstīja un pieņēma šo lēmumu. Lauksaimniecības ministrs, meliorācijas iestādes un visas saimniecības aicināja, izsludināja šo ieceri atbalstīt. Smagā tehnika steidzīgi devās uz Rīgu, un nevilcinoties tika uzstādītas betona ejas. Pulcēties vajadzēja pie Ministru padomes.
Pozitīvi bija tas, ka cilvēki tolaik ļoti alka un tiecās pēc īsteni brīvas Latvijas, līdz ar to interese doties uz barikādēm bija daudziem. Mans pirmais brauciens uz barikādēm notika 1991. gada 17. janvārī. Pēc tam arī braucieni vēl turpinājās, bet vairs ne tik intensīvi, jo viss trakums jau bija pārskrējis. Neviens arī nezināja savu likteni, jo brauciens varēja beigties visādi… Tā kā strādāju par inženieri mehanizācijas nozarē, man bija uzdots sagatavot sarakstus ar cilvēkiem, kuri gribēja doties uz barikādēm. Un tā arī šie saraksti tapa. Katru gadu, tuvojoties barikāžu laikam, piestāju un apdomāju šos notikumus. Iveta Kaparkalēja mums ir aktīva un regulāri sarīko kādu pasākumu, lai mēs pieminētu to laiku. Pie estrādes parasti izliekam svecītes, bet ugunskuru gan vēl neesam kūruši. Un šis jau ir tas piemērotais brīdis, kad savā starpā parunāt un atcerēties, pieminēt ar pietāti šo laiku, jo ikdienas steigā nav, kad to izdarīt.
– Lai gan pagājuši daudzi gadi, izjūtas noteikti ir tikpat spilgtas kā pirms trīsdesmit četriem gadiem?
– Cik atceros, 20. janvāris, kad es arī devos uz Rīgu, bija svētdiena. No rīta devāmies ceļā. Pats sākums bija mierīgāks, varējām skatīties filmas, sildīties pie ugunskura. Starp pulksten 12 un 13 dienā jau bijām klāt. Ministru padomei visas ejas jau bija ciet, aktīvas kustības nebija; pārvietošanās notika pa iekšējo ielu. Priekšā jau bija novietots lielais septiņsimtnieks. Mūs tur izvietoja, un tā arī palikām uz vietas. Nekur nedevāmies, jo tāda uzdevuma arī nebija. Es tur pavadīju visu dienu, vakaru un nakti, pirmdienas pēcpusdienā devos mājup. Ap to pašu laiku barikāžu vietā ieradās atkal nākamie cilvēki. Pēc būtības tur bija visai nedroši. Sekojām līdzi notikumiem, bruņumašīnas tuvojās televīzijas ēkai, un tai pašā naktī arī televīzija pārtrauca raidīt. Velta Puriņa vēl tagad vada raidījumu, un viņa arī tolaik piedzīvoja brīdi, kad omonieši iebruka televīzijas ēkā. Vēl pat var atrast sižetu, kur viņa skatītājiem saka, ka pēdējās sekundes un omons būs klāt. Pārtrūka arī radio sakari, bet diezgan īsā laikā tos atjaunoja, pateicoties iepriekšējiem sagatavošanās darbiem. Mēs stāvējām dzīvajā valnī divās rindās, sadevušies elkoņos. Vakarā pēc deviņiem sāka sparkšķēt lodes, tās atsitās pret Brīvības pieminekli. Tika šauts ar trasējošajām lodēm, lai būtu baisāk. Ik pa laikam, cik vien tas bija iespējams, tika ziņots par ieņemšanu un to, kā mums izdodas aizstāvēties. Dzīvību zaudēja kinooperators Andris Slapiņš, vēlāk no gūtajiem ievainojumiem mira arī Gvido Zvaigzne.
– Tie cilvēki, kuri piedalījās barikādēs, cerēja uz patiesi brīvu un nacionālu Latviju, taču tādu rezultātu diemžēl neieguva…
– Veidojoties kļūdas tiek pieļautas vienmēr, bet lielā mērā paši vien esam vainīgi. Mēs paši gribam veidot sajukumu. Ja ko nodomājam un gribam īstenot, tad tieši tas arī jādara. Mēs ķīvējamies, un ķīviņi prasa laiku. Nav gluži tā, ka nekas nav izdarīts. Mums ir sava brīnišķīgā zeme, lai gan esam maza tauta. Tas vien jau liek skudriņām skriet pār kauliem. Ārkārtīgi daudziem cilvēkiem savas valsts nav. Latviešiem visu laiku savā starpā valda kašķis, mēs gribam būt viens par otru pārāki, taču aizmirstam būtību – kam dzīvojam un kam kalpojam. Ja mums ir sava valsts, pirmkārt, par to jādomā, un tikai tad būs gan pārticība, gan labestība, gan viss pārējais labais. Un tas jāsāk jau no ģimenes, jo bieži vien kašķis sākas tieši tajā. Tad arī viss pārējais paliek mazvērtīgs. Tās pašas patriotiskās jūtas tiek ieaudzinātas jau kopš bērnības – vispirms ģimenē, tad skolā un sabiedrībā kopumā. Partijas cenšas viena otru pārsolīt un galu galā nekas labs nesanāk – pazūd būtība un valsts vadīšana.
Vēl svarīgi ir prast filtrēt un analizēt pasniegto informāciju, jo ne viss ir patiesība. Informatīvā telpa ir pilna ar melīgumu, un katram mums ir jāprot saprast, kas no pasniegtā ir māņi un kas ne. Citādi šūpojamies visam līdzi gluži kā putns bērza zarā. Ir tāda frāze: „Ai, man tā teica." Jāsaka tad pretī tā: „Vai tad pašam savas galvas nav?" Jādomā taču!
– Pieļauju, ka obligātās aizsardzības mācības ieviešanu skolās vērtējat pozitīvi?
– Jā, es to atbalstu un skatos uz šo novitāti pozitīvi. Paklausoties jauniešus, kuri tiek intervēti televīzijā, prieks par viņiem. Divpadsmit četrpadsmit gadus vecie jaunieši, kuri iestājušies jaunsargos, dodas pārgājienos, pavadot nakti brīvā dabā. Lai gan tā nakts var būt kādam pārbaudījums, tas tiek pārvarēts un paliek aiz muguras. Rezultātā jauniešiem ir prieks par to, ka paši saviem spēkiem ir to paveikuši. Protams, tādā veidā tiek rūdīts raksturs, stiprināta domāšana un fiziskā izturība, pilnveidojot visas šķautnes. Tomēr jāmāca arī vēsture, jo daudzi jaunieši nemaz nezina un nesaprot, kādus notikumus savulaik mūsu tauta piedzīvoja un kas mūsu vēsturei ir būtisks. Man arī būs dziļāk jāparunājas ar saviem mazbērniem, lai viņos rastos lielāka izpratne. Vēsture jānodod tālāk.
– Jums ir ilga pieredze vadības jomā. Ko, jūsuprāt, varam mācīties, ņemt vērā, lai Latvija piedzīvotu attīstību?
– Pirmais, ko noteikti nevajag darīt, ir prasīt, cik būs naudas, lai pēc tam tikai sāktu rīkoties, taču tā dara daudzi, kas nāk pie varas. Viss jau sākas ar pašu cilvēku, kamēr naudas vēl nav. Tā parādīsies pēc tam, bet jāsāk ar to, ko cilvēks grib padarīt, kādas ir apņemšanās. Eiropa mums iedod naudu, bet mēs finansējumu nevaram apgūt. Godīgi sakot – tas ir vājprāts! Pārdalām miljardus, nezinot, kur tos likt. Šausmas, ka tā var rīkoties ar naudu, kas mums tiek dota. Tajā pašā laikā, varam ieguldīt finansējumu absurdās lietās un idejās, kas nekādā mērā neattīsta mūsu valsti un nenes labumu. Jārūpējas par valsts labklājību, infrastruktūru, komunikācijām, ceļiem, dzīvesvietām. Saka, ka nav jauno ģimeņu, nedzimst bērni. Ko tad dara, lai tā nebūtu? Tie simts vai divsimts eiro jau nav nopietna nauda. Ir vajadzīga dzīvesvieta, visi pārējie apstākļi, lai ģimenei būtu vēlme un iespēja radīt bērnus. Daudzi tiek iedzīti spīlēs, ņemot aizdevumus bankās.
17.01.2025.