Praulienas pagasta pārvaldes zālē šobrīd skatāma Gitas Palmas darbu izstāde “Elpas Vilcienā”.
Gita Palma ir absolvējusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (tagad NMV Jaņa Rozentāla mākslas skola). Ieguvusi bakalaura un maģistra grādu mākslā, studējusi vizuālās mākslas pedagoģiju. No 2012. gada aktīvi piedalās gan vietējas nozīmes, gan reģionālajās izstādēs. 2024. gada pavasarī Gita tika uzņemta Latvijas Mākslinieku savienībā. Ikdienā viņa vada filozofa, dzejnieka un reliģiju pētnieka Roberta Mūka muzeju Preiļu novada Galēnos.
Praulienas pagasta bibliotēkas vadītājai Lilitai Cimdiņai doma par Gitas Palmas darbu skati Praulienā radās pēc TV raidījuma "Province" noskatīšanās: – Man iepatikās redzētais stāsts, un vēlējos Gitas vilcienu gleznas piedāvāt mūsu apmeklētājiem. Sirdi silda, ka Gita strādā Latgalē, jo manas saknes tāpat iestiepjas Galēnos. Turklāt Praulienas pagastā ir daudz iedzīvotāju no tās puses.
Izstādes atklāšanā ar dziesmām sarīkojumu papildināja Artūrs Grandāns, un interesanti, ka arī viņam ir sava saistība ar vilcieniem: – Kad biju mazs, tēvs strādāja uz dzelzceļa lokomotīves. Bieži gāju pie viņa ciemos, un ar šo transportlīdzekli tiku izvizināts. Vilciens man saistās ar romantiku, iespēju vērot ainavu, dabu. Vilciens ir simbols cilvēka ceļam, virzībai.
Gitas Palmas dzīves ceļā vislielāko nospiedumu atstājusi Stirniene Varakļānu novadā. Tā ir vieta, kas ietekmējusi viņas mākslu un to, ka šobrīd viņu daudzi pazīst kā "vilcienu meiteni". Nu jau vairākus gadus Gita strādā Galēnos, Roberta Mūka muzejā, kas veltīts izcilajam latviešu filozofam, dzejniekam, tilta cēlājam starp dažādām domāšanas tradīcijām. Dzīves jēgas meklējumi, literatūra un reliģija Robertam Mūkam bija viņa domāšanas ceļš. Gitas dzīves ceļš ir tiltu mešana starp mākslu, vēstures eksponēšanu, pedagoģiju.
Saistībā ar mākslu iegūta nopietna profesionālā izglītība: Gita ir beigusi gan rozīšus, gan Latvijas Kristīgajā akadēmijā – ikonogrāfijas glezniecības nodaļu. Krāsu un līniju tīrība ir ietekmējusi viņas rokrakstu domāšanā, glezniecībā, muzeja darbā.
Kā gleznu autore nonāca līdz vilcieniem? – Izaugu blakus sliedēm, – atceras māksliniece. – Stirnienē dzelzceļa sliedes no vecmammas mājas bija 50-70 metru attālumā. Turpat bija baznīca, turpat māja, turpat govis, turpat – vilcienu kustība. Ar vilcienu braucu uz studijām Rīgā un vēlāk, kad dzīvoju Rīgā, ar vilcienu devos uz darbu. Strādāju Vecrīgā, dzīvoju Ķengaragā, uz darbu ar vilcienu braukt bija ātrākais, drošākais transportlīdzeklis.
Darbošanās muzejā Gitai ļāva apjaust, ka gleznas ir ne tikai smukbildītes, bet arī vēstures dokumentēšana laikā un telpā. – Rīgas vagonbūves rūpnīcas vilcienu sastāvi jau pamazām tiek likvidēti – no elektrosastāviem palikuši viens vai divi, dīzelīši kursē, bet jau citādākā krāsojumā. Līdz ar to pat vilcienu izskats kļuvis par daļu no vēstures, – aizdomājas Gita. – Pasniedzēja Aija Jurjāne Rozentāla skolas laikā vienmēr man uzsvēra, ka vilciens ir tehnisks un ar konkrētām līnijām. To nevar zīmēt kaut kā šķībi. Tas palika atmiņā, un pārkāpt to nevēlos. Vilcienam ir jāizskatās pēc vilciena, un man joprojām patīk visa tā dokumentēšanas lieta. Vilcieni turklāt ietekmējuši tik daudzu cilvēku dzīves. Ir nācies uzklausīt romantiskus stāstus par pīpēšanu tamburos, sarunām dzelzceļa vagonu slēgtajās priekštelpās. Jaunajiem vilcieniem tamburu nav, tajos ir tikai viena gara desa, kurai iziet cauri.
Kuras ir mīļākās vilcienu gleznas Gitai? – Viena, kurā redzams vilciens ar govi "Dzelzceļš pie Stirnienes. 2019", – atbild māksliniece. – Tā izstādēs ir arī skatītāju topā. Gleznā atainots skats no manas vecmammas mājas dārza un kaimiņu govs. Vecmamma jau sen ir taisaulē, arī govs, un glezna ir sava laika liecība, atmiņu retrospekcija par to, kas bijis un vairs nebūs. Stirnienē savulaik vilcieni garām skrēja ik pēc 10 minūtēm. Šobrīd palikuši kādi divi līdz četri sastāvi dienā.
Interesanti, ka vilcienus autore izjūt kā personības – kā būtnes ar savu skatu un biogrāfiju. – Esmu bijusi vilcienu parkā naktī, staigājusi starp daudzajiem sastāviem, un šķitis, ka jāiet uz pirkstgaliem, lai kādu nepamodinātu, – saka Gita. – Ir glezna, kurā attēlots Globuss – vilciens ar kabīni, kura ir apaļa galva. Tas bija viens no vecākajiem vilcieniem Latvijā, un nu jau vismaz divus gadus Globuss nebraukā. Viņa pēdējo došanos ceļā visi, kas mīl vilcienus, pavadīja asarām acīs. Vilcienu mīļotāju vidū tas bija konfektīte – ja Globusu satiki, varēji uzskatīt, ka diena ir izdevusies. Šo gleznu no rokām ārā nelaižu, Globuss man joprojām ir mīļš.
Tie, kuri dzīvojuši pie dzelzceļa stacijām, zina, ka bieži tur līdzās bija sastādītas mežrozes. Ne viena vien dāma, steidzoties uz vilcienu, pārplēsa zeķbikses. Manā gleznā attēlota versija, kuru neturpināšu aprakstīt tālāk…
Gitas Palmas darbos redzami arī vilcienu iekšskati. Iekšskats, kur salons ir tukšs bez cilvēkiem; iekšskats ar cilvēku, kurš norobežojies no pārējiem – sev blakus nolicis somu, aizsedzies ar aizkaru, sēž telefonā, ieracies savā pasaulē. Daļēji tās varētu būt sekas no pandēmijas laika, kad visi bija spiesti izolēties cits no cita.
Būt Latgalē, ārā no lielpilsētas Gitai liekas interesantāk un labāk, nekā būt ieslēgtai Rīgas mūros. Tur darbavietā – muzejā – skats pa logu bijis nākamās ēkas brandmūris, bet pēc darba nav bijusi vēlēšanās vairs satikt nevienu.
– Protams, es gleznoju arī citas lietas, dažkārt uzgleznoju kādu kluso dabu vienkārši kā treniņuzdevumu, – piebilst Gita. – Gleznoju ne tikai vilcienus, arī jūru, ainavas, klusās dabas. Tos darbus, kas Praulienas zālē izlikti uz molbertiem, var iegādāties. Darbi top ļoti dažādi. Ir plenēra gleznas, kas var tapt stundas vai divu laikā, ir gleznas, kas gatavas dienas laikā, un tādas, kas aizņem vairākus mēnešus, pat gadus.
17.01.2025.