Jau 19. gadu Latvijā tiek organizētas Lūgšanu brokastis, kuru tradīcija mūsu valstī aizsākās 2005. gadā pēc Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga iniciatīvas.
Septīto reizi, piedaloties dažādu kristīgo konfesiju garīdzniekiem, pulcējot dažādu profesiju un dzīvesgājuma ļaudis no dažādām nozarēm, Madonas novada kultūras centrā pie galdiņiem 3. janvārī brokastoja un savstarpēji sapazinās ielūgtie viesi.
Par muzikāliem sveicieniem gādāja dziedātāja Ieva Akuratere, Raimonds Lapkašs, dziesmu ģitāras pavadījumā izpildīja arī brīvprātīgais no Kolumbijas, kas šobrīd viesojas Kristiāna Dāvida skolā. Foajē telpā varēja apskatīt izstādes, viena no tām bija veltīta Ukrainai ar nosaukumu "Nesalaužamie".
– Lūgšanu brokastīs nav viegli runāt, bet mēs tiekamies baltā ziemas rītā, kas ļoti iedvesmo, – atklājot sarīkojumu, teica Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs. – Gada sākums ir kā balta burtnīca, kurā pirmos teikumus rakstām visi kopā. Tas ir kā spēka mirklis, spēka eliksīrs. Pasākuma tēma šoreiz ir "Brīvība", un brīvība ir kā zieds, katram citādāks. Man brīvības tēma nāk no bērnības, no 1. klases, kad 1990. gadā sāku mācīties skolā un audzinātāja uzsvēra, ka Latvijas galvaspilsēta ir nevis Maskava, bet Rīga. Tētis vēlāk devās uz barikādēm, un, mājās atgriezies, atstāstīja tur redzēto. Brīvība man saistās ar Ievas Akurateres balsi, ko šodien dzirdēsim atkal, un brīvība ir arī mīlestība uz vietu, kurā dzīvojam, mīlestība uz Latviju, Madonas novadu. Vienmēr esmu zinājis, ka vēlos dzīvot šeit, un pēdējie gadi mani ieveduši arī dziļāk laukos – ik rītu sāku ar peldi un ļoti mīlu šo vietu, mūsu četrus gadalaikus. Paldies cilvēkiem, ar kuriem varu būt kopā – Latvijā katrs esam ļoti svarīgs, katram ir iespēja un arī atbildība. Ģeopolitiski trauksmainajā pasaulē brīvība ir arī mīlestība uz mirkli. Domājot par novēlējumu, ko teikt jums katram, gribu citēt savas kolēģes gada devīzi – "Pa īstam!" Lai mēs pa īstam jūtam, dzīvojam, mīlam – lai darām katru mirkli par ļoti svarīgu!
– Draudzība vairo mieru, un miers ir brīvības izpausme, – tikšanās dalībniekus uzrunāja pasākuma organizatore Nelda Janoviča. – Šis pasākums nav ne politisks, ne reliģisks, tas ir sirds pasākums, gaismas un mīlestības mirklis. Novēlu visiem savu apziņu turēt līmenī, kur valda prieks, miers un harmonija.
– Mēs nepastāvēsim, ja nebūvēsim savstarpēju vienotību, – aizdomājās pasākuma organizatore Juta Strazdiņa. – Vienotību var izlasīt visur – gan dabā, gan katrā ģimenē, kopienā, draudzē, pašvaldībā, mākslas vai zinātnes vidē. Tur, kur cilvēki cieņpilni izturas viens pret otru, valda vienotība. Tautasdziesmās ir runāts par atstumtajiem – par bāreņiem, un šodien mums jārūpējas arī par tiem, kuri ir visvājākie.
– Nedrīkst būt neviena, ko atstājam novārtā, – piebilda Juta Strazdiņa. – Mums jāizvairās no pasaulē redzamās cilvēku šķirošanas vajadzīgajos un nevajadzīgajos. Ikkatrs varam nest tajā savu artavu. Esmu priecīga par palīdzības sniegšanu Ukrainai, jo zinām, kā ir tad, kad valsts zaudē neatkarību.
Runātāja pieminēja brīvības saistību ar lūgšanu: – Kamēr iestiegam savās problēmās, uz visu skatāmies tikai no "skudras perspektīvas", varam neieraudzīt izeju. Kad paceļam rokas uz augšu un atceramies, ka Dievs par mums gādā, rodas risinājumi, kuri pašiem nevar uzrasties. Tā ir Lūgšanu brokastu jēga, jo Dievs nav iesprostots baznīcā, Viņš ir ar mums visur, mūs mīl, saprot un mums tuvojas.
Pasākuma viesis Arnis Šablovskis vēstīja, ka iepriekšējā dienā ieradies no Ļvivas, kur ievainotajiem karavīriem Ziemassvētku noskaņā dāvājis piparkūku sirdis ar Ukrainas simboliku: – Tagad ir laiks latviskumam, dzied Ieva Akuratere, un atkal Latvija saņemas jaunam Atmodas vilnim. Atmoda nepieder mums pašiem, tā vajadzīga Eiropai, Amerikai – visiem. Neviens cits to nedos, esam izredzēti, jo Latvija un Baltija Ukrainas acīs ir lielvalstis – ar mazu iedzīvotāju skaitu, bet lielu garu un attieksmi. Dzimst jauna cerība, jauna pasaule, kurā esam arī mēs. Nesen otrreiz pabiju Harkivā, un varu teikt, ka, kaut Harkiva ir daudz cietusi, tajā nav depresīvas atmosfēras, tur cilvēki domā desmitreiz ātrāk. Kad kādai kafejnīcai trāpīja krievu raķete, uzņēmums paziņoja, ka nākamajā dienā turpinās tirgot bulciņas. Un notika, ka līdzās esošās kafejnīcas, kuras raķete nebija skārusi, nesa kafiju un dāvāja cietušajam uzņēmumam. Iedzīvotāji to zināja un sastājās garā rindā, jo visi vēlējās atbalstīt to vienu – tāda Ukrainā ir solidaritātes dinamika.
Sākoties Krievijas karam, pirmais motīvs doties uz Ukrainu Arnim Šablovskim bija doma panākt, lai lūgšanu kapela, kāda ir Madonā, būtu arī tur: – Līdz šim man bijuši 11 braucieni uz Ukrainu, un motīvi turp doties ir paplašinājušies. Dzīvē tā notiek: ja esi ar Dievu vertikālē, arī horizontālē atveras daudzas durvis. Esmu organizējis vairākas izstādes un pamanījis, ka ukraiņiem kultūras "ieroči" tāpat ir ļoti svarīgi.
– Lūgšanu brokastīs esmu pirmo reizi, – atzina madonietis Jānis Vilciņš. – Domas par brīvību man aizsākās pirms trim gadiem Ukrainas kara sakarā. Kopā ar citiem nolēmām ziedot automašīnu Ukrainai, jo iepazinām ģimeni no Harkivas puses. Pēc tam kopā ar draugiem apsvērām iespēju izdarīt vēl ko lielāku. Sekoja otra automašīna, vēl un vēl – šobrīd uz Ukrainu esam aizsūtījuši 23 automašīnas. Katrs no mums ir sniedzis atbalstu savā veidā – kāds ar mašīnas ziedojumu, kāds ar ģeneratora, kāds ar ziedotajiem gaļas konserviem. Kopumā esam aizsūtījuši vairāk nekā 24 tūkstošus konservu, un no Latvijas tas ir lielākais šāda veida sūtījums Ukrainai. Esam veltījuši savu brīvo laiku, bet ieguvuši neaprakstāmi daudz. 11., 18. novembris, 4. maijs tagad mums visiem ir ļoti būtiski svētki. Gadus atpakaļ tie likās pašsaprotami, šobrīd apzināmies, ka brīvība nenotiek tāpat vien, tā ir jāizcīna un jānosargā. Palīdzība Ukrainai tiek organizēta arī ar savtīgu noti, proti, lai šausmas, kas Krievijas nelikumīgā, pilna mēroga kara dēļ notiek Ukrainā, nenonāktu līdz mums. Nav jau tā, ka esam "ar plikiem dibeniem", mums visiem ir, kur dzīvot, ir dažnedažādas lietas, tāpēc jaunas mantiskās vajadzības varam atlikt, līdzekļus veltot Ukrainai.
Runātājs nosauca vairākus cīņu biedrus, kuriem pateicoties sūtījumi uz Ukrainu bijuši iespējami: Dainis Dreimanis, Uldis Dreimanis, Didzis Dumbergs, Miks Jātnieks, Reinis Jātnieks, Jānis Irbe, Ainis Gailums, Haralds Gailums, Jānis Kvants, Rūdolfs Medenis un citi. – Tā ir pirmā reize, kad savu palīdzību atklājam publiski, – neslēpa Jānis Vilciņš. – Aicinu katru paskatīties arī uz savām iespējām – nebaidīties atbalstīt ukraiņus kaut ar cepumu paciņu. Ja no Madonas novada katrs aiznesīsim pa paciņai, cik kravas mašīnas ar cienastu sanāks! Spēks ir vienotībā. Apvienojoties varam izdarīt daudz, un aicinu nebaidīties no mazām lietām (katra iespējas ir citādākas), jo visi kopā mēs varam veidot lielumu.
10.01.2025.