31. decembris madoniešu Jeuženijas un Jāņa Adamoviču dzīvē ir zīmīgs datums. Tā ir diena, kad viņi nu jau tālajā 1964. gadā nolēma mīt zelta gredzenus un turpmāk dzīvesceļu iet kopā.
Jeuženija Madonas pilsētā un arī visā novadā ir iemantojusi plašu atpazīstamību kā „taisnības cīnītāja", kura aktīvi iestājas pret visa veida netaisnību, pirmajā vietā izvirzot iedzīvotāju intereses un mudinot arī pašus iedzīvotājus paust savu viedokli – vai tas būtu plānotais komunālo pakalpojumu sadārdzinājums, vai citas izmaiņas, kas negatīvi ietekmē iedzīvotāju, it sevišķi senioru ikdienu. Taču šoreiz mūsu saruna būs ne par viņas aktivitātēm dažādu gadu griezumā. Tas būs stāsts par divu cilvēku spēju „dejot valsi" visa mūža garumā, jo nupat, Vecgada pēdējā dienā, viņi atzīmēja 60. kopdzīves gadu jubileju jeb Dimanta kāzas.
Kāpēc laulības reģistrācijai tika izvēlēts tieši 31. decembris, kas tajos laikos bija darbdiena?
– Atceros, līdz pusdienlaikam vēl nostrādāju bankā, apkalpojot pie lodziņa klientus. Neraugoties uz tik svarīgu notikumu, iedot brīvdienu man tomēr nevarēja, jo tā bija gada pēdējā darbdiena un bija jānoslēdz bilance, kad katrs darbinieks ir no svara. Tagad pat grūti pamatot, kāpēc izvēlējāmies tieši 31. decembri. Acīmredzot vēlējāmies būt kopā un līdz vasarai gaidīt negribējām, bet nekādas steigas gan nebija, kā domāja dažas draudzenes, kuras man teica, ka es laikam precoties tāpēc, ka esmu bērniņa gaidībās. Taču tā nebija, mums pirmā meitiņa Vita piedzima gadu pēc kāzām, kā tas kārtīgās ģimenēs arī pienākas. Septiņus gadus vēlāk pasaulē nāca otra meitiņa – Santa. Mums ir arī trīs mazbērni, – atklāj Jeuženija.
Jauno pāri sarakstīja dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Zenta Kārkliņa. Lielas kāzas gan netika rīkotas. Tajos laikos tādas noorganizēt vairumam jau nebija "pa kabatai" un nebija arī tādu plašu telpu, kur saaicināt daudz ciemiņu. Kāzu galdu esot klājuši pie Jāņa māsas mājā Madonas centrā. Istaba bijusi paliela, un tuvākie cilvēki šajā svinīgajā brīdī ar jauno pāri bijuši kopā. Jāņa drauga mamma, kas dzīvojusi Praulienas pusē, sarūpēja arī īstu lauku alu.
Toties lielas bija Zelta kāzas pirms desmit gadiem. Tās tika nosvinētas toreizējās Madonas pilsētas 2. vidusskolas ēkā, kur tās direktors Valentīns Rakstiņš pat ļāvis izvēlēties telpu svinībām. Bijusi arī „dzīvā" mūzika, un dejojuši līdz pat rīta gaismai. Zelta kāzu jubilejas viesus priecējusi arī Ziemassvētku eglīte, un meita Santa bija parūpējusies par jauku pārsteigumu saviem vecākiem: viņa Ziemassvētku eglīti bija izrotājusi ar 50 zelta riekstiem, kas simbolizēja katru vecāku kopā nodzīvoto gadu.
Jeuženija un Jānis ir no Latgales puses. Jeuženijas dzimtā vieta ir Preiļu rajons, bet Jānis dzimis Ludzas rajonā, vienīgi savas dzīves lielāko daļu ir pavadījis Vidzemes pusē, jo vecāki mainīja dzīvesvietu, kad Jānis bijis vēl mazs. Savukārt Jeuženija dzīvot un strādāt uz Madonu atnāca pēc Finanšu tehnikuma beigšanas.
Satikušies un viens otrā ieskatījušies sportojot. Tas bijis laiks, kad brīvdienās ļoti daudzi sportoja. Jeuženija spēlējusi volejbolu, bet Jāņa lielākā aizraušanās bijusi slēpošana. Saliekot stundas kopā, droši vien sanāktu nedēļas, mēneši un varbūt pat gadi, ko Jānis pavadījis, slēpojot Smeceres silā. Jānis ir izcīnījis arī republikas vicečempiona titulu distanču slēpošanā, kā arī viņam tuva bijusi vieglatlētika, tai skaitā desmitcīņa.
Toreiz tika rīkoti arī sporta svētki, un vienā no tiem viņi arī pirmoreiz satikušies, bet Jeuženija neslēpj – vismaz viņai tā nav bijusi mīlestība no pirmā acu skatiena. Draudzene Maša gan Jāni uzreiz ievērojusi un teikusi: skaties, kāds glīts, stalts, slaids un izskatīgs puisis! Patikšana atnākusi vēlāk, kad Jānis sāka biežāk staigāt gar bankas ēku, kur Jeuženija strādājusi, lai it kā nejauši satiktu viņu, un kad abi esot tuvāk iepazinušies.
Tagad Jeuženija pat nevar iedomāties, ka būtu izvēlējusies kādu citu un viņai visus šos gadus blakus nebūtu Jāņa. Savu izvēli viņa atzīst par ļoti pareizu.
– Man ir labs vīrs, viņš nekad nav bijis dzērājs un arī skandālus nerīkoja. Ne vienmēr mūsu domas sakrita, bet jaunībā daudz nestrīdējāmies un arī tagad ne. Pa vidu sanāca arī kāda saķeršanās, bet Jānis nekad man nelūdza piedošanu, uzskatot, ka nav izdarījis neko tādu, par ko tik ļoti būtu jāatvainojas vai jāmetas ceļos. Taču vienmēr viņš to tomēr centās kaut kādā veidā nogludināt, piemēram, nopērkot to, kas man vislabāk garšo vai padarot kādu darbiņu manā vietā, – dzīves pieredzē dalās Jeuženija.
Pārdomājot kopā nodzīvotos gadus, viņa atzīst, ka paši labākie esot bijuši pirmie gadi, kaut gan tādas pārticības toreiz neesot bijis. Bankā darbiniekiem jau bija pieticīgs atalgojums, gāzes kantorī, kur strādājis Jānis, maksājuši nedaudz vairāk, un viņš amatu savienošanas kārtībā ir piestrādājis arī elektriķos. Taču viņam visu laiku uzmanības centrā bijusi ģimene. Arī atnākot no darba vēlu vakarā, vispirms esot painteresējies, vai meitenes ir paēdušas, vai nevajag ko palīdzēt.
– Dzīvē iet visādi, nevienam dzīvesceļš nav tikai rozēm kaisīts, bet mums nekad nav nākusi prātā doma, ka būtu jāšķiras un katrs varētu aiziet uz savu pusi. Kad pasaule nāca bērni, abiem bijis tāds prieks, ka visiem gribējās būt kopā, pavadot pēc iespējas vairāk laika. Katrā ziņā es nevaru saprast tos vecākus, kuri šķiras, kopā nodzīvojot vien īsu laiku un pat nemēģina pārvarēt domstarpības arī pēc bērnu piedzimšanas, – uzsver Jeuženija.
03.01.2025.