Decembra izskaņā Lubānas kultūras namā norisinājās 10. Mazās skatuves tautas deju festivāls „6×6” ar skaistu nosaukumu „Tik neparasti viegli”. Skatītāju simpātiju izpelnījās deja „Bānītis”, ko izpildīja jauniešu deju kolektīvs „Žuburi” (Andra Ezeriņa horeogrāfija).
Desmit gados mazās skatuves deju festivālā "6×6" piedalījušies 38 tautas deju kolektīvi no Madonas novada, Aizkraukles, Balvu, Limbažu, Cēsu, Ogres, Gulbenes un Jelgavas novada, un Rīgas. Kopumā ir nodejotas 204 dažādas dejas.
Lai arī skatuve Lubānas kultūras namā kļuvusi plašāka un nu var uzņemt vairāk dejotāju, festivāla nosaukums ir palicis tas pats „6×6". Skatītājiem bija interesanti vērot jauniešu, vidējās paaudzes un senioru deju kolektīvu sniegumu. Festivālā piedalījās JDK „Žuburi", VPDK „Lubāna", SDK „Meirāni", VPDK „Pūces", VPDK „Varakļāni", JDK „Trimiņš", JDK „Rūdis", VPDK „Sidrabi", DK „Kubuliņš", JDK „Rits", JDK „Koknese", VPDK „Kodols". Tie ir kolektīvi no Dzelzavas, Meirāniem, Varakļāniem, Kokneses, Ērgļiem, Rīgas, Balvu novada Kubuliem, Jaunjelgavas un Lubānas.
Festivāla idejas Lubānā autore un pasākuma vadītāja Laila Ozoliņa, atskatoties uz koncertu, neslēpj gandarījumu un prieku: – Pirmo reizi festivāls notika 2013. gada novembrī pēc deju svētkiem, jo tas ir laiks, kad kolektīvu vidū iestājas atslābums. Dalībnieki grib atpūsties, un tieši tāpēc radās doma, ka vajag kādu pasākumu mazam dejotāju sastāvam, lai arī kolektīvi nebaidītos uz to ierasties nelielā skaitā. Tā kā Lubānas kultūras nama skatuve tolaik vēl bija maza, nolēmām, ka uz tās šādā pasākumā dejos ne vairāk kā trīspadsmit dejotāju. „6×6" bija aptuvenais skatuves izmērs, lai kolektīvi saprot, ka tā ir neliela. Šī bija mūsu desmitā sezona, jo kovids divus gadus atņēma. 2023. gadā, kad Lubānas kultūras nams tika remontēts, festivāls notika Dzelzavā. Lielākais dalībnieku skaits ir bijis piecpadsmit kolektīvi, mazākais, ja nemaldos – seši.
Lai koncerts izdotos interesants, vienmēr tiek meklēti radoši risinājumi. Laila priecājas, ka pēdējos gados dalībnieku atsaucība ir ļoti liela un kolektīvi piesakās laikus. Uz desmito festivālu tika aicināti tie dalībnieki, kas bijuši šeit vairāk nekā vienu reizi.
– Es visiem kolektīvu vadītājiem uzdevu šo it kā vieglo, tomēr sarežģīto jautājumu: – Ko nozīmē vārds „viegli"? Katram kolektīva vadītājam ir sava pieeja atbildes meklējumos. Kāda kolektīva vadītāja šī vārda skaidrojumu pat meklējusi vārdnīcā. Lai arī kas kuram likās viegli, tomēr vienojošais visiem apmēram bija viens un tas pats – ir viegli būt dejā. Kas gan visiem šiem cilvēkiem, kuriem jāpārvar dažādas grūtības, kā dažkārt iedzimtais slinkums, aizņemtība darbos, pat veselības problēmas, traumas, liek atkal un atkal atgriezties dejā? Tādas vienas atbildes laikam jau nemaz nav. Šķiet, ka šo festivālu nozīmīgs ieguvums – draugi dažādās Latvijas vietās. Un ja ir draugi, tad ir viegli atbraukt ciemos. Esam ļoti sadraudzējušies ar „Ritu" no Rīgas. Viņi paši mūs atrada un ikreiz šeit ierodas ar prieku, nepacietīgi gaidot katru nākamo reizi. Arī „Sidrabi" no Rīgas vienmēr ierodas, neraugoties uz to, kādi ir laikapstākļi, – ar smaidu saka Laila.
Viņa prāto, ka dalībnieku atpazīstamība noteikti spēlē zināmu lomu tajā, kāds izvēršas skatītāju balsojums. Taču tiek uzsvērts – ne vienmēr lubānieši ir tie, kas ieguvuši simpātiju balvu. Uzvarētāju vidū ir bijis arī „Rūdis" no Ērgļiem, augstu pakāpušies arī citi kolektīvi. Ja līdz šim sumināta ir tikai 1. vieta, nākotnē Laila Ozoliņa plāno ieviest arī 2. un 3. vietu, lai arī kaimiņu un draugu kolektīvu sniegums un priekšnesumi tiktu ievēroti un novērtēti.
Kolektīvam, kurš izpelnās skatītāju simpātiju, sava deja jānodejo otrreiz balles laikā, un Laila šīs sajūtas raksturo kā neaprakstāmas – tas ir neaprakstāms piedzīvojums, ko nekādi citādi izjust nav iespējams.
03.01.2025.