— Ģimene ir mūsu bagātība, — tā sarunā uzsver četru meitu vecāki SANITA UN GUNTIS VILKAUŠI, neslēpjot, ka reizēm visiem iet ņigu-ņegu, jo ir arī darbi, steiga, pienākumi, pasākumi, bet svētki ir tad, ja tiem gatavojas.
Sanitas un Gunta Vilkaušu ģimeni uz Ziemassvētku eglītes iedegšanas pasākumu Rīgas pilī bija izvirzījusi Varakļānu novada pašvaldība, tāpēc arī "Stars" aicināja uz plašāku sarunu.
Mūsu tikšanās notiek Murmastienes centrā viņu mājīgā dzīvokļa viesistabā kopā ar trim jaunākajām meitiņām, kamēr vecākā vēl nav atgriezusies no mācībām Barkavas pamatskolā.
– Kādas palikušas sajūtas pēc viesošanās Rīgas pilī?
Sanita: – Kad braucām uz Rīgu, nelikās, ka tas būs tik svinīgs un arī mūsu ģimenei nozīmīgs pasākums. Ir taču tik daudz ģimeņu, kas būtu pelnījušas tur būt. Kad aizbraucām, apskatījām Latvijas Valsts prezidenta pili, kur viss bija mājīgi un skaisti. Bērni, kaut kautrīgi, arī pamazām iejutās, redzot, ka ir tik daudz vienaudžu sabraukuši. Beigās jutāmies pacilāti, un arī mūsu daudzbērnu ģimene saņēma apsveikumus, dāvanas un novērtējumu par to, ko ikdienā darām. Domāju, ka tikt izvirzītiem no Varakļānu novada bija liels gods un arī pēdējā iespēja, jo nākamgad jau Varakļānu novads iekļausies lielajā Madonas novadā. Tāpēc liels paldies Varakļānu novada pašvaldībai, ka mūsu ģimeni pamanīja un deva iespēju piedalīties Rīgas pils Ziemassvētku egles iedegšanas pasākumā.
– Lūdzu, iepazīstiniet ar savu ģimeni – bērniem, nodarbošanos interesēm.
Sanita: – Mūsu ģimenē aug četras māsiņas. Ar katru meitu man ir savs satikšanās stāsts. Vecākā Samanta Tīna ir ārzemniece, dzimusi Anglijā, jo pēc Madonas pilsētas 2. vidusskolas beigšanas aizbraucu pastrādāt uz ārzemēm. Samanta mācās Barkavas pamatskolas 9. klasē, apgūst arī klavierspēli Varakļānu mūzikas skolā. Sabīne Paula piedzima mājās, nepaspējām nokļūt slimnīcā. Viņai ir 9 gadi, mācās Barkavas pamatskolas 3. klasē, viņa kopā ar mani dzied Murmastienes kultūras nama folkloras kopā "Rota", prot daudz dziesmu, arī latgaliski. Dejo arī Barkavas pamatskolas tautisko deju kolektīvā, bet nevar izbraukāt uz Varakļānu mākslas skolu, tāpēc izstājās. Elīna Līna ir dzimusi Madonā, viņai ir 5 gadi, viņa apmeklē Barkavas PII "Kāpēcīšu" grupu. Ir daudz braukāšanas uz Barkavu un atpakaļ, mēs ar brāli Agri kooperējamies. Viņš aizved, es atvedu, pamaināmies, ir arī kāds Ecoline autobuss. Jaunākā meitiņa Elīsija Odrija ir dzimusi Rīgā, viņai 28. decembrī paliks 1,5 gadi, no janvāra būs jāapmeklē dārziņš Barkavā. Katrs bērns ir īpašs, un katrai meitenei ir sava "odziņa".
Abi ar vīru strādājam vietējā uzņēmumā, un labi, ja ir priekšnieks, kurš saprot, kā ir, kad bērni arī slimo, kad ik pa laikam ir jāpaliek mājās, kamēr mazie izveseļojas. Paldies Jānim Mikālam par to.
Guntis Vilkaušs: – Pēc profesijas esmu lauksaimnieks, beidzis Barkavas arodvidusskolu. Taču strādāju par metinātāju vietējā SIA "Baltic Board" kokzāģētavā Inčārniekos. Pirms tam septiņus gadus nostrādāju SIA "Laduži Agro", bet tas nozīmēja attāluma pārvarēšanu, lielu braukāšanu uz darbu. Protams, tagad arī ir jābrauc, lai nogādātu bērnus uz Barkavas pamatskolu, jo Murmastienē pamatskola, kā zināms, ir likvidēta. Savulaik pats mācījos Murmastienē. Tagad tur ir patvēruma vieta ukraiņiem, tur darbojas frizētava, ir iespēja apmeklēt sporta zāli, uzspēlēt volejbolu, basketbolu.
Sanita Vilkauša: – Esmu uzaugusi Murmastienes pagastā. Arī apguvusi gan lauksaimnieka, gan spa speciālista profesiju, bet tagad esmu priecīga, ka ir darbs kokapstrādes uzņēmumā.
– Jūs uzaugāt lielā ģimenē?
Guntis: – Trīs bērni arī skaitās daudzbērnu ģimene – man ir divas māsas Inga un Ieva, ar jaunāko ir 10 gadu starpība. Tēvs stāstījis, ka viņa ģimenē bijuši 14 bērni. Arī es esmu no Stirnienes, savulaik dzīvojis vietā, ko vietējie sauc par muižu. Tēvs Antons – ienācējs no Balvu puses, mamma Modra – skolotāja toreizējā Stirnienes pamatskolā mācīja gan matemātiku, gan krievu valodu, bija pulciņu vadītāja. Man skolas laiks pagāja Murmastienē, kur apmeklēju gan bērnudārzu, gan pamatskolu. Mūs ar māsu atveda uz šejieni, dzīvojām visu nedēļu, lai gan gribējās būt mājās.
Sanita: – Jā, arī es esmu uzaugusi trīs bērnu ģimenē, novērtēju, cik labi, ka ir brāļi Agris un Artis.
– Ko prasīja sagatavošanās eglītes iedegšanas pasākumam Rīgas pilī?
Sanita: – Nebija palicis daudz laika līdz pasākumam, bet bija jādomā, kā izskatīsimies. Kamēr meitas ļaujas manai gaumei, tikmēr viņas pucēju. Manuprāt, izskatās skaisti kleitas vienotajā stilā, visām rūtaini bruncīši, ko pasūtījām interneta veikalā. Arī braucienu uz Rīgu saskaņojām ar vīra māsas Ingas ģimenes apciemošanu Ogrē. Sanāca garākas brīvdienas, un uz pasākumu Rīgas pilī pirmdien aizbraucām bez lielas steigas. Pirms pasākuma jau mums piezvanīja un prasīja, vai varēsim ierasties. Mūs šogad aicināja arī Daudzbērnu ģimeņu apvienība ģimeņu dienās maijā apmeklēt Rīgas Zooloģisko dārzu. Arī tur aizbraucām. Tā tikai liekas, ka mēs esam klusi, bet mūs pamanīja, varbūt arī nospēlēja tas, ka esam bieži kopā ar meitām.
Guntis: – Esam folkloras pasākumos piedalījušies. Labi, ka Murmastienē darbojas kultūras nams, vismaz kultūras pasākumi notiek uz vietas.
– Kā atbalstāt un palīdzat viens otram?
Sanita: – Mēs neesam izvēlīgi, mākam saprasties pie kopējā katla, jo garšo viss – gan makaroni, gan kūkas un pīrāgi. Arī meitenes katra jau grib izcept savu pīrāgu, un arī Ziemassvētkos tos cepsim. Kad gadās kāds emocionāli grūtāks periods, kad bērni slimo, viens otru sapurinām, neļaujam ieslīgt sevis žēlošanā. Sabīne palīdz mazākās māsas auklēšanā, arī Elīna spēlējas ar mazo. Vecākajai meitai jau ir savas intereses. Mani vecāki Velta un Dzintars Kalniņi, kuri dzīvo apmēram 2 km attālumā – ZS "Viktorīši", ir liels atbalsts. Bieži vien, kad vajag kur aizskriet divatā, vienmēr ir, kur bērnus aizvest. Viņiem arī laukos ir interesanti, jo tur ir saimniecība, dzīvnieki. Samanta Tīna jau māk strādāt, kad vajag, ir palīgs laukos, spriež, ka viņai patīk dzīvnieki, iespējams, varētu doties mācīties veterināriju, tikai vēl domā, kuru skolu izvēlēties. Otra ome, Gunta mamma Modra nu jau divus gadus dzīvo Liepājā, bet arī tam ir savs plusiņš, jo varam izrauties un aizbraukt un apskatīt Liepāju, padzīvot pie jūras.
Atbalsts ir arī no Varakļānu novada pašvaldības – daudzbērnu ģimeņu atvasēm mūzikas un mākslas skolā un novada muzejā ir 50 % maksas atlaide. No valsts ir 3+ karte, kas Samantai, braucot ar autobusu, dod ievērojamu atlaidi biļetei.
– Kā aizsākās jūsu ģimenes stāsts?
Guntis: – Ar Sanitu jau no bērnu dienām bijām pazīstami. Lai arī mums ir 7 gadu vecuma starpība, viņu ievēroju – tāda skaista un enerģiska meitene skraidīja pa pagalmu (smaida). Izrādījās, ka vidusskolā mana māsa Ieva mācījās kopā ar Sanitu, bija draudzenes. Atbraucu atvaļinājumā no Vācijas, un mūsu stāsts sākās.
Sanita: – Atgriezāmies no ārzemēm atpakaļ Latvijā, zinot, ka mūsu mājas ir te, ka bērniem ir jāmācās te, lai nepazaudētu latviešu valodu. Zinājām, ka mums būs daudz bērnu, jo abi esam no trīs bērnu ģimenes.
– Kā tiekat galā ar ikdienas rūpēm?
Sanita: – Daudz kas ir atkarīgs no pašiem, nevar gaidīt, kad kāds visu iedos gatavu. Protams, ka mūsu četru bērnu ģimenei ir attiecīgi vairāk vajadzību. Guntis daudz ko prot, savulaik dzīvokli izremontēja savām rokām. Mums ir arī vasaras māja, kur vasarā var gan pastrādāt, gan atpūsties. Varu izpausties ar savām puķēm, tur ir arī siltumnīca, mazdārziņā izaudzējam dārzeņus, lai nav tā, ka viss ir jāpērk veikalos. Pārtikas cenas jau ir uzkāpušas kosmosā, bet ja prot paši ko izaudzēt un mājās sagatavot, tam ir pavisam cita vērtība, arī garša.
Guntis: – Ir vienkārši vairāk jāstrādā, jācenšas nopelnīt vairāk, nevis jāžēlojas par apstākļiem. Sanita ļoti daudz velta laiku mājai, mūs lutina ar garšīgiem ēdieniem, kūkām, pat maizi mājās cep. Viņa arī visu labi samenedžē.
– Kā svinat svētkus?
Sanita: – Mums nekad nav garlaicīgi. Tagad gada nogalē trīs dienas pēc kārtas sākas eglīšu maratons. Parasti svētkus svinam šeit, savās mājās, vai aizbraucam ciemos pie maniem vecākiem. Šogad nolēmām pamainīt vidi un aizbraukt uz Liepāju pie otras omes, apciemot arī Gunta otru māsu.
Ja visi radi satiekamies, tad bērnu ir daudz – vesela dārziņa grupiņa.
Kad esam mājās, Ziemassvētkos visi braucam uz Barkavas katoļu baznīcu, mums ir svētku vakariņas, bērni skolā ir samācījušies dzejoļus un dziesmiņas, sniedz koncertu. Katru gadu ciemos atnāk arī dāvanu rūķis. Ziemassvētkos reizēm ir jāuzstājas arī folkloras kopai "Rota", un tad visi dziedam.
– Ko novēlat Ziemassvētkos un jaunajā gadā?
Sanita: – Lai novērtējam katrs savu ģimeni, to dārgo laiku, kad esam visi kopā! Ģimene ir mūsu lielā vērtība un bagātība. Galvenais, lai ir veselība, saticība, mīlestība! Pāri visam – miers!
20.12.2024.