„Bija vēls Ziemassvētku vakars un kādas vecas mājas augšstāva istabā valdīja klusums, vien ik pa brīdim bija dzirdama malkas sprakšķēšana kamīnā. Mazas sveču liesmiņas kastaņa krāsas lustrā meta siltus ēnu rakstus uz istabas sienām, pie kurām atradās tumši koka grāmatu plaukti. Uz grāmatām bija novietotas mazas porcelāna figūriņas, kas daudziem šķita tikai nedzīvi priekšmeti, bet šovakar, kad tuvojās pusnakts, un sienas pulkstenis nozvanīja divpadsmito stundu, notika tas, par ko zināja vien retais, — figūriņas atdzīvojās.
Uz viena no augšējiem plauktiem uz tumši sarkana paklāja stāvēja Lellīte ar gaiši zilām acīm un matiem, kas savīti smalkās cirtās, bet galvā viņai rotājas dārgakmeņu kronītis. Lellīte nekad nebija pametusi savu vietu, un visa viņas pasaule bija šaurais plauktiņš pie sienas. Lellītes sirds ļoti vēlējās redzēt ko vairāk un piedzīvot nebijušo. Pats svarīgākais – Lellītei negribējās Ziemassvētkos būt vienai, jo šī nakts ir brīnumu un kopā būšanas laiks…
Ar šādiem vārdiem iesākās muzikālais brīvdabas uzvedums „Skursteņslauķis un Lellīte". Tas ir sirsnīgs un aizkustinošs stāsts, kas pierāda – reizi gadā mēs patiešām piedzīvojam balto Ziemassvētku brīnumu, un ir tāda nakts, kad visi esam mīlēti. Tā ir īpaša un spēj piepildīt sapņus. Visvairāk šajā naktī sapņo bērni – viņi joprojām tic rūķīšiem un Ziemassvētku vecītim, sūta viņam vēstules ar lūgumiem, ko vēlētos atrast zem eglītes, bet no rīta steidzas lūkot, kas tur atrodams.
Egles iedegšanu Saieta laukumā apmeklēja daudzi – prieks mirdzēja gan bērnu, gan arī pieaugušo sirdīs, un to pamanīja arī Madonas apvienības pārvaldes vadītājs Guntis Ķeveris: – Esmu priecīgs jūs redzēt tik kuplā skaitā Madonas centrālajā laukumā šajā vakarā un Ziemassvētku gaidīšanas laikā! Noteikti pamanījāt, ka pilsēta jau labu laiku pamazām tika ietērpta svētku rotā, mūsu rūķi ir cītīgi strādājuši, lai sapucētu Madonu Ziemassvētkiem. Tam gatavojamies nopietni, bet, lai šie svētki izdotos patiesi, mēs atceramies, kā ir pagājis šis gads. Citiem tas ir bijis veiksmīgāks, citiem mazāk veiksmīgs, bet es ceru, ka jums visiem šis ir bijis veiksmes un panākumu pilns gads, un mēs esam gatavi sveikt Ziemassvētkus. Tos jo īpaši gaida bērni. Ir jāsvin, jādzied un jādejo, lai Ziemassvētki izdotos jautri un priecīgi, un šodien uz Madonu no tālienes ir atbraukuši mani draugi – Skursteņslauķis un Lellīte -, kuri šo vakaru pavadīs ar jums. Aicinu jūs šeit šovakar uzkavēties, būt kopā ar viņiem, kopā dziedāt un priecāties un palūgt eglītei, lai tā iemirdzas. Vēlu jauku un gaišu Ziemassvētku laiku ikkatrā mājā un ģimenē!
– Katru gadu nesanāk ierasties uz egles iedegšanu, bet cenšamies ķert ikvienu iespēju, lai piedalītos visos jaukajos pasākumos. Manā ģimenē ir ne tikai bērni, bet arī nu jau mazbērni, un gadu no gada mēs visi pulcējamies kopā. Tā ir mūsu ģimenes ikgadēja tradīcija, un bērni ir pieraduši pie mums tik ļoti, ka citādāk svinēt svētkus vairs nav iedomājams. Vecāki jau ir šie tradīciju devēji tālākajām paaudzēm. Ja runājam par to, ko darām svētkos, tad nekas atšķirīgs no citu ģimeņu ieražām nav – eglīte, lampiņas, gaismiņas, speķa pīrāgi, kurus cepām jau pagājušajā nedēļā. Kā jau svētkos pienākas, atļaujamies nodoties gastronomiskām izvirtībām. Kad ir sniegs, vizināmies ragavās, jestrajās izdarībās piedalās arī suņi un kaķi. Piedzīvojam īstu svētku sajūtu. Šī vakara pasākums arī izdevies ļoti jauki. Dancošana, dziedāšana mums nav sveša. Braucot uz šejieni, arī dziedājām. Man ļoti patīk, ka par mazajiem tiek padomāts, rīkojot šādus pasākumus, – savās sajūtās „Staram" dalījās Raimonds no Vestienas pagasta.
Lūgts izteikt viedokli par nozāģēto egli Saieta laukumā, kas radīja pamatīgu ažiotāžu internetā, Raimonds atbild – ja koks savu mūžu bija nokalpojis un speciālisti atzina, ka tas vairs ainavā neiederas, būtu muļķīgi šo lēmumu apstrīdēt. Internetā saceltā brēka par piepeši nakts laikā nozāģētu egli, esot muļķība.
Sastopam vēl citas ģimenes, kas ieradušās ķert svētku noskaņas: – Ziemassvētku egles iedegšanu Madonā apmeklēju katru gadu. Tā kā ģimenē aug divi bērni, šis ir ļoti gaidīts brīdis. Man patīk, ka pasākuma organizatori ik gadu izdomā ko interesantu un jauku, tādējādi radot bērnos sevišķi lielu prieku – var just, ka par mazajiem tiek domāts. Atmosfēra vienmēr ir sirsnīga, tiek radītas patīkamas noskaņas. Taču norises vieta gan man nešķiet piemērota, jo bērni labi neredz, kas notiek, kad pieaugušie nostājas viņiem priekšā. Nav arī īsti kur citur atrast vietiņu, lai būtu laba redzamība pašiem mazākajiem. Vēl domāju par to, ka varbūt vajadzētu katru gadu no meža atvest kārtīgu, lielu egli, kas gan nebūtu dabai draudzīgi. Labākā alternatīva visticamāk būtu iestādīt pašiem savu Madonas eglīti, ik gadu to skaisti izgreznojot. Gadu gaitā tā augtu liela un varena, – savās pārdomās „Staram" dalījās Madonas novada iedzīvotāja Elīna.
Veroties pasākuma norisē, nācās piekrist tam, ko sevī klusībā domāja Lellīte, – kas gan varētu iedomāties, ka pilsēta naktī var izskatīties tik dzīva. Gaismiņas, rotājumi un dekorācijas ļāva justies kā brīnumā, bet, kad visā savā krāšņumā iemirdzējās eglīte, ikviena sirdī pamodās kas ilgi neizbaudīts – tā bija īstā Ziemassvētku sajūta. Šķita savādi, ka sniegs, kas tik plānā, pat grūti saredzamā kārtiņā zem kājām var būt tik salti maigs un pūkains, un ka lampiņas eglītē var radīt tik daudz miera un prieka. Katra no tām mirdzēja kā maza zvaigznīte, un šāda zvaigznīte iedegās arī Lellītes, Skursteņslauķa un pasākuma apmeklētāju sirdīs.
10.12.2024.