„Pedagogs nedrīkst zaudēt iekšējo cilvēcību, vienlaikus saglabājot profesionālo pieeju” — ar šiem vārdiem sarunu iesāk LĪGA SMALKĀ — Dzelzavas pamatskolas sākumskolas, sociālo zinību un vizuālās mākslas skolotāja. Viņa divdesmit piecu gadu garumā ar radošumu un aizrautību iedvesmo skolēnus un veicina viņu zinātkāri, ne tikai sagatavojot bērnus konkursiem un olimpiādēm, bet arī bagātinot skolas dzīvi ar teātra izrādēm un radošiem projektiem, sniedzot skolēniem iespēju atklāt savu potenciālu. Tas nav palicis nepamanīts — tuvojoties valsts svētkiem Līga Smalkā par savu nesavtīgo darbu saņēma Madonas novada pašvaldības „Pateicību”.
– Pakavējieties savās bērnības un skolas gadu atmiņās!
– Mācījos Mētrienas astoņgadīgajā skolā, dzīvoju astoņus kilometrus no skolas. Atceros, kā uz turieni nokļuvu ar strādnieku mašīnu – tai bija tāda kā būda, vajadzēja kāpt pa trepītēm augšā kulbā. Pēc tam jau sāka kursēt autobuss un uz skolu tiku ar to. Pēc skolas beigšanas paliels bariņš – deviņi absolventi no trīspadsmit – devāmies uz Atašienes vidusskolu, savukārt pēc tās absolvēšanas gribēju mācīties vācu valodu. Taču klasesbiedrenes māsa, kura mācījās juristos, man stāstīja, cik humāna ir šī profesija, cik viegli ir mācīties un kā mēs pēc tam varēsim palīdzēt attīrīt un uzlabot apkārtējo sabiedrību. Protams, es aizbraucu uz Rīgu un devos nevis uz svešvalodu, bet gan uz juridisko fakultāti. Pirmajā gadā iekšā netiku, braucu nākamajā. Otrajā piegājienā paliku pirmā zem svītras, un tad jau bija āķis lūpā, ka man jāiestājas šajā fakultātē par katru cenu. Trešajā gadā iestājos juridiskajā fakultātē, piecus gadus mācījos Rīgā, pabeidzu studijas un tad mani nosūtīja uz Madonas rajona tiesu par tiesnesi. Tur nostrādāju divus gadus, taču jutu, ka šis darbs nav domāts man. Es nevarēju lemt citu likteņus, un es arī nevarēju samierināties ar to, ka, piemēram, par salīdzinoši mazāk nozīmīgu nodarījumu likumā nav cita varianta kā reāla cietumsoda piespriešana, taču tad, ja nodarījums ir valstij kaitīgāks, var iedot arī nosacītu sodu. Tas man ļoti nepatika, sāku nožēlot, ka neaizgāju mācīties pedagoģiju. Sāka brukt padomju savienība, veidojās jauna valsts, un divus gadus es vienkārši dzīvoju mājās un strādāju vecāku saimniecībā.
– Dzīves līkloči jūs aizveduši uz Dzelzavu…
– Tajā brīdī, kad negāju darbā, draudzene ieteica, lai aizbraucu uz Grašiem, jo tur vajadzēja audzinātāju. Pavadīju tur divus gadus, taču arī šis nebija mans īstais darbs. Bieži ņēmu tos bērnus uz mājām, līdz ar to meita tika apdalīta ar uzmanību. Es sevi vairāk veltīju Grašu bērniem, līdz sapratu, ka tā vairāk nevar turpināt. Tad mūžībā aizgāja tētis, un es aptvēru, ka kaut kas dzīvē jāmaina. Devos uz Rīgu, iestājos pedagogos, un pēc kāda laika jau paralēli sāku strādāt Dzelzavā – te atbrīvojās skolotāja vieta. Man bērni ir patikuši visu laiku, viņi arī līp pie manis. Dzelzavā strādāju kopš 2001. gada. Šobrīd mācu pēdējo audzināmo klasi – pavadīšu savus ceturtīšus uz 5. klasi, un tad domāju par pelnītu atpūtu.
– Laika gaitā izglītības sistēmā ir iedzīvinātas pārmaiņas, darbs kļuvis vēl nopietnāks un atbildīgāks. Kas ir šis magnēts, kas joprojām jūs pievelk skolai?
– Tie ir bērni. Es cenšos strādāt tā, lai viņi izaug par labiem cilvēkiem. Viņi nav vienādi – dažs vielu var iemācīties labāk, cits to dara ātrāk, cits lēnāk. Vēl kādam vajag pasēdēt klāt, lai palīdzētu. Un es arī neko neuzspiežu. Mēdzam sēdēt pēc stundām un pamācīties, un tādu metodi es uzskatu par daudz labāku nekā stingrām prasībām. Skolotāji mazā skolā pazīst katru skolēnu un var izsekot līdzi katra individuālo spēju attīstībai. Cenšos strādāt tā, lai viņi izaugtu par iejūtīgiem un līdzcietīgiem cilvēkiem. Katru gadu vismaz divas reizes dodamies uz pansionātu un spēlējam vai nu ludziņu, vai darām kādu citu aktivitāti. Šogad cepsim piparkūkas – pansionāta darbinieki aicināja mūs pievienoties. Braucam arī uz dzīvnieku patversmi, tas bija mans ierosinājums, un bērni ļoti labprāt vēlas apciemot dzīvnieciņus. Cik vecākiem iespējas ļauj, braucam ekskursijās. Bērni ir droši, nebaidās jautāt, un tas jau ir ļoti labi. Smejos, ka visas manas audzināmās klases ir bijušas pļāpīzeri.
Kad sāku Dzelzavā strādāt, pasniedzu gandrīz visus priekšmetus, izņemot vien dažus, taču tad manā pārziņā palika sociālās zinības un vizuālā māksla. Tā gan man nekad nav patikusi, jo skolas laikā manus darbus zīmēja mamma. Mums bija ļoti stingrs zīmēšanas skolotājs, kas raisīja pamatīgu respektu. Apmeklēt izstādes, apskatīt gleznas – tas gan man ļoti patīk.
– Salīdziniet izglītības sistēmu toreiz un tagad – kā vērtējat tajā ieviestos jauninājumus?
– Tagad ļoti liela atbildība gulstas uz skolotāja pleciem. It kā jau mēs varam brīvi izvēlēties, kā mācīt, un vadlīnijas pašas par sevi arī ir. Nav noteikts strikti, ka obligāti jāiemāca tas un tas. Piemēram, es paņemu tādu tekstu, kādu vēlos, un apvienoju to ar tēmām latviešu valodā un klases stundā. Skolotājam ir jāprasa no bērniem tās zināšanas, kas ir obligātas, tajā pat laikā dodot pamatu tām. Ja ir jāzina alfabēts un reizrēķins, tad tas ir jāzina. Man patīk, ka bērni paši meklē, kā apgūt vielu – viņi strādā pāros, jautā viens otram un man. Kad uzdodu diktātus, viņi vispirms izlabo viens otra darbu, tādējādi mācoties pašmācībā un paši to nemaz neapjaušot. Metode, kad skolēni mācās paši, ir labāka, nekā bija manā laikā – kalām no galvas eksāmenu biļetes, stundu tēmas.
Kompetenču izglītību kā tādu es atzīstu, atbalstu, taču papīru darbu gan ir ļoti daudz, un tas ir bezjēdzīgi. No pedagogiem prasa daudz dažādas atskaites, dokumentāciju. Šāda veida izglītības modelis palīdz veidot bērnos izpratni par dažādiem mācību priekšmetiem, veidojot savstarpējas sakarības. Nenoliedzami daudz laika prasa sagatavošanās stundām, jo skolotājam pašam ir jāmeklē materiāli. Es izmantoju vecos pieejamos materiālus, tos pārveidojot atbilstoši prasībām, taču tajā jāiegulda laiks un darbs.
– Lūdzu, padalieties sajūtās par saņemto Madonas novada pašvaldības „Pateicību"!
– Esmu saņēmusi pateicības par skolēnu sagatavošanu konkursiem un olimpiādēm. Aicinu bērnus piedalīties stāstnieku un daiļrunātāju konkursos. Katru gadu piedalāmies tajos, bērni brauc uz Latviešu Biedrības namu. Vairākkārt esam ieguvuši lielo balvu. Šogad saņemtā pateicība ir jau nopietnāka līmeņa un no visām iepriekš gūtajām nozīmīgākā, lielākā. Mani tai izvirzīja darba kolektīvs. Nejūtos, ka būtu izdarījusi ko tādu, lai tiktu tik ļoti cildināta. Es daru savu darbu un to, kas ietilpst tā pienākumos, tāpat kā daudzi citi. Nebija sajūtas, ka esmu īpaši izpelnījusies ko tādu, bet nevar noliegt, ka pārņem gandarījums un prieks par to, ka darbs ir pamanīts un novērtēts. Tas iedvesmo un motivē darīt tālāk.
– Skolotājam ir tā laime izbaudīt atvaļinājumu vasarā. Noteikti jums ir kāds hobijs, ar ko aizpildīt brīvo laiku?
– Agrāk tās bija tautiskās dejas, bet nu jau kājas sāp. Tad bija arī adīšana un tamborēšana, bet acis vairs tik labi nerāda. Kas atliek? Grāmatas, teātra izrādes, kas man ļoti patīk. Daudz lasu, cītīgi apmeklēju teātrus. Vasarās dodos ekskursijās ar meitu tepat pa Latviju un tad, kad ir pieejamas lētas biļetes, aizbraucu ceļojumā. Tas palīdz atslēgties no darba. Pietiek kaut vai tikai ar vienu brīvu dienu, lai izvēdinātu galvu un atkal varētu ar jaunu sparu strādāt. Regulāri piedalos arī prāta spēlēs ar savu komandu.
06.12.2024.