AIJU EGLĪTI Madonā pazīst daudzi, turklāt daudzi viņas vārdu saista ar apdrošināšanas jomu, kurā Aija nostrādāja gandrīz 39 gadus. Taču viņas aiziešana, kā tādos gadījumos saka, pelnītā atpūtā, notika klusi, un izrādās, ka viņa šādu soli spēra jau pirms trijiem gadiem.
– Varbūt es vēl šodien strādātu, jo darbs, kas man jau bija kļuvis arī par hobiju, patika, bet punktu pielika tas, ka, ievērojot valstī noteiktos kovida ierobežojumus, bija jāsāk strādāt attālināti, taču šajā režīmā nevarēju iejusties. Es arī uzskatu, ka apdrošināšana ir uzticības bizness, bet uzticību attālināti iegūt nevar. Tā rodas, tiekoties un komunicējot klātienē. Rīgā visi aizgāja strādāt uz dzīvokļiem, un manu nostāju viņiem bija grūti saprast.
Un tad iekrita tādas garākas trīs svētku dienas, atbrauca meita un teica: "Mamm, ja tev tas nav pieņemami, kāpēc mokies". Sapratu, ka nav jāgaida brīdis, kad darbs vairs nesagādās gandarījumu. Uz darbu jau vienmēr esmu gājusi ar prieku. Un tā 2021. gada 1. jūlijā beidzu darba attiecības apdrošināšanas AS „Balta".
Daudzi, to uzzinot, pauda bažas, ko gan es, kas pieradusi būt cilvēkos, pensijā darīšot, bet es jau sen zināju, ka tad atgriezīšos pie puķkopības un to darīšu māsas Rūtas vadībā, kas darbojas biedrībā „Zaļie pirkstiņi". Māsasvīrs mūs pierunāja atjaunot arī rožu potēšanu, ko nebijām darījušas 25 gadus.
– Pastāsti par savu dzimto pusi! Cik zinu tā nav Madona.
– Gan no tēva, gan mātes puses tas ir Gulbenes novads. Arī es esmu dzimusi Galgauskā, bet uz Madonu ģimene pārcēlās, kad man bija 12 gadi. Kopš tā laika sevi uzskatu par madonieti. Esmu Madonas patriote. Man patīk mana pilsēta, tikai gribētos, lai tā būtu vēl vairāk sakopta. Slavējama ir patreizējā Madonas novada domes vadība, kura domā par sporta attīstību, jauniešiem, Madonas apvienības pārvalde, kura rūpējas, lai pilsēta būtu sakārtota, bet noteikti ir lietiņas, ko noteikti vajadzētu uzlabot. Atsevišķas sarunas vērts ir nepieciešamie uzlabojumi Madonas pilsētas kapos, lai tie kļūtu par skaistākajiem Madonas novadā.
– Kas noteica profesijas izvēli? Kāpēc tieši eskonomika?
– Es Madonas 1. vidusskolā mācījos pie ļoti cienījamiem skolotājiem – personībām. Piemēram, vēsturi un vēlāk arī sabiedrības mācību mācīja Arturs Treicis, bioloģiju – Daila Semberga, matemātiku – audzinātāja Ruta Sīpola, ģeogrāfiju – Olita Seikstule.
Visu mūžu jau no mazām dienām esmu bijusi ļoti enerģiska, atsitusies tēvā. Savukārt māte pēc rakstura bija mierīga, bet tēvs – jestrs, un es biju tāda pati.
Biju diezgan pārliecināta, ka studēšu ģeogrāfiju. Labi padevās arī matemātika, bet tad es domāju: kam man tie sausie cipari, iešu uz ģeogrāfiem un būšu nevis skolotāja, bet ģeoloģe. No šī nodoma mani neviens nespēja atrunāt.
Visus eksāmenus, stājoties ģeogrāfos, izņemot vēsturi, kur dabūju četrinieku, noliku uz pieci. Taču tolaik, stājoties augstskolās klātienes nodaļās, priekšroka tika dota puišiem pēc dienesta armijā, līdz ar to iegūto punktu vienādā skaita dēļ paliku aiz strīpas. Pavisam tādas mēs bijām piecas meitenes. Un tad pie mums uz tikšanos atnāca Ekonomikas fakultātes dekāns, profesors Zīle, kurš pastāstīja, ka ir atvērtas trīs jaunas studiju programmas un ka tajās ir vēl brīvas vietas. Turklāt eksāmeni esot tie paši kā ģeogrāfiem, otrreiz mums nekas nebūšot jākārto. Profesors mūs aicināja pamēģināt, varbūt iepatikšoties, un mēs visas piecas meitenes tam piekritām. Profesors Zīle ir jau aizsaulē, bet es vienmēr viņu atceros ar lielu pateicību, jo viņš bija tas, kas palīdzēja man atrast dzīves aicinājumu, izvēlēties profesiju, kas man ir patikusi visa mūža garumā, jo ekonomika nebūt nav sausie cipari, bet gan analīze dažādos griezumos, tajā ir tik daudz nianšu, tik daudz krāsu, ka interesantāku profesiju pat grūti iedomāties.
– Uz kuru pusi pēc studiju beigšanas tevi aizveda sadale?
– Mani nozīmēja uz Valku, kur solīja arī dzīvokli. Tas bija ļoti svarīgs nosacījums, jo studiju pēdējā kursā – pavasarī pirms diploma saņemšanas – apprecējos. Tur es nostrādāju divus gadus, bet solīto dzīvokli tā arī neiedeva. Mums bija jādzīvo pažobelē. Viena maza istabiņa, ļoti maza kā putnu perēklis virtuvīte un vēl kaimiņi, kuri dzīvoja antisanitāros apstākļos. Tad piedzima meitiņa un ārsti mums ieteica mainīt dzīves apstākļus. Bet tas nebija tik vienkārši izdarāms, jo pēc universitātes beigšanas vēl nebiju nostrādājusi Valkā pēc sadales obligāti noteiktos piecus gadus. Devos uz Statistikas pārvaldi Rīgā pie tās vadītāja Ramaņa, bet arī viņam lēmums par manu brīvlaišanu vēl bija jāsaskaņo ar Maskavu.
Tā es arī nonācu Madonā, kur tolaik par SCO priekšnieku strādāja baltkrievs Fomins. Viņam lielākā vērtība, piesaistot uzņēmumā darbiniekus, bija speciālisti ar augstāko izglītību, un viņš mums apsolīja, ja mēs abi ar vīru nāksim strādāt uz SCO (starpkolhozu celtniecības uzņēmumu) – es par ekonomisti, vīrs par šoferi -, dzīvokli saņemsim pirmajā jaunuzceltajā mājā. Šo solījumu viņš izpildīja jau pēc pusgada.
– Kāpēc tomēr mainīji darbavietu, un kā sāki strādāt apdrošināšanas jomā?
– No SCO es aizgāju, kad, mainoties vadībai, nevarēju saprasties ar jauno priekšniecību. Tad jau es biju plānošanas nodaļas vadītāja, un man nepatika dancot zem partijas stabules, bet gan visas lietas kārtot pa tiešo Rīgā „Latkolhozstrojā", un tas savukārt neapmierināja ne jauno SCO, ne arī rajona vadību. Un es nolēmu aiziet.
Mana mamma savulaik bija strādājusi apdrošināšanā par aģenti, un viņa bija tā, kas mani uz to pamudināja. Tā es arī sāku strādāt Valsts apdrošināšanas aģentūrā. Tur mani novērtēja, un es pa karjeras kāpnēm kāpu uz augšu līdz reģiona vadītājas amatam.
Darbu uzsāku valsts apdrošināšanas sistēmā un biju pat iecelta valdē. Starp citu, tolaik valdes locekļus apstiprināja Maskavā. Vienīgais jautājums, ko man tur uzdeva, – vai Latvijā patiešām tiekot attīstīta aitkopība, jo acīmredzot viņiem bija priekšstats, ka aitas PSRS ir tikai Gruzijā un Armēnijā. Kad es to apstiprināju un vēl piebildu, ka mums Latvijā ir arī tāds apdrošināšanas produkts, vairāk jautājumu nebija un tiku apstiprināta par pilntiesīgu valdes locekli.
Vēlākajos gados piedzīvoju arī valsts apdrošināšanas privatizāciju.
Par savu ilggadējo darba devēju – AS „Balta" – nevaru teikt nevienu sliktu vārdu. Nevienu brīdi neesmu jutusies nenovērtēta vai nemotivēta. Mūsos ļoti daudz investēja, un „Balta" savos darbiniekos turpina investēt, kas ļoti priecē.
– Bet tam visam pa vidu vēl pildīji deputātes pienākumus, esi viena no pirmā brīvās un demokrātiskās vēlēšanās ievēlētās rajona padomes sastāva.
– Kaut arī tiku ievēlēta demokrātiskās vēlēšanās, kad bija jāiztur arī reāla konkurence, man tas atsita vēlēšanos vēlreiz tikt ievēlētai par deputāti. Es esmu par to, ka, strādājot jebkuru darbu, tas ir jādara pamatīgi. Arī toreiz, kad man kā rajona padomes deputātei uzdeva veikt kādu pienākumu, centos to izdarīt pēc iespējas labāk, iedziļinoties izskatāmajos jautājumos. Reiz izstudēju arī pagastu vadītāju amata aprakstus un tos sāku citēt no tribīnes, jo tie, manuprāt, nebija uz vietas izstrādāti, bet norakstīti no kādām instrukcijām. Pārējos deputātos tas izraisīja smieklus un neizpratni, kāpēc es tos vispār esmu lasījusi. Mani tas kaut kā aizskāra, ka nospriedu vairāk pašvaldību vēlēšanās nepiedalīšos, jo tad arī sapratu, ka viens nav karotājs un ka liela daļa no deputātiem savus pienākumus veic formāli un balso neiedziļinoties.
– Vai tomēr nepieļauj iespēju kandidēt nākamajās Madonas novada domes vēlēšanās – 2025. gada jūnijs vairs nav tālu?
– Tādas domas man gan nav, esmu no tā visa prom un jūtos ļoti labi. Kā teicu, jau toreiz rajona padomes laikos sapratu, ka viens nav karotājs un, lai man piedod deputāti, lielais vairums no viņiem arī tagad nav karotāji un iedzīvotājiem ir visai maz iespēju ietekmēt pašvaldības lēmumus.
Par to uzskatāmi pārliecinājos pērn SIA „Madonas ūdens" iesniegto ūdenssaimniecības tarifu projektu apspriešanas laikā. Neko daudz jau mēs nepanācām, kaut gan, protestējot pret tik lielu paaugstinājumu, bija savākti ap 2000 parakstu, bet maksa par kanalizāciju Madonā ir zelta vērtē.
Esmu mācījusies ekonomiku un ar visu atbildību varu teikt, ka darba ražīgumam ir jāapsteidz algas pieaugums. Domes sēdē, kurā par to diskutēja, piedalījos arī es. Tika solīts, ka pēc pusgada tiks veikta analīze, vai attaisnojies šāds tarifu paaugstinājums, bet par to pagaidām nekas nav dzirdēts vai lasīts. Es dažiem deputātiem, kuriem ir arī savs bizness, pajautāju, vai viņi, nepalielinoties darba ražīgumam, paaugstinātu personāla izmaksas par 120 %. Viņi to nevarēja pamatot.
Vai arī attiecībā uz siltuma tarifiem, kas Madonā ir aktuāli. Jau augustā vēstnešos un citur parādījās publikācijas, cik veiksmīgi jaunā SIA „Madonas siltums" vadība ir noslēgusi šķeldas iepirkumus un ka kurināmais tiks iepirkts par turpat 30 procentiem lētāk, bet nepagāja ne divas nedēļas, kad parādījās ziņa, ka siltuma tarifs ar 1. septembri tiek paaugstināts. Septembrī Latvijā bija tikai četri reģioni, kur palielinājās maksa par siltumenerģiju, un Madonā pieaugums, protams, bija vislielākais.
Man nav arī saprotams, kā Madonas novada pašvaldībai piederošās kapitālsabiedrības kā „Madonas ūdens", „Madonas siltums", „Madonas namsaimnieks" savā starpā konkurē ar strādnieku algām. Es domāju, ka arī šajā ziņā deputātiem, pašvaldības izpilddirektoram kā kapitāldaļu turētāja pārstāvim savs vārds būtu jāsaka, nevis jāapstiprina viss, ko uzņēmumi liek priekšā.
– Var just, ka tu seko Madonas pašvaldībā notiekošajam. Domāju, ka tavas ekonomista zināšanas un enerģija būtu labs pienesums Madonas novada domes darbā.
– Kā jau teicu, maz ir iespēju veikt pozitīvas izmaiņas. Un tā nav tikai Madonas novadā, tāda ķēde ir izveidota visā valstī. Kam izšķiest savus nervus un veselību tur, kur nav iespēju sasniegt vēlamo rezultātu un , ja var skaisti baudīt vecumdienas, apmeklēt teātra izrādes un koncertus, ceļot, ko es labprāt daru, laiku atvēlēt arī meitas ģimenei, diviem lieliskiem mazbērniem – mazmeitai un mazdēlam, māsas Rūtas vadībā nodarboties ar puķkopību.
22.11.2024.