1991. gada 23. augustā kā viens no pirmajiem atjaunotās Latvijas Republikas likumiem tika pieņemts likums „Par Latvijas Republikas Zemessardzi”, kas noteica, ka Latvijas Republikas Zemessardze ir brīvprātīgs militarizēts sabiedrības pašaizsardzības formējums. Tā dod iespēju Latvijas Republikas pilsoņiem brīvprātīgi kalpot savai valstij, rūpējoties par tās drošību un aizsardzību.
Būt zemessargam – tas ir aicinājums. Tikai mīlestība pret savu zemi, cieņa pret valsti un tās vēsturi, patriotiskas jūtas vadīja ANDRI TREČAKU 1991. gadā iestāties Zemessardzē.
– Zemessardzē esmu no pirmās dienas. 1991. gada 30. novembrī devām zvērestu. Sākumā
bijām paliela komanda, bet, laikam ejot, pulciņš kļuva mazāks. Šobrīd jau esmu zemessargs veterāns. Manā pārziņā ir 60 veterāni, bet no visiem stāžs Zemessardzē man ir visilgākais – vairāk nekā trīsdesmit gadu.
– Kas tolaik jūs pamudināja iestāties Zemessardzē?
– Viennozīmīgi tas bija patriotisms. Tolaik tas bija liels, un ļoti gribējās to brīvo Latviju. Joprojām atceros tēva teikto: "Latvija bija rozēs, un tad atnāca krievs un atveda dzeloņdrātis". Šos vārdus atceros visu mūžu.
Atceroties pirmsākumus, kā tik nav gājis. Ļoti labi atminos, kad tikko bija atjaunota valsts neatkarība, bet daudz robežsargu nebija, mēs braucām dežūrēt uz Katlišu robežu. Sākotnēji ekipējuma nebija nekāda. Mums uz četriem bija viens automāts. Šobrīd viss ir attīstījies augstā līmenī un turpina uzlaboties. Tolaik Zemessardzē gājām fanātiski, neskatoties uz to, ka pat apavu un formas nebija. Tas viss nāca krietni vēlāk. Esmu pārliecināts – vēlmei jānāk no sirds. Tas attiecas uz visām jomām. Piespiedu kārtā nekas nesanāks.
Kad biju Sarkaņu pagasta padomes vadītājs, līdztekus tam ļoti aktīvi mudināju pagasta cilvēkus aktīvi iesaistīties Zemessardzē. Tolaik bija 26 zemessargi tikai no mūsu pagasta vien. Šobrīd gan skaits ir krietni sarucis.
Es vienmēr esmu bijis īstens Latvijas patriots. Vēl pirms Zemessardzes aktīvs biju Atmodas laikā. Kopš 1988. gada darbojos LNNK, lai gan tolaik tas bija aizliegts. Tam visam ir jābūt dziļi sirdī. Savu patriotismu pret Latviju esmu izpaudis dažādi, arī laikā, kad to bija bailīgi izrādīt. Tādu laiku vairs nebūs, bet ir saglabājušās spilgtas atmiņas par daudzajiem notikumiem, kad kļuvām par brīvu valsti. Arī nākotnē – galvenais, lai ir miers!
– Kas, jūsuprāt, šobrīd motivē cilvēkus stāties Zemessardzē?
– Ir liels prieks, ka jauni puiši un arī meitenes stājas Zemessardzē. Tolaik, 1991. gadā, manā Sarkaņu blicē vecākajam kungam, kurš izvēlējās kļūt par zemessargu, bija 70 gadi. Tas tikai parāda to, ka cilvēkus vadīja milzīgs patriotisms.
Manā skatījumā, īpaši aktīvi zemessargu rindas tika papildinātas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Tomēr gribu teikt, ka cilvēki, īpaši jaunieši, kļūst patriotiskāki un izvēlas būt zemessargi. Manuprāt, cilvēki no tā ir tikai ieguvēji. Ir gan fiziskas aktivitātes, gan apgūst daudz jaunu un noderīgu lietu. Mācības stabilizē cilvēku, norūda. Tā ir iespēja pierādīt sev, ka tu to vari un ir gandarījums, kad esi paveicis. Tas ir piepildījums.
Ņemot vērā situāciju, kas notiek pasaulē, ļoti gribas cerēt, ka mūsu valstij karš nebūs jāpiedzīvo un vēlreiz par savu brīvību jācīnās. Tomēr esmu vairāk nekā pārliecināts – ja vajadzēs, zemessargi būs pirmajās rindās, lai aizstāvētu savu zemi.
– Savulaik darbojāties arī Jaunsardzē, bijāt instruktors.
– No maniem audzināmajiem pašlaik trīs Madonas puiši ir virsnieki Latvijas armijā. Prasības visos laikos ir bijušas pietiekami augstas. Jaunsargiem bija jāpārzina gan teorija, gan taktiskā šaušana, tāpat arī citas aktivitātes. Tolaik bērni patiesi bija ieinteresēti visā, kas tika mācīts. Aktīvi darbojās. Atceros, ka bija puiši, kuri ikdienā nekur nebija liekami, bet Jaunsardzē bija ļoti disciplinēti. Puikām patika, un tieši tur viņi sevi pilnveidoja.
Šobrīd aktīvi norit Valsts aizsardzības mācība, kas viennozīmīgi ir ļoti nepieciešama. Brīžiem gan rodas izjūta, ka Jaunsardzei vairs neatliek tik daudz laika, kā tas bija kādreiz. Diemžēl aug prasības arī jaunsargu instruktoriem, un ne visiem tas ir pa spēkam.
Atceros, kādreiz Varakļānos bija ļoti spēcīgi jaunsargi un viņu vadītājs Oskars Kančs. Divas reizes gadā organizējām šaušanas sacensības. Vienu reizi sacensības bija Kalnagravās, otru – Varakļānos. Vienmēr piedalījās ap simts dalībnieku.
– Arī Zemessardzei ir sirdī dziļi paliekošs vadmotīvs "Mana Latvija – mana atbildība". Ko jums tas nozīmē?
– Es ļoti mīlu savu zemi, savu Latviju. X stundā es būšu pirmais, kas to aizstāvēs. Lai arī esmu jau veterāns – spēka ir gana un veselība turas.
– Esot Zemessardzē, esat piedzīvojis dažādas pārmaiņas. Viena no tām – pirms vairākiem gadiem atkal tika atjaunots 26. kājnieku bataljons.
– Vēsturiski Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes 26. kājnieku bataljons jau reiz ir atradies Madonā. Šobrīd notiek darbi ēkā Cesvainē, kur turpmāk būs bataljona štābs. Deviņdesmito gadu beigās, kad bataljonam tika nodots karogs, to darījām trīs pagastu padomju vadītāji. Es kā Sarkaņu pagasta padomes vadītājs, Liezēres pagasta padomes vadītājs Aivars Rozenbergs un pilsētas domes vadītājs Pēteris Runcis. Tā mēs nodevām karogu bataljona komandierim, tolaik Jānim Jakubovskim. Tas bija brīnišķīgs notikums, un tikpat lielisks tas bija arī tad, kad bataljons tika atjaunots.
– Lai gan aktīvā fāze ir noslēgusies, joprojām esat klātesošs Zemessardzē.
– Esmu Madonas un Gulbenes veterānu priekšnieks. Prieks, ka joprojām aktīvi arī darbojamies. Vairākkārt esmu piedalījies mācībās "Namejs", arī tolaik, kad mācību scenārija laikā Madonas slimnīcā uzņēma ievainotos. Veterāni piedalās represēto piemiņas pasākumos. Gan 25. martā, gan 14. jūnijā esmu pie Šķeltā akmens Madonā, gulbenieši, protams, Gulbenē, bet pieci aktīvi veterāni ir arī Lubānā. Lubānas veterānu vadītājs Jānis Kalniņš otrdien nosvinēja 90 gadu jubileju. Veterāni ir dažādos vecumos, bet tas nebūt nav šķērslis būt klātesošiem dažādos notikumos. Pašiem mums ir vēlme būt un darīt. Četri veterāni, tostarp arī es, vienmēr piedalāmies 18. novembra pasākumos Rīgā. Tāpat brīnišķīgs notikums ir uzaicinājums pieņemšanā pie aizsardzības ministra. Neiztrūkstošs ir lāpu gājiens, tāpat Karoga svētki pulkveža Oskara Kalpaka dzimtas mājās "Liepsalās". Šie notikumi, lai arī caurvij skumjas, ir ļoti skaisti. Ir prieks par sabiedrības iesaisti un lielo aktivitāti. Atskatoties uz nupat aizvadīto lāpu gājienu, gan ir nedaudz skumji, ka neredzēju Madonas jaunsargus. Nezinu gan, kas ir atgadījies un kāpēc šogad gājienā nepiedalījās. Ļoti vēlamies sadarboties ar jaunsargiem, sakopt kādu kapa vietu, noorganizēt kopīgu aktivitāti.
Aktīvi dodamies ekskursijās tepat pa Latviju. Apmeklējam Latvijas vēsturē nozīmīgas vietas. Gūstam jaunu pieredzi un iespaidus.
– Patriotisms vispirms nāk no ģimenes, bet arī skolā tam tiek pievērsta uzmanība. Jūsuprāt, vai cilvēki joprojām ir patrioti, tur godā savu valsti, zemi?
– Manā skatījumā, patriotiskāki kļūst tie, kuri pievēršas Zemessardzei. Tomēr arī ikdienā ir jūtams patriotisms cilvēkos. Prieks, ka tik daudz cilvēku apmeklē piemiņas un atceres pasākumus. Esmu pārliecināts – tie, kuri šogad devās gājienā, tajā dosies arī nākamgad. Visi šie pasākumi ir ļoti saviļņojoši, un šādā veidā tiek audzināts patriotisms. Tiesa, vispirms tas nāk no ģimenes, bet arī skolās par to ir jārunā, tas ir jāaudzina. Kad mani dēli mācījās Sarkaņu pamatskolā, redzot, ka es velku formu, vienmēr piedalījās visos pasākumos, kas nozīmīgi mūsu valstij. Tā bija viņu pašu iniciatīva. Patiesi liels prieks, ka tas nāca no viņiem pašiem, nevis bija piespiedu kārtā. Jaunsargu instruktoriem ir jābrauc uz skolām, jāstāsta, jo reizēm varbūt bērni nobīstas no tā, kas tur sagaida. Piemēram, arī es pats nupat devos uz bērnudārzu, kur stāstīju par Zemessardzi. Šī ir ierasta prakse zemessargiem, viņi aktīvi dodas uz izglītības iestādēm, lai iepazīstinātu ar šo profesiju. Tas ir ļoti nepieciešams. Jaunieši ir lieli patrioti, tikai nepieciešams viņus ievirzīt pareizās sliedēs.
15.11.2024.