“Esamības darbs”, “Esamības darbs un mēs” — I un II daļa, “Cilvēki un mēs starp tiem”, “Stari smiltīs”… Mūsu novadnieks, grāmatu autors JĀNIS ZEPS izvēlējies ieinteresējošus virsrakstus savām dzejoļu grāmatām, kas liriski dzejā atklāj dažādus dzīves notikumus, mirkļus, pārdzīvoto, izjusto, notveramo un netveramo.
"Jānis Zeps savu esamību, kurā ir daudz sāpju, spēj pārvērst gaismā.
Viņa dzejoļos valda jūtas. Turklāt šīs jūtas nav egoistiskas un patmīlīgas, tās ir pievērstas cilvēkam vai notikumiem. Gan intīmiem, gan valsts mēroga. Tās paustas sakoptā, individuālā dzejas formā, tās netop plakātiskas, paviršas, didaktiskas. Jāņa Zepa savdabību vēl nosaka tas, ka autors saglabā savu individualitāti. Gribētos izcelt arī Jāņa dzejas savdabīgo ritmiku. Pieļauju, ka to nosaka vēlme neļauties, vēlme radīt no esības, no tās ilgām un sāpēm pozitīvu enerģiju.
Jānis nepadodas. Man šķiet, lai kādu darbu darīdams, Jānis nepadodas. Arī dzejā. Novēlu katram sajust šo viņa spēcīgo, lirisko vitalitāti un smelties no tās", – tā šogad apgādā "Kontinents" klajā nākušo Jāņa Zepa "Esamības darbs un mēs" I un II daļas recenzijā raksta Viktors Avotiņš.
30. novembrī pulksten 16 Rīgā, Latviešu biedrības namā, tā sauktajā Māmuļā, Līgo zālē notiks Jāņa Zepa dzejas lasījums no šajā gadā izdotajām grāmatām. Aicināti arī novadnieki.
Jānis Zeps dzīvo Sauriešos, tāpēc aicināju viņu uz telefona interviju.
– Pastāstiet par savu dzimto pusi – esat mūsu novadnieks.
– Esmu dzimis Madonas rajona Murmastienes pagasta Teiceinieku sādžas "Jāķu" mājās.
Tas bija pēckara laiks, kad apstākļi bija grūti, bet manai mājai blakus dzīvoja arhibīskapa Stroda māsa, kam bija uzcelta liela, tolaik grezna māja. Blakus bija uzcelta vēl viena māja – tur bija Vidsalas 1.-4. klašu skola. Man bija ļoti ērti doties uz skolu, kas atradās kaimiņmājās. Vēlāk mācījos Mežastrodu septiņgadīgajā pamatskolā, kur mēroju apmēram 4 km tālu ceļu cauri mežam. Turpināju izglītību Varakļānu vidusskolā. Vidusskola bija daudz tālāk par Mežastrodu septiņgadīgo skolu, tāpēc bija jādzīvo internātā. Vecāki iedeva līdzi uz skolu bļodiņu ar saceptu gaļu un rubli naudas, lai nopirktu maizi. Ar savu domāšanu pusi no rubļa nedēļas beigās atnesu atpakaļ uz mājām, lai atvieglotu dzīvi vecākiem, bet ar pieauguša – bendējot savējo veselību. Visgaršīgākais ēdiens tolaik bija tikko izcepta baltas maizes bulciņa. Pēc tam iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Zemes ierīcības fakultātē, apguvu ģeodēzista specialitāti. Studēju klātienē, bet pa vakariem un naktīm piestrādāju par kurinātāju, palīgstrādnieku rūpnīcās.
– Kā veidojās profesionālās darba gaitas?
– Jau diplomdarbu rakstīju par lauku lidlauku lidmašīnām, kas mēslotu zemi. Sāku strādāt par ģeodēzistu Jelgavas celtniecības trestā, vienā no trim trestiem Latvijā. Atmodas sākumā bija Baltijas Tranzītu banka, kurā biju dibinātājs, BTB padomes priekšsēdētājs, firmas "Alats & Co" prezidents. Esmu arī strādājis Rīgas labiekārtošanas pārvaldē priekšnieka vietnieka amatā, kam bija pakļauti ap 9000 darbinieku, kas gādāja par Rīgas uzturēšanu kārtībā. Kad vēl biju vesels, darbojos Latvijas Zinību biedrībā. Savā laikā veiksmīgi vadīju gan biznesu, gan rakstīju. Esmu apvienojis literāta dotības ar maizes darbu. Tagad esmu brīvs no visiem darbiem, izņemot rakstīšanu. Man ir izdevies 2009. gadā izdot grāmatu par sevi "Esamības darbs".
– Kad parādījās interese par literatūru, kad uzrakstījāt pirmo dzejoli?
– Vidusskolas laikā klasesbiedrs mēģināja rakstīt, bet viņam nekas nesanāca, līdz dzejniekam bija ļoti tālu, bet man tas palika prātā. Mācoties augstskolā, bija izsludināts dzejas konkurss, kur ar dzejoli "Ozolam" ieguvu 1. vietu. Studiju laikā un vēl pēc tam dzīvoju Jelgavā, brīvajā laikā vadīju jaunos literātus (pie Rakstnieku savienības darbojās jauno literātu apvienība). Pēc tam rakstīju visus augstskolas gadus, arī pēc dienestā armijā; var teikt, ka visu mūžu paralēli citiem darbiem un pienākumiem esmu regulāri rakstījis, kaut esmu apguvis eksaktās zinības. Man tuva ir dzeja, un savas domas, izjūtas pierakstu dzejoļos.
– Dzīve jums ir uzlikusi pārbaudījumus, bet ar stipru garu jūs nepadodaties.
– Esmu paralizēts nu jau 25 gadus. Esmu vienīgais Latvijā, kam ir iemontēts morfija sūknis, jo sāpes ir tik lielas. Bieži domāju, kāpēc tā notika ar mani, kāpēc tik smagi saslimu. Varbūt tāpēc, ka Latvijas neatkarības pirmajos gados no Krievijas nāca daudz dažāda veida metālu, iespējams, ka esmu dabūjis radioaktīvas vielas starojumu. Tomēr esmu izturīgs, pateicoties savam gara spēkam, arī vecāku gēniem. Blakus ir arī mana ģimene – sieva Vija ir mans eņģelis, meitas jau ir lielas. Evita ir vecākā, izmācījusies par skolotāju, Ieva ir juriste, Inese ir mācījusies elitārās augstskolās Anglijā, 32 gadu vecumā jau kļuva zinātņu doktore, strādā vienā amerikāņu kompānijā. Ikdienā man ir arī palīgs.
– Kādās atziņās varētu padalīties?
– Noteikti nevajag apstāties. Ja padodies, nodari pāri gan sev, gan ģimenes locekļiem. Ir jāsaglabā ticība sev. Bez šaubām ir jābūt tāda līmeņa cilvēkam, kas kaut ko var izdarīt. Ja mani tāda slimība piemeklētu kā strādniekam pie saimnieka, tad gan būtu beigas. Tajos laikos, kad vadīju firmas, puse laika pagāja, kad vēl biju vesels. Mūža otrajā pusē nākas daudz pārdomāt, un savas domas, sajūtas izpaužu dzejā. Visu mūžu esmu rakstījis, ieskaitot armijas gadus. Tiesa, katru dienu es nerakstu, tam ir vajadzīgs noskaņojums. Viktors Avotiņš recenzijā ir norādījis, ka manos dzejoļos valda jūtas, pievērstas cilvēkam vai notikumiem, arī valsts mērogā. Kopā man ir izdotas 7 grāmatas un kopkrājumi. Tās ir arī Varak-
ļānu muzejā, skolā, bibliotēkā. Grāmatas ir arī tirdzniecībā. Grāmatu "Esamības darbs" veltu savai ģimenei. Esamības darbs ir godprātīgi jāveic pastāvīgi, ik dienas. Sākot no piedzimšanas.
– Kā saglabājat saikni ar dzimto pusi?
– Dzimtā vieta nebeidz smelgt un aicināt, lai aizbrauktu, paciemotos. Reizi gadā vai ik pēc pāris gadiem piebraucu pie savas dzimtās mājas vietas. Man ir palīgs, kas mani aizved. Pašu māju nojaucu un noraku, tagad tur atrodas kviešu lauks. Kāpēc to izdarīju? Tāpēc, ka mājas atradās pie meža, un, ja tajās neviens nedzīvoja, nāca nelūgti viesi, līda mājās. Tas, ka viņi nesolīdi uzvedās, tas ir viens, bet pa otrā stāva logiem šāva stirnas, kas nāca ēst dārza ābolus.
08.11.2024.