31. oktobrī Madonas novada bibliotēkā un pirms tam — Varakļānu bibliotēkā ar sanākušajiem tikās rakstniece Inga Ābele.
– Šodien devāmies uz Varakļāniem, un tur, kur ir bibliotēka, ir tādas rozā kolonas! Gaiša, augsta vieta! – ienākot Madonas grāmatu krātuvē, priecājās rakstniece. Uz galdiem smaržoja viņas atvestie āboli, bet sarunas gaitā, ko aizraujoši vadīja bibliotekāre Sarmīte Radiņa, viešņas atbildes bija tik tīras, pieredzē iesmeltas un arī godīgi saturīgas. Inga Ābele nedzīvo pa virsu nekam, ir kā gaisa balona pasažiere, kas redz kopskatu un atsedz detaļas.
– Pēc manas izjūtas esmu atbraukusi uz Gaismas pili pašā tumšākajā dienā. Līst, un ir Visu svēto dienas priekšvakars, – aizdomājās literāte. – Nora Ikstena reiz teica: "Ja gribi iemīlēt Latviju, iemīli novembri!" Mums visiem, protams, ir vasaras skaistās patiesības, bet šī ir novembra patiesība, kad grimsti un aizvien dziļāk laidies tumsas dzelmēs. Rakstniekiem un lasītājiem novembris ir vislabākais laiks. Tad netraucē nekas, kas ārpusē. Vasarā ir dobes un dārzi, jūrmala ar sauli un bērniem, bet tagad ir miers. Novembrī viss ir iekšup, ir domu pasaule, kurā gremdēties; krāsas paliek ārpusē, ir tikai Latvijas pelēkais.
– Kur piedzimst romāns, un kur – dzeja?
– Tas ir jautājums par formu un koncentrāciju, – pārdomās gremdējās Inga Ābele. – Romāns ir izkliedēta gaisma, bet dzeja ir spēcīgs lāzers, tik īsā formā jāprot pateikt tik daudz. Dzejolim pati forma ir saturs, kaut dzejai tāpat kā romānam ir arī struktūra. Autoriem, kuri vairāk domā struktūrās, romāni ir veiksmīgāki. Man tas ir kā gleznot – kad rakstu, dažkārt aizpildu vienu laukumu, kas varētu būt jau pie beigām, tad citu, pēc laika – vēl kādu pa vidu. Gribu iemācīties rakstīt arī lineārā struktūrā no sākuma līdz beigām, bet esmu secinājusi, ka lugā pat ir interesantāk, ja zini jau beigas, kur precīzi gribi nonākt, un tad atkāpies, atkāpies – aizej uz sākumu, lai atkal ietu uz beigām. Tas ļauj nenoklīst, jo kur gan varētu nonākt, ja nebūtu priekšstata par beigām! Pa ceļam, protams, ir visādi brīnumi: man patīk gan malkas, gan žagaru celiņi, tāpat purva celiņi – reizēm no galvenā stāsta virzības aizvirzos uz malām. Tas darbam dod kuplumu, bet ir jāsaglabā virzība uz priekšu. Citādi sanāk kā plūdi Daugavā, kad ūdens iet pāri, ir pilni dārzi un meži, bet uz priekšu netiec.
Man lielie darbi ir liela mīkla, un šodien es būtu atbraukusi ar daudz vieglāku sirdi, ja man līdzi būtu romāns par Aspaziju. Romāns par Aspaziju top kā daļa no grāmatu cikla "Es esmu…" par divpadsmit latviešu klasiķiem. Piekritu rakstīt, jo bija izrāde Jaunajā Rīgas teātrī Māras Ķimeles režijā "Aspazija. Personīgi", un tad mani uzrunāja… Darbs top lēni. Tikai nesen atradu svarīgus materiālus un pēdējo punktu – "kāpēc". Grāmata ir jāizgaida. Varbūt līdzīgi kā makšķerniekam zivs.
– Tavas domas par valodu.
– Manuprāt, īsta blīvuma nav, jo vairāk iedziļinies, jo visā var atrast kustību. Kā kustību saglabāsi, ja cauri neiespīdēs gaisma? Ja sākas ierūsēšana, vienveida darbošanās, ļoti gribas un vajag izkustēties! Pēdējā laikā ir grūtības ar skaustu, jo daudz sanāk sēdēt, lasīt, rakstīt. Tad sevi apstādinu un dodos uz cigun nodarbību. Aspazijai ir "Sidraba šķidrauts", kur Guna ir tā, kam šķidrauts pieder. Ķīniešu senajā mācībā "ci" apzīmē enerģiju un "gun" apzīmē to, kas to pārvalda. Redz, kāda valodā sakritība! Man ļoti palīdz vingrinājums, kad ar rokām griežu astoņniekus. Kad tā izdaru, rodas liels vējš un kustība un kaut kas atnāk vaļā. Bieži, pamostoties no rīta, man jau ir stress, ka neesmu pabeigusi romānu, ka jāraksta. Bet darbs pie datora uzkrājas, nogulsnējas, kaut kas ķermenī nobloķējas. Inguna Rībena reiz teica, ka saviļņotos ūdeņos kalnu gali neatspīd. Lai cik nemierīgs laiks, lai kā gribētos romānu ātrāk pabeigt, svarīgi atbrīvot savu prātu tā, lai nebūtu saspringuma. Ja nekas nekustas, neriņķo, ir bēdīgi. Svarīga ir plūsma; lai uztraukums nenobloķē, lai veidojas raksts.
– Tavas sarunas ar cilvēkiem ir kā dvēseļu pāri plūšana. Ko tev nozīmē Lidija Lasmane-Doroņina?
– Nākamgad 28. jūlijā Lidijai būs 100. Tā ir laime, ka viņa vēl ir ar mums. Katram ir savs ceļš, nevaram salīdzināties, varam ietēloties, kā ir būt otra pēdās. Kad dejotājai Vijai Vētrai tuvojās simtgade, viņa ļoti gribēja lidot gaisa balonā, un mēs Siguldā viņu izvizinājām. Kad nolaidāmies pļavā, viņa lūdza iziet rotaļu, kur visi sastājās aplī un, nedaudz padejojot, iekāpa otra pēdās. Tad tikai sapratu, cik grūti ir būt otra pēdās. Interesantāk, protams, ir nokļūt otra cilvēka iekšējā pasaulē.
– Kā ar teātri un lugām? Kā ir redzēt savu lugu uz skatuves?
– Teātrī ir gan veiksmes, gan neveiksmes. Es pārsvarā esmu piedzīvojusi veiksmes. Man patīk tas, ko klāt pieliek režisors vai aktieris, bet ir bijis, ka darbs ir sasteigts un nav tik precīzi izlasīts tas, ko esi vēlējies pateikt. Tad var piedzīvot sajūtu, ka cilvēki nesaprot vai noraida, un ir ļoti smagi. Skatītājs ir pucējies, uz teātra izrādi braucis lielu gabalu, aktieris savu mūžu veltījis, lai spēlētu, un nekā. Tāpēc rezultātā visam ir jābūt ļoti pārdomātam. Ir jābūt milzīgai atbildības sajūtai, jo dārgākais, kas ir cilvēkam, ir viņa laiks. Pēc izrādes noskatīšanās jābūt izjūtai, ka laiks ir pielikts klāt, nevis atņemts.
– Citātos no iepriekšējiem darbiem nereti parādās milzu spriedze, pat izmisums.
– 90. gados un vēlāk patiešām man rakstot bija liela izmisuma sajūta. Tagad, kad tuvojos ticības noslēpumam (un tam palīdz tuvoties arī Lidija Lasmane-Doroņina), nav vairs izmisuma, nav tā eksistenciālisma, kas bija jaunībā un kas nereti jaunos gados ir daudziem – "kāda vispār kam jēga"? Šobrīd man ir apjauta, ka, protams, ir arī ziema, bet zemē, tās apakšējā slānī taču dus graudi, jaunie asni; ir nāve, bet tas nebūt nav gals! Beidzot pie manis ir atnākusi nezūdoša, tādas tālākas perspektīvas izjūta.
08.11.2024.