„Laiks, kad biju maza meitene un apmeklēju pirmsskolu, man likās brīnumains. Kā bērns ticēju pasaku tēliem, skolotāju stāstījumam par rūķīšiem, kas dzīvoja tuvējā mežiņā. Atceros, cik svarīgs bija audzinātājas piemērs un personība, kura mudināja apgūt jaunas zināšanas. Ātri iemācījos lasīt, lai tiktu līdzi lielākiem bērniem, un biju tik centīga, ka uz skolu devos jau sešu gadu vecumā. Vienmēr esmu bijusi ļoti apzinīga.” Tā par sevi saka ELĪNA SPIRĢE — Kalsnavas pagasta Aiviekstes bērnudārza skolotāja.
– 21. gadsimtā ļoti maz jaunu cilvēku izvēlas saistīt dzīvi ar izglītības jomu, bet jūs nenobijāties no pedagoga darba.
– Neraugoties uz izaicinājumiem, es izvēlējos pedagoga darbu, jo tas man šķiet ļoti radošs, un katra diena ir pilnīgi citādāka. Man arī ļoti patīk strādāt ar bērniem. Nākot uz darbu, ir tik jauki redzēt mazo smaidīgās sejas, izjust viņu prieku, kad bērni pieskrien klāt un samīļo. Vēl arī uzmundrināt ķiparus, ja redzu, ka kāds ir skumjš vai bēdīgs. Šis ir mans sirds darbs, patiesais aicinājums, jo tas ļoti silda sirdi. Patīkami, kad mani satiek audzēkņi, kuri ir jau lieli un atminas, kā mācīju viņiem angļu valodu pulciņā. Arī mana mamma strādāja bērnudārzā, man šķiet, ka viņas darba mūžs mērāms četrdesmit piecos gados. Neilgu laiku viņa strādāja Ogrē, bet, kopš tika atvērts bērnudārzs Aiviekstē, tas palika par mammas vienīgo darba vietu. Pagājušajā gadā mammīte devās pensijā, bet es sāku iet viņas pēdās. Kad biju maza meitene, gāju pie mammas uz dārziņu ciemoties un jau tad iejutos skolotājas lomā.
Man šķiet, ka mūsdienu izglītības sistēmā ir gan pozitīvās iezīmes, gan izaicinājumi, kas ietekmē pirmsskolas darbu un jaunos pedagogus. Izaicinājumi ir dažādi – jaunā kompetenču pieeja, kad izglītības sistēma pievēršas vispārējām kompetencēm, piemēram, problēmu risināšana, sadarbības prasmēm un emocionālajai inteliģencei. Tiek mainītas arī mācību metodes, līdz ar to bērni apgūst dažādas prasmes jau agrīnā vecumā. Arvien vairāk mācību darbā ienāk digitālās tehnoloģijas, jāprot ar tām strādāt un jēgpilni lietot. Protams, arvien pieaug prasības pret pedagogiem, jo mūsdienu izglītības sistēmā no viņiem tiek prasīts ļoti daudz – pielāgoties jaunām metodēm, tehnoloģijām, atbildēt uz bērnu individuālajām prasībām un sadarboties ar vecākiem. No pedagogiem tiek prasīts ļoti daudz, un tas arī ir iemesls, kāpēc daudzi nobīstas. Ja pedagoga darbs ir patiess aicinājums, tad nekas nav par grūtu.
– 2018. gadā absolvējāt Latvijas Universitātes Madonas filiāli. Atskatieties uz šeit pavadīto laiku!
– Laiks, ko pavadīju studējot, man palicis pozitīvā atmiņā. Ieguvu jaunas paziņas, bet vislielākais pluss, ka varēju mācīties netālu no mājām, tādējādi apvienot mācības ar darbu un ģimenes dzīvi. Paralēli studijām strādāju, līdz ar to varēju salīdzināt to, ko mums māca, ar to, kas notiek reālajā dzīvē. Jautājumi, ko uzdevām pasniedzējiem, bija saistīti ar reālu darba ikdienu, un viņu sniegtās atbildes bija tai maksimāli pietuvinātas, ļaujot saprast gan teoriju, gan praksi. Nākotnē plānoju studijas maģistrantūrā.
– Bērnudārzā Aiviekstē sākāt strādāt jau studiju laikā, un noteikti prieku par to raisa fakts, ka pati bērnībā apmeklējāt šo iestādi…
– Jā, praksi izgāju savā darba vietā. Pirms tam pasniedzu šeit angļu valodas pulciņu, biju iepazinusies ar bērniem. Tad atbrīvojās audzinātājas vieta, kuru man piedāvāja. Es smejos, ka nekur tālāk par pirmsskolu neesmu tikusi, jo tepat vien atgriezos. Protams, varu salīdzināt, kā bija toreiz un kā ir tagad, bet laiks, kad es pati apmeklēju bērnudārzu, man palicis atmiņā ar jaukiem pedagogiem, kuri prata iedvesmot un iemācīt. Man bija brīnišķīgas audzinātājas, un tā pati mūzikas skolotāja, kura mācīja man dziedāt, tagad ir kolēģe. Kopīgi kavējamies atmiņās un atceramies notikumus.
– Ikdienā veicat pirmsskolas izglītības iestādes grupu metodiķa, skolotāja un mentora pienākumus. Kas tajos ietilpst?
– Šogad esmu arī sporta skolotāja. Pirms diviem gadiem Aiviekstes bērnudārzu apvienoja ar Kalsnavas pamatskolu. Līdz ar to tika izveidota pirmsskolas izglītības iestādes metodiķa vakance, kurai es pieteicos un tiku apstiprināta. Lai iestādē noritētu pilnvērtīgs darbs, veicu gan metodiķa, gan skolotāja darba pienākumus. Runājot ar citiem skolotājiem, nonācām pie secinājuma, ka pilnvērtīgs darbs var būt tikai tad, kad cilvēks strādā uz vietas, nevis dažādās vietās veic dažādus pienākumus. Rādu kolēģiem, kā izmantot tehnoloģiskos rīkus, kādas ir iespējas un tamlīdzīgi, savukārt metodiķis organizē iekšējo darbu. Esmu darbinieks, pie kura var vērsties ar jautājumiem. Vēroju nodarbības, iesaku kolēģiem jaunākās metodikas, kas arī ietilpst manos pienākumos.
Lai sevi papildinātu un attīstītu, diezgan bieži apmeklēju dažādus kursus, kas noder gan darba jomā, gan personīgi pašai sev. Nesen izmācījos par mediatoru, kas ir pilnīgi jauna profesija – tas ir domāts man personīgi, lai gan palīdz arī ikdienas darbā un saziņā ar cilvēkiem. Tā ir mana attīstība.
Lai gan kompetenču pieeja izklausās ļoti gudri, tā tomēr ir laba un nemaz tik sarežģīti nav. Protams, bērni jāsagatavo ne tikai skolas dzīvei, bet arī dzīvei sabiedrībā, jo tas ir ļoti svarīgi. Bērnos jāieliek ne tikai zināšanas, bet arī prasmes.
– Kas, jūsuprāt, ir būtiskākais, strādājot bērnudārzā? Kādām rakstura īpašībām, prasmēm jāpiemīt?
– Lai efektīvi strādātu, pedagogam ir svarīgi nepārtraukti attīstīt savas prasmes un zināšanas, apgūt jaunākās pieejas un metodes. Protams, cilvēcīgums un mīlestība pret bērniem ir pāri visam, jo bērns jūt, ar kādu attieksmi pieaugušais pie viņa nāk. Ja lielus cilvēkus varam apmānīt, bērnus gan nevaram, jo viņi ir patiesi un visu labi jūt. Jābūt vienotam redzējumam ar kolēģiem, cenšos ar katru kolēģi atrast savu pieeju. Mācīšanās, kursu apmeklēšana – tā ir mana ikdiena. Izmantoju iespēju apmeklēt LU piedāvātos mūžizglītības kursus. Mācos ne tikai darba vajadzībām, bet arī sevis pilnveidošanai. Labprāt dalos savās zināšanās arī ar citiem. Kolēģes jau zina, ka var vērsties pie manis pēc padoma. Ja kādam kaut kas nesanāk, mēģinu palīdzēt un uzskatu, ka galvenais ir spēt saprasties, nevis izvirzīt noteikumus un prasības. Ļoti labi, ka Madonas novadā pedagogiem tiek rīkoti savstarpējās mācīšanās pasākumi, kas ļauj ne tikai strādāt savas iestādes līmenī, bet papildināt vienam otra pieredzi, mācoties no citu izglītības iestāžu kolēģiem. Tas ir ļoti svarīgi!
– Jebkurš darbs mēdz iztukšot un nogurdināt. Kur atgūstat līdzsvaru un smeļaties enerģiju?
– Mana ģimene un kopīgi pavadītais laiks dod man spēku. Esam ļoti aktīvi – ja ģimenē aug trīs dēli, tad nemaz citādāk nevar būt. Brīvdienās vienmēr kaut kur dodamies, daudz laika veltām Latvijas apceļošanai, atzīmējam kartē vietas, kurās jau ir būts, un spriežam, kur vēl doties. Mūs aizrauj ziemas sporta veidi, apmeklējam Madonas novada slidotavas un izmantojam aktīvās atpūtas iespējas. Galvu vislabāk var izvēdināt tikai ārpus mājas!
01.11.2024.