Latvijas universitātes psiholoģiskās palīdzības centra konsultantu sniegtā psiholoģiskā palīdzība šogad pieejama arī ārpus Rīgas. Madonā savas kvalifikācijas prakses ietvaros konsultācijas nodrošina LAUMA TROPA, LU Psiholoģiskās maģistrantūras pēdējā gada studente.
Lauma ir rīdziniece, bet pirms gandrīz pieciem gadiem, sākoties pandēmijai, dažādu sadzīvisku apstākļu dēļ, neplānoti ar ģimeni – vīru un diviem dēliem no Rīgas pārcēlās uz dzīvi Varakļānu novadā.
– Mans vīrs ir dravnieks, šeit ir mūsu saimniecība un arī vieta, kuru saucam par mājām. Lai gan sākotnēji šķita, ka padzīvosim šeit tikai vasaru, esam aizkavējušies uz vairākiem gadiem, un šobrīd mūsu dzīves ritms ir pilnībā pielāgojies šai vietai. Sākumā bija diezgan grūti pierast un iedzīvoties jaunajā vidē, taču tagad es ļoti novērtēju gan klusumu, gan dabas tuvumu, rīta sasveicināšanos ar pāri ceļam skrienošajām stirnām un to, ka izjūtu, redzu un piedzīvoju, kā mainās gadalaiki. Laukos ir daudz skaņu, smaržu un krāsu, kuras, pilsētā dzīvojot, ir apslēptas. Man šķiet, ka es vairs nevaru iedomāties sevi atkal dzīvojam kādā lielpilsētā, jo esmu atradinājusies no pilsētas straujā ritma, cilvēku pūļiem, skaļuma.
– Kā nāca izvēle mācīties psiholoģiju?
– To, ka vēlos savu dzīvi un profesiju saistīt ar darbu ar cilvēkiem, zināju jau skolas laikā. Biju sabiedriski aktīva, piedalījos, organizēju, vienmēr biju starp daudz un dažādiem cilvēkiem. Tāpat domāju, ka tā ir daļa mana iekšējā kodola – skolas laikā man labāk padevās un ar prieku apguvu humanitāro un sociālo zinātņu priekšmetus, un jau tad bija skaidrs, ka eksaktie priekšmeti nav tie, kurus gribēšu kādreiz apgūt padziļinātāk. Tolaik, kad beidzu vidusskolu, no psiholoģijas studijām mani atrunāja mana vecmāmiņa (kādreizējās sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolas "Attīstība" rektore, pedagoģijas zinātņu doktore Aina Vilciņa). Tie bija citi laiki, un atskatoties, iespējams, tobrīd patiešām psihologa profesijai bija pārprodukcija, savukārt pieprasījums pēc šiem speciālistiem bija salīdzinoši zems dažādu apsvērumu dēļ.
Pēc vidusskolas iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā, kur apguvu kultūras socioloģiju un menedžmentu – mana pirmā augstākā izglītība ir humanitāro zinātņu jomā. Tomēr pēc studiju pabeigšanas jutu, ka doma par psiholoģiju manī nekur nav zudusi. Man vienmēr cilvēks kā būtne ir šķitis ārkārtīgi interesants – kādas ir viņa domas, viņa pieredze un kā tā viņu ir ietekmējusi, tāpat arī tas, cik dažādi ir cilvēku dzīvesstāsti un kā katrs ir atradis resursus dzīvot savu iespējami labāko dzīvi ar visu to, kas viņam ir iedots vai ko viņš pats priekš sevis ir izvēlējies. Sarunājoties un esot līdzās citiem, iespējams bagātināties un daudz ko iegūt arī sev.
– Ko tev pašai kā cilvēkam, personībai ir sniegušas psiholoģijas studijas?
– To ir grūti izteikt vārdos, taču viennozīmīgi ļoti daudz. Pirmkārt, izpratni un sapratni gan par sevi un savu dzīvi, un caur to arī par cilvēkiem sev līdzās. Daudzas lietas mūsos visos ir ļoti universālas, un caur šīm studijām esmu guvusi pieredzi par to, kā tās ikdienā mūsos darbojas, kā reizēm nosaka izvēles, lēmumus, kādas ir un var būt sekas. Tāpat ikdienai vērtīgas un noderīgas prasmes: kā uzdot jautājumus, kā klausīties un pats galvenais – sadzirdēt, ko otrs saka. Protams, arī pamatīgas teorētiskās zināšanas par dažādiem ar psiholoģisko labsajūtu saistītiem fenomeniem, kas ļauj gan skaidrot, gan psihoizglītot tos, kam tas nepieciešams. Daudzas šai profesijai nepieciešamās prasmes nemaz nevar iemācīties teorētiski, tikai praktiski, jo katra cilvēka personība ir unikāla.
– Šķiet, būt psihologam nav viegli. Tas ir emocionāli grūti…
– Jā, šķiet, ka tas ir viens no pirmajiem atslēgas vārdiem, domājot par šo profesiju. Taču līdzīgi kā daudzās citās palīdzošajās profesijās, arī psihologiem obligāts priekšnosacījums ir došanās pie sava psihoterapeita, norit regulārs darbs supervīzijās pieredzējušu kolēģu vadībā (arī šobrīd, studējot), kur pārrunāt radušās emocijas, kur gūt atbalstu un turpināt apgūt veidus, kādos pašiem sevi atbalstīt, lai satiekoties ar kādu, kurš lūdz palīdzību, to būtu iespējams nodrošināt iespējami labākajā veidā. Bez emocionālas iesaistes šajā profesijā nemaz nav iespējams strādāt, un, manuprāt, tas ir skaisti. Jo mēs visi esam cilvēki, mūsu emocijas, lai arī reizēm neizprotamas, ir mums klātesošas un caur tām mēs piedzīvojam dzīvi.
– Šogad Madonas novadā ir iespēja pieteikties uz tevis sniegtajām konsultācijām. Kam tieši tās paredzētas?
– Sadarbībā ar Latvijas Universitātes Psiholoģiskās palīdzības centru (PPC), sākot no oktobra līdz pat nākamā gada maijam, esmu uzsākusi un īstenošu savu kā pēdējā gada maģistrantūras studentes studiju praksi Madonā. Esmu izveidojusi PPC filiāli Madonas un tuvējo novada pilsētu iedzīvotāju atbalstam un psiholoģiskās palīdzības pieejamības veicināšanai Ģimeņu centra "TuTi" telpās, kuras man laipni atvēlēja šī centra dibinātāja Rita Vecozola, kurai vēlos teikt lielu paldies.
Konsultācijas un psiholoģisko izpēti pret ziedojumu var saņemt gan pieaugušie, gan bērni rindas kārtībā. Tā kā filiālē esmu viena, iespējams, ka līdz pirmajai konsultācijai var nākties mazliet pagaidīt. Lai pieteiktos, jāraksta e‑pasta vēstule uz [email protected], norādot savu tālruņa numuru un to, ka palīdzību vēlaties saņemt Madonas filiālē.
– Tavuprāt, cik ļoti cilvēkiem nepieciešama psiholoģiskā palīdzība?
– Es domāju, ka pēdējo gadu satricinājumi pasaulē un straujā tehnoloģiju attīstība norāda uz to, ka cilvēcisks, īsts siltums, klātienes un acu kontakts kļūst arvien vērtīgāks. To mums nevar piedāvāt roboti. Ja kādreiz psihologu bija vairāk un pieprasījums pēc tiem bija mazāks, tad tagad ir otrādi. Speciālistu trūkst un veidojas rindas, kas norāda, ka pieprasījums kļūst arvien lielāks. Tāpat turpina pieaugt arī dažādi ar mentālo veselību saistīti sarežģījumi arvien jaunākiem cilvēkiem. Sabiedrībā pēdējos gados par to daudz ir runāts, kopumā šķiet, ka cilvēki ir kļuvuši atvērtāki un zinošāki par to, kas ir psiholoģiskā palīdzība un kad tā var būt noderīga, ir mazinājusies stigma pret mentālo veselību kā tādu. Mana iecere pēc studiju beigām ir papildus apgūt kādu no psihoterapijas virzieniem un atvērt savu privātpraksi Madonas novadā, jo es ticu, ka psiholoģiskās palīdzības pieejamībai ir patiesi svarīga perspektīva.
– Tu aktīvi darbojies arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Diakonijas centrā…
– Jā, šobrīd mans pamatdarbs ir projektu vadībā. Nekas nenotiek nejauši – šajā darbā man lieti noder visas iepriekš apgūtās zināšanas. Savukārt pirms tam pusotru gadu nostrādāju Lubānā – par nodarbību vadītāju dienas aprūpes centrā cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Un arī tur piedzīvoju to, ka manos spēkos nav radikāli izmainīt šo cilvēku dzīves vai dzēst viņu dzīvēs esošos ierobežojumus, taču es varu būt blakus – atbalstīt, iemācīt, parādīt, un ar to, kāda esmu, iet kādu viņu dzīves posmu kopā ar viņiem. Līdzīgi kā psihologa profesijā – arī šeit svarīgs ir ceļš, process, jo tas dziedina vairāk nekā ātri un tūlītēji rezultāti, kurus cilvēki bieži vien sagaida, bet kas nav iespējami. Šī pieredze manī nostiprināja pārliecību par to, ka eju pareizajā virzienā.
– Kā tu gūsti enerģiju? Atelpas brīdi?
– Savas enerģijas rezerves atjaunoju, gan esot vienatnē, gan dodoties kopīgos izbraucienos ar ģimeni. Man ir sava iemīļota vieta un taka mežā, kurp mēdzu aizbraukt pastaigāties. Kopīgi ar ģimeni mēs apceļojam novadu un ik reiz priecājamies, cik daudz un dažādu interesantu lietu dara un pieprot mūsu novadnieki, cik skaistas ir viņu sētas un cik izdomas bagāti ir mūsu līdzcilvēki.
25.10.2024.